Emileja Kalvāne

Atvodys „Lokomotivei” i dzeļža veiram Kārļam Skrasteņam

Lykuos, ka tuoli,
Bet tūmār cik cīši tyvai
Nu gaisa kreit lidmašyna,
Bet dabasūs pasaceļ lokomotive…
Tāvs myusu, vāroj,
Cik dzili Latveja sāroj,
Cik klusi, cik lāni
Tykuši draiskuli zāni;
Bez bungu duordu,
Bez līku vuordu
Latveja nūdūd
Dzeļža cylvākam
Pādejū gūdu.

Šudiņ paīt gods nu lidmašynys avarejis, kurā aizguoja būjā vysa Kontinentaluos hokeja leigys (KHL) komanda Jaroslavlis “Lokomotiv”, tymā skaitā i legendarais latvīšu aizsorgs Kārlis Skrasteņš (1974-2011). Piec ituo nūtykuma, gūdynojūt jūs pīmiņu, latgalīšu dzejneica Emileja Kalvāne pīraksteja Kārļam Skrasteņam i juo komandys bīdrim veļteitu dzejūli.

Itys pyrms goda pīraksteitais dzejūļs pyrmū reizi publiski izskanēja Dzejis dīnu pasuokumā Aspazejis i Raiņa sātā. Itys teksts ari beja vīns nu golvonūs īmesļu, deļkuo dzyma ideja par leluoku juos dzejūļu publikaceju. Niu ir jau gotova i itū rudiņ izīs  juos ūtruo gruomota “Atvosora” – dzejūli i nu paguojušūs laiku, i pavysam jauni. Dzeivei, cylvākim i Dīvam veļteiti.

Par kū Emileja Kalvāne pīraksteja itū dzejūli? Izaruod, nikaida puorsteiguma tī nav – jei zyna vysus hokejistus, viereigi sekoj leidza hokeja spēlem i jūs gaitom. Hokejs ir daļa juos dzeivis. Tai tys īt vēļ nu tūs laiku, kod dāls Dainis beja mozs i vuicējēs vuojdzierdeigūs bārnu školā, iz sātu brauce tik reizi nedeļā. Jam beja bīza sagrafeita klade, kur mamai pa nedeļu vajadzēja pīraksteit vysu spieļu rezultatus i datus. Nu tuo laika i hokejs ir vīna nu juos valis prīcu, interešu. I paguojušuo rudiņa bāda tai aizgiva sirdi, ka navarēja naraksteit.

Emilejis Kalvānis literaruo autobiografeja myusdīnu latgalīšu dzejis antologejā “Susātivs” (2008)

Foto: Romans Kokšarovs