LaKuGa turpynoj publicēt latgaliskūs dorbus nu Naaizmierstulei veļteituo Latgolys lauku školu septeituo jaunradis dorbu konkursa.

Armands Čižiks, Zilupis vydsškolys 6.c klase, školuotuoja Oksana Kačkane

Laimis meita

Vīnu reizi senejūs laikūs dzeivuoja veirs ar sīvu i jim beja meita. Meita beja šmuka, bet natikle. Vīnu reizi sasadusmuoja meitys muote iz sovys meitys i suoce jū pērt ceļa molā. Tymā laikā cauri brauce kieneņa dāls.
“Deļkam tu jū sit?” prosa kieneņa dāls muotei.
“Kai juos nasissi?” atsaceja muote. “Jei nu syunu muok zeida dīgus sprēst, bet, nagrybādama nu syunu sprēst, prosa nu manis lynu. Kur es jūs lai jemu, nabogs cylvāks?”
“Oho!” padūmuoja kieneņa dāls. “Nu syunu zeida dīgus muok sprēst! Pi manis sātā pylns lynu, pajemšu es jū ar sevi!”
“Atdūd maņ sovu meitu!” soka kieneņa dāls. “Jem!” atsaceja muote.
Kieneņa dāls pajēme meitu i nūbrauce iz sovu pili. Meita beja cīši smuka, i kieneņa dāls sadūmuoja ar jū precētīs. Vīnā naktī atguoja iz meitu juos Laimis i soka: “Tu naej pi kieneņa par sīvu leidz tam laikam, cikom jis napaaicynuos myusu kuozuos!”
Laimis nūguoja, i reitā meita soka kieneņa dālam: “Es īšu pi tevis pi veira, bet tu paprosi kuozuos munys taņtis!” Kieneņa dāls tam pīkryta. Atguoja kuozu dīna. Sabrauce vysi gosti i sasēde aiz golda, bet meitys taņšu vēļ naredzēja. Kieneņa dāls prosa meitai: “Kur tod tovys taņtis?”
“Mes jau atguojom, tepat asam!” atsasauce aiz durovu. Atsataiseja durovys, i īīt pyrmuo taņte. Poša jei beja kai cyti cylvāki, bet lyupa baileigi gara. Kieneņa dāls īsaviere Laimi i prosa: “Parkū tev tik gara lyupa?”
“Es sovā myužā beju lela spriedieja, deļtam maņ lyupa tik gara!” atsaceja Laime.
Piec pyrmuos īguoja ūtra. Poša jei beja kai cyti cylvāki, bet piersts rasnuoks par vysu rūku. Kieneņa dāls īsaviere juos rasnū pierstu i prosa: “Parkū tev tik rasns piersts?”
Es sovā myužā beju lela spriedieja, deļtam maņ piersts tik rasns!” atsaceja ūtra Laime.
Pēc ūtrys īguoja trešuo. Poša jei beja kai cyti cylvāki, bet kuoja cīši rasna un gara. Kieneņa dāls īsaviere rasnū kuoju i prosa: “Parkū tev tik rasna kuoja?”
“Nu sprēsšonys,” atsaceja trešuo Laime, “ari tovai sīvai byus tikpat gara lyupa, rasns piersts i rasna i gara kuoja, ka liksi pi sprēsšonys!”
Kieneņa dāls nagribēja, ka juo sīva taida byutu, deļtuo nalyka pi sprēsšonys i dzeivuoja laimeigi.