Itūvokor iz Latveju atskriejuse ciklona nasta vātra. Tok nu kurīnis rūnās cikloni i deļkuo jī ir tik sirdeigi? Par tū Ontona Slišana puosokā par Ciklonu – nu gruomotys “Es soku. Tu soki. Puosokys par krīzi” nūdalis “Breinuma puče. Latgalīšu literaruos puosokys”.

Ontons Slišāns

Puosoka par Ciklonu

Pavysam nasenejūs laikūs, jau myusu dīnuos, poša 21. godu symta īsuokumūs, kod Zīmyssvātki atguoja bez snīga, kod upis i azarus nakluoja bīzs lads, kod siermais Lauskis naklaudzynova ar sovu cierveiti pa sātu pakšim, kod snīga vātrys gulēja mežūs zam apsyunojušu calmu i kod vylki, nūsoluši i izabadiejuši, nagaudova pi cīma sātu lūpu klāvu, tod, kod pošā zīmys vydā leja leits i pyupūlveitūli suoce plauceit sovus boltūs pyupūlus, tuoli, tuoli aiz trejdevenim kolnim, aiz trejdevenim mežim, aiz trejdeveņom jiurom pošā Atlantejis okeana vydā pīdzyma Ciklons.

Tys nabeja parosts bārns, kurs mīreigi gulēja, kod tam beja juoguļ, i smaideidams draiskuļovuos, kod beja paieds muotis pīna i sajiems muotis i tāva meilūs gluostus. Tys nabeja taids bārns, kurs izaklīdze i izanikova sovu vādara graižu laikā, lai otkon nūsamīreitu i byutu vysim meils i smaideigs. Ciklons jau nu pyrmuos pīdzimšonys dīnys ni mirkleiti nabeja mīrā. Jis sirdejuos i ņūrdeja par vysu. Ciklonam nikas nabeja meils i pateikams, nikas juo nainteresēja, viņ, lai vysi jam kolpuotu, lai juo tyvumā nikas nabyutu mīreigs i kluss, lai vysi beitūs juo i šausmuos treisātu, sadzierdūt Ciklona briekšonu. Ciklona prīca i apmīrynojums beja — vysa sakuortuotuo izjaukšonā. Ciklona muote Grenlande navarēja saprast, kai jai — meilai i lobai muotei — varēja dzimt taids brīsmūņs. Ciklona tāvs Kordiljers naspieja saprast, deļkuo vacais, siermais i lobais Dīveņš, kas dzeivoj dabasūs, jū ir nūsūdejs ar itaida brīsmūņa dāla pīdzimšonu. Kordiljers plēse sev motus, raudova plyudu asorys, ar kuruom pīleja pylnys vysys kolnu upis. A Grenlande ceņtēs ar sovu muotis meilu Ciklonu padareit par lobu i sirsneigu puiseiti: barova sovu dālu ar zīmeļbrīžu pīnu, vuoreja kierpu putrys, vede pasastaiguot Atlantejis okeana viļņu golūtnēs.

A Ciklons tik urkškeja i burkškeja, ka šam mīreigais pasauļs naļaunūt augt spieceigam i varonam, ka jam ass mudruok juoizaug i juoīt sarībt tuolajai Eiropai, kura pīsuorņojūte pasauļa gaisu, kura asūte vaineiga pi tuo, ka jis ass pīdzims taids drausmūņs, kuram nikas napateik i kurs nav mīrā ar ituo pasauļa kuorteibu, kaidu uzturūt cylvāki. Kordiljers ar Grenlandi sūlejuos pa internetpostu syuteit tuolajai Eiropai viestuli i lyugt sovu vaini lobuot, a Ciklons pastuoveja iz sova — jis pīsajims spākā i laissīs puori Atlantejis okeanam, lai Eiropu saškaļdeitu gobolu gobolūs, saplyukuotu jū stierbeļu stierbelēs, īteitu tymsys saguos, samierceitu suoļsiudinī i tūlaik saveiteitu i sasaļdeitu soltumā kai šlivu ūgys kompota vuoreišonai.

Kū varēja dareit Grenlande i Kordiljers? Ciklons pašu bārns viņ beja. Voi ta lai jū nūgalej, voi lai īspuņdej lada pagrobā ci nūsleicynoj Karibu jiurys iudiņūs? Jī obeji cerēja, ka, augūt i pīsajemūt pruotā, Ciklons paliks lobuoks i paklauseis muotis i tāva padūma. A Ciklons kū dīna, tū palyka borguoks i drausmeiguoks.

Kordiljers ar Grenlandi nūlēme lyugt paleigūs sovus draugus nu vysom pasauļa puosokuom. Obeji diveji sēdēs pi datoru i vysim, vysim syuteja viestulis i lyudze puosoku varūņus stuotīs ceļā jūs dālam — brīsmeigajam Ciklonam, lai pagluobtu Eiropu nu juo ļaunūs planu pīpiļdeišonys. Jī lyudze puosoku tālus, lai īt pi Ciklona, lai runoj ar jū, lai dūd lobus padūmus i izstuosta sovys dzeivisškolys gudreibys.

Pyrmuos atsasauce divejis PELEITIS. Atskrieja žyglim teceņu sūleišim i suoce kitynuot Ciklonam kuoju pierstus. Peleitis lēce draisku poļku, raudzeidamys Ciklonu īviļkt dancī, a tys kai naizadeve, tai naizadeve. Ciklonam lobuos puosoku peleitis naiņteresēja. Jis tūs kai i naredzēja.

Tūlaik atguoja četri GAILI, kotrys sovā kruosā. Vysi vycynova sovus spuornus, krateja sekstis i drebynova buordys, ceinūtīs sovā storpā, ruodeja Ciklonam sovus spākus, dzīdova sovys gaiļu dzīsmis par labesteigajuom spāka ceiņuom. A Ciklons tik paveipsnova, nūšniuce dagunu i gaiļus, sagruobs aiz koklim, aizsvīde tuoli, tuoli paceli nu sevs.

Atlidova SNĪGA PUORSLA. Kai meila baletdejuotuoja jei plyvynovuos pa gaisu, viers iudiņu, viers zemis. Sovā vīglajā dejis sūlī raksteja meilus vuordus Ciklonam, ar daņču volūdu dzīdova himnu lobajam spākam kotrā pasauļa dzeiveibā.

A Ciklons papyute sovu soltū dvašu Puorsleņai viersā i jei pazuda muokiuņūs.

Nu Egiptis sarkofaga izkuopuse, atmaudova MŪMEJA. Jei ar sovu māmū ocu skatīni i dungojūšū seņsenejū dzīsmeiti par myužeigū mīru i saticeibu, kam juovolda pasaulī, mieginova ītekmēt Ciklona dūmys Eiropai lobvieleigā plyudumā.

A Ciklons itaidus «myrūņus» vyspuor pat naīvārova. Jis vīnā mīrā kūdeja paegļu ūgys i sviļpova kara maršu.

Ciklonam preteimā stuojuos PEPIJA GARZEČE i TĪGERĀNS ŅUKS. Obeji doncova plaukstiņpolku, grīzēs vaļsī, meili bučovuos i sabučova vysus, kas gadejuos jūs ceļā, raudzeidami sabučot vēļ i Ciklonu. A Ciklons gordi, gordi nūsasmieja, izraisūt eistu vīsuļvātru, ka obejim draugim aizkryta auss i jī nasaprasšonā atsagiva, siežūt iz mozys salenis lejpus ekvatora.

Iz Zīmeļbluozmys atsablūdeja Skandinavu RŪKEITS ar MOZŪ VEIREŅU i SPREIDEITI. Vysi treis spākovuos, laužūtīs ar rūkuom, i aicynova rūtaļspāka spēlēs i Ciklonu. Rūkeits ar Mozū Veireņu staigova iz rūku, mete kiuliņus, sviļpova jautrys melodejis, Spreideits plikšinova rūkys i smējuos, raudzeidams īsaisteit smīklūs i Ciklonu. A Ciklons dusmu grimasēs savylktu seju uove zuobokus, atrūteja kraklam pierdyuknis i saceja tāvam ar muoti, ka niu jis laižās pi Eiropys, lai jū sabroduotu, partū ka jam jau ir apnykuši itī vysaidi seikī, kas tū viņ i dora, kai jam maitoj kaujinīcyskū gorastuovūkli.

Kai nu zyla gaisa nūkrytušys, Ciklona prīškā nūsastuoja divejis NUOVIS i GARUO SĪVA. Vīna Nuove beja bolta, ūtruo malna, īsatynuse palmu lopuos. Vysys treis knakstejuos i klabynova zūbus, dauzeja ar kuojuom, škindynova ar izkaptem i sauce spolgā balsā:
— Kas ar nuovi īt pi ūtra gostūs, tys ar nuovi atsagrīž sovā sātā…

Vysys treis jēme sovā vydā Ciklonu i bīdynova jū ar drausmeiguom mūkuom, kod jam byus juomierst, ka jis ness nuovi cytim. A Ciklons, atsaspēre pret lelu kliņti i, paliecs gaisā, metēs skrīšnim pa okeana viļņu golūtnem Eiropys vierzīnī, nasaklausūt nivīnā.

Pādejā momentā, cikom Ciklons vēļ nabeja pagaiss ocu skotam, pasaruodeja baltu LAIMIS MUOTE i diveji slāvu bilinu SPĀKAVEIRI. Spākaveiri sagiva Ciklonu aiz kuoju i nūsādynova iz leluokuo viļņa, īspīde jam kliepī ermoniku i lyka spēlēt kazačoku, a poši suoce doncuot i dzīduot častuškys. Tūlaik boltuo Laimis muote nūsasēde sūpluok Ciklonam i aicynova jū saspēlēt kū ta lānu i meilu. Poša īsuoce dzīduot šyupuļdzīsmi. Ciklons tai kai apjuka, sasajuta it kai na sevī, pasavēre iz sovu muoti Grenlandi, kurai acīs beja sasarīsušys osorys… a, puorvariejs Laimis muotis paruodeitū sentimentalitati i Spākaveiru doncuošonys trokuma izaicynojumu, īsvīde okeana iudinī ermonikys, sagiva aiz kuoju kaiju boru i laidēs paceli Eiropys vierzīnī.

Te Ciklonam preteimā nūsastuoja PIRATS, pacēle sovu īrūci, pīlyka pi vasaluos acs, nūtiemēja i izšuove, saukdams:
— Nuovi varmuokam! Kas te izadrūšynoj byut varonuoks par jiurys Piratu?

Maņ taidi cikloni ir vīns spļuovīņs okeana dybynā. A lūde natruopeja Ciklonam, i jis nūgaisa tymsajūs leita i krusys muokiuņūs.

Pādejī Ciklonam pretī mieginova stuotīs jiurys BRUŅURUPUCS i Amazonis IUDIŅSRŪZE. Obeji diveji beja davušīs Ciklonam pretim pa syltū Golfa straumi.

Bruņurupucs i Iudiņsrūze sasatyka ar Ciklonu pi Īrejis krostu. Ciklons nykns nu gryutuo lidojuma, naieds i nadziers rēce lauvys bolsā. A Bruņurupucs, vīgli pasviļps sovuos mozajos nuosīs, īsvīde Ciklonam sejā Atlantejis siļči i aicynova Ciklonu nūsamest iz kaidys kliņts i atsapyust. Iudiņsrūze sūlejuos Ciklonam pamaseit juo steivū mugoru ar sovu pateikamū zīdu smuordu. Ciklons, pats nasaprozdams deļkuo, paklauseja. Bruņurupucs sovā treissymts godu garajā myuža gudreibā līleja Ciklonu par juo drūsmi i puordrūšeibu, a saceja i itaidus vuordus, ka Ciklona spāks i drūsme ir juoveļtej lobumam, a na ļaunumam. Iudiņsrūze apsaveja Ciklonam ap placim i dziļdūmeigi čukstēja ausī:
— Mes meilam i sumynojam viņ lobus varūņus. Taidus, kuri zīdoj sovus spākus i varūneibu kam to cālam, a navys ļaunai atrībeibai. Myusim ir daudzi draugu. Kliusti i tu par myusu draugu.

Iudiņsrūze ar Bruņurupuci jēmēs īvuiceit Ciklonu dzīduot dzīsmi skaistumam i gudreibai. Ciklons kaidu laiku it kai beja īsasnauds, it kai sapņova par syltū māmenis kliepi, par sova tieteņa spieceigajim placim, iz kuru jis mozs tyka nosuots.

A pieški īsačērce kaiju bors i Ciklons apjēdze, ka ir aizasapņovs. Jis lobpatykā atguoduoja sovu bierneibu i beja pateiceigs Bruņurupučam ar Iudiņsrūzi, deļtuo jūs rupai naatgryude, a saceja:
— Muni meilī, jius maņ lykot nadaudzi pasapņuot, jius snīdzet eisu i vajadzeigu atpyutys breisneni, piec kura es beju nūsaiļgovs. A naaizmerstit vīnu — es nabyutu Ciklons, ka atsasaceitu nu sovu planu i naītu ceiņā ar Eiropu. Man ir juoatrīb muns brīsmūņa gors, muna ļaunuo dūma i muns lobajim dorbim nadereigais spāks. Es tūmār īšu ceineitīs ar Eiropu. Redzit, tepat jau jei ir i atsagrīzt atpakaļ bez kaujis nav munam pruotam saprūtama reiceiba. Es nūskoluošu, es nūpyusšu vysys iņdis nu Eiropys nūstyn! Es akmini iz akmiņa tī napamesšu dzeiva…

Bruņurupucs ar Iudiņsrūzi palyka skumeigi i lyudze Ciklonu:
— Ka jau tu navari bez ļaunuma dzeivot, to vīnu reizi izdori tū ļaunū nadorbu, nu izdarejs pasaver atpakaļ, lai radzātu, kaidu pūstu tu esi ness navaineigim, it kai tīsuodams vaineigūs. Pasaver atpakaļ i atguodoj myusus i vysus, kuri tevi lyudze nadareit ļauna, īskaitūt tovu tāvu i māmeņu, partū ka tu byusi ļaunu darejs i myusim vysim, kam nav nikaida naida pret Eiropu.

Ciklons gryuši nūsapyute, it kai pīkreitūši pamuova ar sovu pynkainū golvu i, izšuovs ar zibiņs peicku sovim orkanu kumelim, laidēs Eiropā jū pūsteit.

Bruņurupučam puor byudim nūritēja divejis lelys osorys, i jis saceja pats sev:
— Cik tys ir suopeigi, kod, dzeivuodams garu myužu, tu kotrai jaunajai paaudzei atrūņ myužeigi dzeivys vīnys i tuos pošys ļaunuma saknis — byut gudram i varūņam naidā pret ūtru…

2005

Kartenis autors: Lita Krone, LETA

Ontons Slišāns (1948–2010) — Latgolys kulturys darbinīks ituo vuorda vysplašuokajā nūzeimē. Apvīnuoja sevī folkloriskū i katuoliskū. Leidzeigi kai Andryvs Jūrdžs, beja i zemnīks, i gruomotu raksteituojs, i izdeviejs. Vysūs sovūs tekstūs aicynuoja iz gūdeigumu, veseleigumu, vitalitati, solidaritati. (V. Lukaševičs)