Vīta, kur asu dzymuse, auguse, spāruse pyrmūs sūļus, izrunuojuse pyrmūs vuordus, ir muna paradīze — i tei ir Latgola. Muna bierneiba saistuos ar babys sātu, kas atsarūn Rēzeknis nūvoda Drycānu pogosta Putrānūs.

Cik labi, ka munā Dzimtinē, munā Latgolā ir četri dažaidi godalaiki. Tī navar apnikt, partū ka nūmaina cyts cytu.

Pavasarī Latgola īsatierp zaļgonā apmetnī i izagreznoj ar vīšņu i uobeļneicu, īvu i besakūku zīdenim. Apmetņa apakšejuos molys jei izrūtoj ar pamuošu i pīneņu dzaltonajom sauleitem. A viers golvys plešās dzydrs i zyls dabasu jums, gaiss treis nu ceiruļu treļļu.

Ari maņ pavasara saule naļaun ilgi gulēt. Ari munā lūgā jei syuta saulstareņu i aicynoj uorā, kur čaloj i burbuļoj iudiņa tierceitis, prīceigi pasalākdamys viers veitula sakņu i pārnejūs lopu. Ari maņ pavasarī ir daudz kas juoredz, juoapsaver: voi jau iz Smiļtskaļneņa nazīd zyluos vyzbuleitis, voi pļovu tiercēs jau narīš pumpurus dzaltonī puryni, voi Soltajā paguozē jau vyss snīgs izalaids, voi aiz pyunis jau izzīdiejuši pyupolu jiereņi, voi…

Pošā pavasara zīdūnī Latveja i Latgola sviņ svātkus — vaļsts naatkareibys dīnu, kod zaļgondzaltoni boltajam apmetņam puori pleivoj sorkonboltsorkonais karūgs, viestejūt, ka dzeivojam breivā i naatkareigā vaļstī.

Vosorā Latgolys zaļais mieteļs, klusom šalcūt, pleivoj viejā, lūkuos smylgys i skarenis apmetņa moluos, zīd naktineicys, peipinis atlūka sovys boltuos zīdu lapenis. Smaržoj zemneicys i vylynoj kotru garomguojieju, ruodeidamys sorkonūs suonus saulis pīlītajuos pīkaļneitēs. Grīze grīž pļovā, i smaržoj veistūšuo zuole. Var nūreibt nu smaržu viļņa, kas apjam i vīgli īaijoj.

Maņ ir juoradz, kai izzīd madarys rosys pīlītajuos pļovuos i saulispučis babys duorzā, juosajiut, kai smaržoj līpys i veigrīži vosorys vokorūs, juoizgaršoj jaunuo mada kāre i tikkū nu dūbis izrauts būrkuons, juosadzierd, kai sīnuozs spielej sovu vijūli, juosaprīcoj, ka dzeivoju tik breineigā i daudzveideigā zemē, kur kotru reitu var sasatikt ar jaunom kruosu niansem, skaņu gammom i reibynūšom smaržom.

Rudinī muna paradize izarūtoj ar sorkonu, dzaltonu i zaļgonu uobeļu viertinem, astru sauleitem i jurgiņu kruošņajom golvom, aplīk ap koklu sorkonys čārmyušku krellis, īsprauž motūs sorkstūšu kļova lopu i prīcej sovys apleicīnis ļauteņus, pat svešinīku, kas najauši īkleids itymā pusē.

Rudiņa saulis storūs speid orkla lemešu apguoztuo muolainuo valāna. Nav Latgolā augleiga zeme, a stypra gon — taipat kai juos cylvāki, kas cīši turīs pi sovys zemis, pi sovys Dzimtinis.

Saulis stareņš spielejās ryusgonajūs pakolnūs. Nūkreit pa ratai snīga puorslai. Otkon par Latveju, par munu mozū paradizi, pleivoj sorkonboltsorkons karūgs, kas aicynoj atguoduot paguotni, tāvu i vactāvu pīdzeivuotū, pasaceit jim paļdis par tū, ka asu dzymuse i varu dzeivuot i vuiceitīs breivā vaļstī, redzēt, dzierdēt, sajust i prīcuotīs par tū, kū šveikst pādejuo lopa ūzula zorā, kū izklīdz dzērvis iz syltuom zemem lidojūšā kuosī.

Kod munys plaušys elpoj latgaliski, es sasajiutu kai boguotuokais meitukeņš pasaulī, partū ka maņ pīder tik daudz: dūmeigais kristeņš ceļa molā, Aglyunys bazilikys tūrņu cīneigums, jim verūtīs dabasu bezgaleibā, gudruo rīve munys babenis Veronikys pīrē, draiskais kačs raibuļs sābru sātys pogolmā, ar kuru es kotru reitu, īmūt iz školu, sasavasaloju kai ar lobu draugu, i dzīsme, kas izskaņ nu dabasu lidūņa putna gnēzis tyveimajā ataudzeņā!

Maņ ir vajadzeigi latgaliskī pīskuorīni latvyskā Latvejā!

Anda Abuže
Aglyunys nūvoda Aglyunys internatvydsškolys 11. klase
Školuotuoja Anita Vaivode

Itys Andys dorbs īgiva 1. vītu bīdreibys “Latgolys Studentu centrs” reikuotajā patriotiskūs dorbu konkursā “Sorkonboltsorkonuos kruosys lai zīd!”