Vakar, 6. februarī sovu 125. jubileji atzeimuotu Bieržgaļa pogostā dzymušais Pīters Kotāns (Pēteris Kotāns) (1887-1943) – politikis, Saeimys deputats, vaļstsveirs, izgleiteibys darbinīks, presis darbinīks i literats. Kotāns bejs laikroksta „Jaunõ Straume” leidzredaktors, kai ari rakstiejs feletonus ar pseidonimu Tipuļs. (Informaceja nu datu bāzis „Latgales dati”).

.
Laikrokstā „Jaunõ Straume” LaKuGa atroda feletonus, kū sarakstiejs kaids Tyruļs. Tai kai nav eipaši daudzi vaira informacejis par Kotāna gaitom, pīļaunom piec vysom sakriteibom, ka tys varātu byut juo poša feletons par laikim, kod atktuali beja zemis pīgrīzumi, i kaida Benedikta Skustāna braucīni iz Reigu.

.
Feletons ir humoristisks ci satisrisks gazetu roksts, kura pamatā ir kaidi konkreti nūtykumi i personys, kas bīži viņ saukti tūs eistajūs vuordūs. Literaturzynuotneica Ilona Salceviča ir rakstejuse, ka myusu dīnuos gryuts saprast, par kū tī feletoni beja – juozyna laikmata konteksts i nūtykumi, tod varūt saprast, par kū ap feletonim beja škandali i cēlēs gazetu tiražys.

.
.
Tyruļs (Tipuļs)

Seikais feletons

Skustāna ceļuojums

.
Plaužu cīmam zemis prīgrīzuma kai nabeja, tai nabeja. Cylvāki izstaiguoja pogosta i apriņka komitetus, bet – nikuo. Vysi jau lyka lītai mīru i tikai atkuortuoja vīns piec ūtra bezgaleigys reizis, ka, dzierdi, nabejis mužikam loba i nabyuškūt. Tikai Benedikts Skustāns nanūsarima. Vasalom dīnom jis staiguoja nu ustobys iz ustobu, valnuoja, klīdza i vysus sauca par „durakim”. „Ka tik aizbrauktu iz Reigu i padūtu žalobu – klīdza Skustāns – tod i pīgrīzums byutu, i komitetčiki nu vītys nūlaktu. Atbrauktu revizija, iztaiseitu alistraciju, saraksteitu protokolu, komitetčikus saspundātu soltajā, tūlaik vyss pasauļs zynuotu, kas ir taidi plaužuonīši. – Bet kū tu ar taidim valna durakim izdareisi?” – ar rūku atmazdams vysod beidza Skustāns.

.
Pats Skustāns piec zemis nasadzyna. Jis vysod runuoja, ka par „mužiku” nikaidā ziņā napalikšūt, tuopiec zemi art nadūmojūt. „Iz dzeļžceļa – klīdza Skustāns – vot ir dzeive! Voi otkon par izvoščiku… kam ir kapitals, par kū nūpierkt tabunu zyrgu i karapasku…” Ap zemis pīgrīzumu Skustāns sytuos tikai tuopiec, ka jam cyta nabeja kū dareit. Sēdēt ar vacū muoti sovā ustabeņā jam beja apnicis leidz bezgaleibai. Juo muote beja pamateigi uztraukta par Benedikta bezdīveibu. „Voi, dieleņ, voi – runuoja vece – ka tu puotoru naskaiteisi, Dīva nalyugsi, tiks tova dvēseleite, jo na eļnē, tod vysmoz slaucamā gunī.” – Ni valna – vysod atrunuoja Skustāns – Dīva nav (..). – Pabeidzis ar muoti osū streidu dvēselis lītuos, Skustāns guoja pa cīmu i teica vysim suokt pa pīci rubli „sklaščinu” i šū naudu nūdūt bazneickungam „iz zvonim” , iz tuos intancijas, lai vysus pogosta zemis īreiceibys komitejis lūcekļus Dīvs sarautu kuzā. Varbyut ka šis plans byutu ari izpiļdeits, bet izaruodeja, ka komitetā ir daži čyuli i krīvi, kurus ar katuoļu zvonim kuzā nasaraus, tuopiec nabeja vārts veļti naudu tērēt.

.
Pīgrīzuma līta ryupēja Skustānam ari tuopiec, ka jam pašam gribējās Reigā tikt. Tur, Reigā jis dūmuoja atrast lobu garmoņku meisteri i paruodeit tam sovu garmoņku, lai puorsalīcynoj voi var jū vēļ izlobuot, voi navar. Šai naboga garmoņkai nabeja vairs ni vīna bolsa. Tikai kod pieški i stypri ruova maisus, tod vīns bass vēļ drusku ryuca.

.
Tūmār nazyn voi Skustāns i juo garmoņka byutu Reigu redziejuši, ka nabyutu nūticis taids laimeigs gadejums:
Vīnu reizi, kod muotis nabeja ustobā, maklādams kaidu garmoņkys pīdarumu, jis atroda aiz obraza veiškeiti i tymā – ap pusūtra symta rubļu. „Redzi, nalobuo – nūsalomuoja Skustāns, buozdams naudu kabatā – nu sova eistuo bārnu naudu globoj. Ata tu, vacuo rogona, jū ar sevim iz kopim pajimtu?” Ūtra dīnā, tikkū gaisma ausa, Skustāns aizguoja iz piļsātu i piec pušdīnys atsagrīze labi sareibis. Taidā stuovūklī jis guoja nu ustobys iz ustobu i stuosteja par sovim pīdzeivuojumim piļsātā.

.
– „Aizguoju es – runuoja Skustāns – eju pi poša glavnuo advokata i vaicoju: ir pasaulī pravda voi nav? Advokats muti viņ plota, redz ka, na iz taida ticis. Roksti, soku, tyuleņ žalobu. A šis – nā, šam naasūt atļauts raksteit, par tū ka šis asūt nu muziku ciļts. Bet pastuoteja, kur maņ īt. Aizguoju  es iz komitetu, pi poša glavnuo asesora i vaicoju: cik jiusu te ir, cik ustobu cītumā deļ jums juosagatavej? Sok, jaunnedeļ atbrauks pats ministris – Seiļa – i puorstateits kapčus tur, kur mes gribom.
– Te asesors gotovs iz celim krist, gotovs maņ rūkys bučuot. – Antonovič, soka – nanūgubej manis, lyudzams; šis vysu izdareiškūt. – Nu labi, sok, ar plaužonīšim golā natiksi. Tū pīgrīzumu atdūsit maņ vīnam pošam. – Asesors ar mīru. Sasytom rūkys, tagad tikai iz Reigu juobrauc – rozaraksteit – lepni nūbeidza Skustāns.

.
Plaužonīši lomuoja Skustānu, kai kurs prota, par tū ka jis vīns pats beja sagruobis pīgrīzumu, bet pa klusiņom kotrs skrēja pi Skustāna i sūleja tam vysaidus lobumus, lai tik pīgrīzumu jimtu iz pusem. Kod vysi saimnīki beja izačyukstiejuši ar Skustānu, šis saprota, ka iz Reigu var braukt. Sasaucis vysus kūpā, lyka tim prīškā dūt jam vajadzeigū sumu naudys, tod pīgrīzumu Reigā nūreksteiškūt iz vysys dzeraunis. Tagad plaužonīši ticieja, ka Skustāns ir „specialns”. Nauda beja salaseita. Skustānam nabeja ni sova bindzuka, ni sveitys. Sābri ari tūs sanese i Skustāns beiguos tai pīsavylka, ka stuovēja rūkys izpletis kai kanepu bīdakls. Iz stanciju jū vede Gabru Ontons. Pavadeit beja saguojis vyss cīms. Leluo Zoļa vaicuoja nu Skustāna, voi labi paieds, jo Dīvs zynūt kaida tur muote jū gaidūt, kas zyn kur ēst dabuoškūt. Skustāns iz šom ryupem tikai atryucis: „ej tu pa valnim”. Kod SKusāns atsasēda rogovuos, turādams zam vīnys padusis kuli ar maizi, bet zam ūtrys apsītu ar syksnu garmoniku, i kod Ontons, īsavielis rogovu prīškā, padzyna zyrgu, dažys buobys spruka rauduot. Zoļa pat gryb aizdzīduot „atej Svāts gors…” , bet Mateiss jū atturieja, runuodams: „brosnej, tu, uovaklys, naaizvad to juo soldotus…”

.
Ilgu laiku Skustāns ar Ontonu  brauca, nasaceidami vīns ūtram ni vuorda. Tikai zam pošu piļsātu klusēšonu puortrauca Ontons. „Jaunskungs, Benedikt – īsuoka Ontons – kas tū varēja dūmuot, ka nu tevis izīs taids cylvāks. Nu mozom dīnom tu beji apaudzis ar sosu. Vysi mes zam Dīva staigojam, vysi mes pa zakonam – tī kas nadvorani – prakvosti skaitomēs, bet tu, Benedikt, ar sovu golvu da vysa dabuoji. Ar taidu golvu, kai tovu, zemis naarsi, tu esi radeits deļ augstuokom lītom, teiksim tev vajadzātu par klopcu voi telegrafistu palikt, bet, zini, tū pīgrīzumu atdūt maņ…”

.
– „Najauc maņ dūmu – puortrauca Skustāns – maņ tagad juopuordūmoj kai Reigā runuot, vysaidys volūdys tokš vajadzēs (..)” – Stancijā Skustāns īsalaida ilguos sarunuos ar Vinujūs puisi Pranku, ar kuru vēļ sameja nažim, bet kod izaruodeja, ka poša nazs lobuoks, tod atmeja atpakaļ. Lela napatikšona izguoja pi kasis, bileti pierkūt. Kasers najiema Skustāna symts rubļu, aizruodeidams, ka tryukstūt numeru. Skustāns dryumi apsaskateja rindu, kas stuovēja pi kasis, tod uzrunuoja: „Mīlī ļautini, lyudzu salīcit sovys mugorys, pasaskotit pa šū lūdziņu i jius īraudzeisit naškeistū goru. Septeni symti godu jī dziera myusu asni. Tikai zvīdru vaļdeibys laikā myusim paspeida taids kai gaišuoks saulis stariņš. Bet tod otkon vysa sile tyka čyuļu rūkā. Ni jī zyna gavēņa, ni ticeibys, vysi sasarakstejuši bakcistūs i pīprosa vēļ tagad aktu registraciju…”
Pats Skustāns piec taida storpgadejuma beiduos vairs grīstīs pi kasera, bet īdeva naudu vīnam cytam puišam, kurs jam ari nūpierka bileti. Prūjom īdams, Skustāns tūmār pīleika pi kasis lūdziņa i stypri nūsaklīdza: „Pagaidit valni, ka atīs proletarskuo revoļucija, gon mes jiusus izkuzinuosim nu šitom kasom.”

.
Turpynuojums tuoļuok reitu…

.
Olūts: 1923. goda progresivais sabīdriski-literarisks i politisks laikroksts „Jaunõ straume”

.
http://data.lnb.lv/nba01/JaunoStraume/1923/JaunoStraume1923-03.pdf – 2. pl.
http://data.lnb.lv/nba01/JaunoStraume/1923/JaunoStraume1923-04.pdf – 2. pl.

Pīzeime – ar (..) apzeimuoti izlaisti vuordi, kū piec gazetu teksta eisti tehniski vaira navar saprast.