Autore: Vineta Vilcāne, viesturneica

Latvejā cylvākim pateik skaiteit ezoteriskū literaturu, gruomotys par paralelim pasaulim i senejom civilizacejom, čakru atvieršonu, svātvītom, kuruos var pīdzeivuot atkluosmis i sajust energejis, i tamleidzeiga satura saceriejumus. Par ezoteriskū literaturu filozofs Artis Svece izasacejs, ka daudzi pastuovušī teksti bolstuos klaideigā i nakritiskā dūmuošonā. Izejūt nu vīna fakta, teik izcalta vasala, bet dīzgon apšaubama teoreja. Ezoterika lelā mārā ir baļsteita gribiešonys dūmuošonā, kod autors sev vālamu faktu pasnādz kai naapguožamu.

Itaidys literaturys saimei pīsavīnuojušs ari gruomotys par Latgolu. Itūšaļt asu pamanejuse divejis – 2014. godā izdūtū Annys Klaucānis “Latvijas pēdējā sentauta, turies”, kura stuosta par latgalim kai vīneigū senejū baltu tautu, kas sasaglobuojuse da myusu dīnu. Bet pārn izguojušajā Valerjana Ivanova “LATGAĻU ETNOCĪDS: noliegtā civilizācija” raksteits par latgaļu volūdys leidzeibu ar sanskritu. Obejis gruomotys viestej par mysu dīnu Latgolys īdzeivuotuoju, autoru vuordim runojūt, latgaļu, izredzieteibu i eipašū statusu na tikai Latvejā, bet pat vysā pasaulī.

Kotram nu mums juobyut īspiejai pastuosteit par sovu pasauļa redzīni i lītu kuorteibu, cytim nav tīseibu tū līgt. Klauseitīs voi nasaklauseit tymā, smītīs voi nasasmīt par tū, ir kotra poša izvēle. Leidz zynomai šaļtei ezoteriskai literaturai nav ni vainis. Ka tei kaidam paleidz byut lobuokam i laimeiguokam, parkū gon tū napaskaiteit? Nu tymā šaļtī, kod saceriejums aicynoj iz agreseju voi kaidā rauga īsēt puoruokuma sajiutys sāklu puor cytim i rauga īskaidruot, ka vaļsts ir pret tevi, juopalīk pīsardzeigam.

Ezoteriskai literaturai rakstureigs, ka tuos autori nareši apgolvoj, ka jūs pietejums atkluoj patīseibu, bet akademiskī zynuotnīki nūklusej i nūlīdz patīseibu, rauga izpatikt kaidam politiskam spākam. Īprīkš mynātais vārojams obejuos gruomotuos.

Obejom divejom gruomotom ir vairuokys kūpeigys īzeimis. Pyrmkuort, autori rauga skaiteituojam radeit īspaidu, ka tī ir nūpītni zynuotniski pietejumi. Klaucāne sovā gruomotā atsasauc iz zynuotniskim pietejumim, tīsa gon, jūs atzinis pagrīžūt sev vālamā gaismā. Taipat pīvīnuots izmontuotuos literaturys saroksts, kurymā atrūnamys nūpītnu viestuinīku i arheologu monografejis, taidā veidā pastyprynojūt sovim apgolvuojumim ticameibys momentu. Bet Ivanovs nasabeist apgolvuot, ka izdarejs apjūmeigu pietejumu, kuru baļstejs olūtūs. Jau izlosūt viņ gruomotys nūsaukumu, koč nadaudz Latgolys viesturi zynūšs cylvāks saprass, ka itaids pietejums nav īspiejams, byutiskuokais, jiedzīni „latgali”, „etnocids” i „civilizaceja” nav savīnojami.

Ūtrkuort, obejūs saceriejumūs lītuots apzeimiejums “latgali”, runojūt na tikai par baltu tautu tuolā paguotnē, bet ari par myusu dīnu Latgolys īdzeivuotuojim, kai ituos tautys tīšim piectečim. Obejūs saceriejumūs teik runuots ari par myusu dīnuos pastuovūšu “latgaļu volūdu”. Ite ari nav jimts vārā, ka Latvejis zynuotnē škir jiedzīņus “latgali” i “latgalīši”, i storp tim nav līkama vīnuodeibys zeime. Itaidā veidā aprokstu autori rauga izceļt dūmu i puorlīcynuot skaiteituoju, ka latgali nav zuds relikts, bet ir eksistejūši i kai unikala paruodeiba var izvierzeit sovys praseibys.

Trešuo kūpeiguo īzeime obejūs sacerejumūs dora eipaši bažeigu. Autori rauga vērst skaiteituoja viereibu iz tū, ka vaļsts kai instituceja nagryb atzeit latgaļus kai etnisku vīneibu i jūs volūdys eipašū statusu. Valerjans Ivanovs pauds dūmu, ka oficialuo baltistika i Latvejis vaļdeiba nūlīdz latgaļu volūdys pastuoviešonu, eistynoj pret latgalim etnocidu ar mierki iznycynuot latgaļus kai etnosu, vardarbeigi asimilejūt muoksleigi radeitajā austrumbaltiskajā latvīšu tautā. Ari Anna Klaucāne gruomotā “Latvijas pēdējā sentauta, turies” runoj par tū, ka Latvejis vaļsts nadora nikū, kab saglobuotu latgaļu tautu i juos volūdu.

Itaida satura gruomotys gribīs saukt par provokaceju, kas rauga škeļt sabīdreibu. Nu tuo lobuma nabyus ni latgalīšim, ni puorejim latvīšim. Sauksim lītys eistajūs vuordūs, Krīvejis interesēs ir, lai latvīši sovā storpā naiduotūs i vīns ūtram puormastu puoruokumu puor ūtru. Prūtams, grybātūs, lai Latvejis vaļsts snīdz konkretuoku atbiļdi par latgalīšu volūdys statusu, bet ituo vaicuojuma rysynuošona lai palīk myusu pošu rūkuos, na tūs, kas rauga mums (latvīšim) kaitēt.

Psihoterapeite Tija Vanaga nūruodejuse, ka aizaraušona ar ezoterisku literaturu līcynoj par nanūbrīdušu i samārā bierniškeigu sabīdreibu. Taitod par sabīdreibu, kura nav gotova dūmuot, analizēt i kritiski izvērtēt tū, kū skaita. Ar itaidu sabīdreibu ir vīgli manipulēt. Eipaši viereigim latgalīšim juobyut ītūšaļt, kod aizviņ bīžuok Latvejai nalojali spāki vysu latgaliskū izmontoj kai īrūci, kab škaltu Latvejis sabīdreibu i sanaiduotu latgalīšus ar puorejim latvīšim.

Gribīs cerēt, ka biblioteku darbinīki pīmynātuos i leidzeiga satura gruomotys vērtēs kritski i naliks tuos Latgolys viesturis plaukteņā sūpluok taidu autoru kai Boļeslava Brežgo, Mikeļa Bukša i Pītera Zeilis pietejumim, bet gon īrynduos ezoteriskuos literaturys sadaļā.