Latvejis Vaļsts dzimšonys dīnys prīškvokorā sābru Juoņš dūmeigs i nūskums. Iz munu „Lobs reits!” atbiļdeja kai sluobs veireļs, koč ari kasdīnā vēļ ir styprs ognuļs. – Kur tik nūskums, – vaicoju. Juoņs, kai īrosts, golvu iz lobuo placa pusi pagrīzs, atbiļdeja: „Zeme, zeme, kam tei zeme, ka pat kūrmuļam navā kur rakt”… – Kai tai!, – es beju nasaprošanā. „Tai! Kūrmuļs rūk augleigū zemi, nu ite!… Pasaver! Zeme pūsta i nadzeiva, tik kiula i kryumi. Nu ari tei puordūta uorzemnīkim. Kas myusim vaira palics, tik duorzeņš pi sātys”…

Es raudzeju ībiļst i mineju puora lobus zemis apsaimnīkuošonys pīmārus myusu pusē, nu Juoni tī napuorlīcynuoja. Pa celi eimūt i pi sova saiminīka, vītejuo zemnīka, steidzūtīs, Juoņs atšņuoce: „Ir Kurzeme, ir Vidzeme, ir Latgale myusu… Ha, voi myusu! Pasaver, tuos treis zvaigznis, kas gierbūnī, jau aplauzeitys i apcierptys… Tys ir taipat, kai dzimšonys dīnā klindžeram nalyugtī sābru puikeli rīkstus i rozīnis izlosa”…

Pasavieru apleik i itūreiz es klivu dūmeigs i nūskums… Meirovys zemnīka teirumā vēļ pasaceļ kūrmuļa novembra rokumi, nu tuoļuok, iz austrumim, ar kryumim aizauguša teiruma paksī stuov izroksts – „Puordūts”.

Vilis Bukšs

http://meiravietis.typepad.com

Kartenis nu Viļa Bukša arhiva