Pādejais gobols nu Tyruļa feletona par Benedikta Skustāna braucīni iz Reigu. Īprīškejuos dalis skaiti ite: pyrmuo i ūtruo.

Tyruļs

Skustāna ceļuojums

Atpakaļ braukšona nu Reigys nūtyka bez seviškim pīdzeivuojumim. Skustāns beja stypri nūguris, gulēja i tuopiec vuoji reageja iz pasažiru sarunom i cytim nūtykumim. Kad Skustāns stancijā izkuopa nu vagona, tur jau gaideja vīns nu plaužonīšim.

– „Vasals, jaunskungs Benadikt – jis uzrunuoja Skustānu – kas tur lobs pa Reigu, te pi mums vysi runoj par karim, soka, ka jau komunisti Ludzu aizjiemuši?…”

Skustāns nikuo naatbildādams īsasāda rogovuos i lyka braukt. Jam nikod napatyka daudz runuot ar zamuokys ciļts cylvākim, par kaidim jis uzskatieja vysus plaužonīšus. Beja jau nūdraukuši lelu gobolu, kad vedējs īsadrūšynuoja i vaicuoja vēļ: „Ata kaiza, Antonovič, ar pīgrizumu?…”

Skustāns ilgi klusēja, tod izrunuoja: „Vysu laiku uz nažim guoja ar komitetčikim: jī maņ vīnu, es jim – ūtru; jī maņ ruoda jūs zakonu, bet es pierstu par mieli puorvylku, lopu atškiru i vaicoju: a itys kas, na zakons? A kur, sok, palagajitsja sastuodeit alistracjijis kapčus? Šī sēd, ka par muti systi. Tūlaik vīns soka: nā, Antonovič, pa jiusu golvai jau seņ vajadzēja par bazneickungu tikt. Es sok, i tyktu, ka pa lacinski saprostu; pa krīviskam, sok, bazneicā nadzīduosi…” Tai vedējs i nasaprota – ir pīgrīzums voi nav.

Kad Skustāns ībrauca sādžā, gondreiž vysi plaužonīši izbyra iz īlas, lai pasavērt kaids izaskota Benedikts piec Reigys. Benedikts ari pats saprota, ka piec Reigys vajag byut cytaidam, tuopiec siedēja rogovuos i brīsmeigi izrīzis iz prīšku kryutežu i golvu tai aizgrīza, ka papirosa jau stuovu stuovēja mutē; zam lobuos padusis jis turēja garmoņku, nu kreisuos kabatys karinēja tukšuos kulis gols. Tod ar kreisū rūka pacaldams capuri, jis aizklīdza: „Vasali, Plaužu špuaļniki (?), čyuli jau seņ gaida jiusus lynu kuļsteitu, lai nūdybynuot tautys apvīneibu”. Tai apsveicis tautu, Skustāns īguoja pi Jerumu. Jerumu ustobu Skustāns mīļuoja vairuok par cytom, jo tei beja kundziskuoka: ustobys, kokts aplapāts ar avīzi (..). Tur pat sabuoza ari cyti. Skustāns nūsagiierbis atsasāda golda golā. Tyuleņ vairuoki bolsi vaicuoja, kū dzieržūt par karim, voi tod poša Japoņa golvu ceļūt? Skustāns radzādams, ka vysvairuok interesejās Dorte, atbiļdēja tai: „Kars byus, jo na šudiņ, tod reit, tovam Ontikam atraus rūku voi kuoji…” – „O, Jezus” – aizklīdza Dorte i nūkryta iz sūla. Bet Skustāns turpynuoja: „… atraus rūku voi kuoji, gon jam byus ar Jugasi poļku cērst, laksteis iz rizinkys kuojom i ubogūs staiguos”. Dorte vaidēja, bet Skustāns vys runuoja: „kars byus, napaliks akmiņa iz akmiņa… buobom golvys cierss nūst, taipat kai razarennijūs godūs; dāls kausīs ar tāvu, meita ar muoti… tūlaik okotn ciotka ar ciotku, švagers ar švageri… – Moti viņ kiupēs” – nūdzeidza Skustāns.

„Ai, ai – vysi vaidēja, placus rausteidami – kūza tagad dareit?” – „Kū dareit – runuoja Skustāns – zynoms kū dareit, nakti karaulus vajag sastateit”. Šis aizruodejums drusku apmīrynuoja plaužonīšus. Daži suoka vaicuot nu Skustāna, ata redzējis Reigā načaļstvu? Skustāns padūmuojis atbiļdēja: „Pi Čakstis nūsiedieju vasalys pusdīnys. Nu īsuokuma šis vaicoj: ata, dzierdi, moza pagulēškis nu ceļa, cikom pušdīnis izvirškūt. Nā, soku, paļdis, lobuok pasavieršu pa lūgu, kur autombili braukoj. (..) Tūlaik atguoja Ulmaņs. Nu, bratka, i dzecina! Vaicoju: ata, sok, jius pokovu puorlauztu, voi nā? Puorlauztu soka. Ata, sok, pjataku ar zūbim rozkūstu? Rozkūstu soka. Suokom tod vilktīs pierstūs, izbraukuojam ar papīžim vysu greidu… ni jis varēja izviļt manis, ni es juo. A Čakste to smejas, a Čakste smejas… Aga, sok, na tai vīgli latgalīti izviļkt! Vieļuok Mejerovicš atguoja. Kai suokom iz sešdesmit sešim kartuot, tai atkartuojom leidz pošam vokoram…”

– „Ai, ai – placus rausteidama breinojuos Alžbeta – vot Dort, kab myusim tur varējis tikt!”

– „Ej tu, sulu buca, – runuoja Skustāns – jū tur kas laistu, tu tur aizvastu taidu smoku, ka vieļuok vajadzātu vasalu garci dykalona, lai par tevim pīmini iznycynuot”. Vysi suoka smītīs. Tod vīns nu plaužonīšim suoka vaicuot, kai līta stuovūt ar pīgrīzumu. Padūmuojis, Skustāns deva taidu paskaidruojumu: „Kai ļauds soka, tai i ir pravda – kūv vīnā pierstā – suop, kūd ūtrā – suop. Plēsīs ar vīnim apriņkī, plēsīs Reigā. Es nu taišni iz nažim guoju. Sok, soldotus nu Plaužu cīma jiemat, nekrušus zeimuojās, bet pīgrīzuma nadūdat, vys jius pa kungim valkat. A? – Nu tuo tai kai sasakauneja i soka: i-i-i, Antonovič, najemt iz sovys sirds grāka (..), soku. Nu tuo lyka raksteit lyugumu, tod atsyueiškūs revizoru…”

Plaužonīši ilgi breinojuos, bet golā tūmār izkleida nasaprotuši, kaids lobums beja nu Skustāna ceļuojuma.

Olūts: 1923. goda progresivais sabīdriski-literarisks i politisks laikroksts „Jaunõ straume”

http://data.lnb.lv/nba01/JaunoStraume/1923/JaunoStraume1923-07.pdf – 2., 3. pl.

Pīzeime – ar (..) apzeimuoti izlaisti vuordi, kū piec gazetu teksta eisti tehniski vaira navar saprast.