Tevi radzu nu tōluma. Eisa cezūra strorp myusu elpys vilcīņim. Tovā pusī par daudz diezu. Es spielejūs ar bemolim. Vakar atgōja posts nu Tevis. Tu man atsyutieji bekaru. Es apsavainōju. Šudiņ otkol mes siežam. Kotrs iz sovys nūšu linejis.
Kai vālātūs es, ka mes dzeivōtu pēc vīna rytma. Bet Tu tikai valsi grīz, kamer es četrōs caturtdaļōs mekleju tyvōkū intervālu leidz Tevim.
Kai vālātūs es, ka mes dzeivōtu paralelajōs tonalitātōs, tai mes varātu bīžōk tiktīs. Es modulejūs, bet Tu tikai nūsavirzej. Es vairs nazynu, kai atsagrīzt sōkumā stadijā.
Tovōs acīs tik teiris kvartis! Tovā smaidā atmirdz dominante, Tu esi tik nūtureigs. Es cenšūs tikt pi Tevis, pa pamozynōtajim, lai izaviertu pīticeiga. Jōprūjom nazynu, kurš nu myusim ir mažors, kurš ir minors. Bet kai Zeme ir Pīnaceļā, tai mes asam Diatonikā.
Es Tev pīdōvoju vysu „Da Capo”. Tev prōtā tikai reprīzis. Ar vairōkom voltom.
Ak, Tu muns apvārsums! Tova gamma mani padora troku!
Dzeive izspielej diktātu. Paspiej pīraksteit, šōs tyukstūš taktis… vīnmār plagālōs kadencis i melismi. Tai muna sirds, kai glissando augšup i lejup. Pa sešpadsmitdaļom, bez pauzem, kai pa boltajim, tai pa malnajim tausteņim. Fortissimo, fortissimo…
Es otkol moldūs pa Tovim treisskaņim. Tu sovukōrt dūmoj, ka es asu pōrōk polifoniska.
„Man pīkōst!”
„Uzdzīžam tod divbalseigi?”
„Man Tovs falsets jau leidz boltim tremolo!”
„Tu esi tik dabiska!”
Varbyut, ka tei ir tikai pentatonika, kas myus paceļ oktāvu augstumūs…
Tu jau oktol pīdzieri i staigoj kai sinkope. Dzārumā Tu mani sauc par Līgu. Es atbilžu, ka asu alts. Tev otkol rōdās pustūņi. Tovs reibums klyust hromatisks. Tu atsabolst man iz placa. Beidzūt kaut kas vīnbolseigs!
Liksim tod šō stōsta golā punktu. Varbyut pat divus. Lai paildzynōtu šū laimis breidi.