Vuords īpsryust ausī. Īspryust ari koklā. I acīs īspryust osorys. Voi kaut kū taidu moz var izturēt?

Nu lūga lūgā. Ceļoj skatīns. I aizvad mani tuoli. Leidz es beidzūt radzu Tevi.
Dūmojūšu. Tu verīs iz augšu dabasūs. Tovuos acīs atspeid taureni. Tu aizver acs. Taureni lidoj pi maņa. Es piekšni siežu upis krostā. Pyrmuos vosorys-rudins lopys kreit i atstuoj iudinī riņčus. Lānai pa straumi juos tyvojās maņ. Veitūla zori skumeigai skar iudini. Tevis vaira nav. Tevis vaira nabyus. Žāl.
Vairuok nikas. Nu lūga lūgā. Nikod nadzeivuot storp divom sīnom. Vīni vīneigi lūgi. I tikai vīns taureņš. Juonūker! Es lacu pa lūgu uorā. Es nakreitu. Es lidoju nu lūga lūgā. Pakaļ taureņam. Lai izgluobtu tū vīnu vīneigū atmiņu. Dzeive par daudz skaista. Eipaši tagad. Kod cylvāki tik caurspeideidi. Kai lūgi. Tikai Tu. Laimeigi nalaimeigs. Varbyut nalaimeigi laimeigs? Taureņu pavielnīks. Tys, kuru es īneistu tik ļūti, cik mīļoju. Nu lūga lūgā. Atspeid saulis stori. Syt lasis leits. Tevis vairs nav. Tevis vairs nabyus. Žāl. Bet Tu beji tū peļniejis. Tu īšpļuovi man sirdī.
Varbyut lobuok nazynuot, kas tuos taidys skumis ir. Suolejis kai jiura. Tymsys kai apsamuokuse nakts. Tukšys kai nikas. Bet zynuot, ka Tu taipat nasajiut kai es ir vēļ brīsmeiguok. Tai ir, kod sevi izlīk kai iz paplātis, bet atpakaļ nasajem nikuo. Tu runoj daudz, bet napasoki nikuo. Tu dūmoj vēļ vairuok, bet naizpaud nivīnam. Tu esi egoists. Es itkai ari. Bet nazkuo – taids taidu naatroda.
Es soku bolts, Tu soki malns, es soku labi, Tu soki slyktai. Bet nazkdeļuo pretejī poli napīsavylka.
Tagad vairs nav žāl. Koč kai. Laikam pamateigi īšpļuovi. Es aizareju. Ar nikotinu. Ar puormatumim. Kas nabeja dūmuoti maņ. Tys nabeja dūmuots maņ! Ei, atsagrīz! Vajag tak parunuot!
Nu lūga lūgā. Ceļoj skatīns. I aizvad mani pa celi. Tur, kur Tevis nav. Tur, kur Tevis vairs nabyus. Žāl. Man piekšni sekoj Tovs taureņš. Es skrīnu. Es bāgu. Es raudoju. Man sevis žāl. Ka es tai īsalaižu. Bet es gribieju kai lobuok. Es dūmuoju, ka mes spieļejam vīnu spieli. Bet izraruodeja, ka Tu spielej pasliepes, kamer es spieleju „Taisneibu voi risku”. Tai Tu nūsaglobovi aiz filosofejis i paguotnis, bet es tai ari ni reizis nanūriskieju. Taisneiba beja muna karta.
Varbyut lobuok nazynuot, kas tei taida viļšonuos ir. Tuola kai horizonts. Smoga kai svyns. Ryugta kai vērmeles. Bet zynuot, ka Tu pret mani najiut nikuo, pat viļšonūs nā, ir vēļ brīsmeiguok. Tai ir, kod sevi izlīk kai iz paplātis, bet atpakaļ nasajem nikuo. Tu sūlej daudz, bet naizdori nikuo. Tu pīduovoj daudz, bet naīdūd nikuo.
Dzeive par daudz skaista. It eipaši tagad. Kod Tu man naroksti. Pīdūd, ka tai. Es gribieju, kai lobuok, bet saguo kuortejuo sirds grāksyudze. Nu lūga lūgā. Tyukstūšim biktskrāslu. Bet tikai pi dažim kaids grākus syudz. Laikam tai vajag. Nivīnam vairs nikuo navajag. Žāl. Ka ari Tev.