LaKuGa turpynoj publicēt latgaliskūs dorbus nu Naaizmierstulei veļteituo Latgolys lauku školu septeituo jaunradis dorbu konkursa.

Ilze Jermacāne, Brīžucīma pamatškolys 5. klase, školuotuoja Valentina Kaša

APLEICĪNE

Beja atguojs pyrmais septembris. Zineibu dīna, kod leluoki i mozuoki bārni īt iz školu, lai na tikai vuiceitūs, bet ari satyktu sovus draugus. Klasē īguoja myusu školuotuoja Valentina, kurai rūkuos beja daudz skaistu zīdu. Jei myusim saceja, ka ir laimeiga ar myusim sasatikt i ka itūgod školā suoc dorbuotīs latgalīšu kulturys puļceņš „Otuls”. Mes vysi tykom aicynuoti dorbuotīs „Otulā”.
Tuoluokais laiks skrieja kai vieja spuornim, bet mes kai darbeigys skudrenis tykom īrautys dažaidu darbeņu virpulī.

„Ateimit!” tai kaidā puļceņa saīšonys reizē saceja myusu školuotuoja. „Maņ ir koč kas taids, kur mes nadreikstam stuovēt molā.” Juos rūkuos beja vairuokys lopys, bet jau pa gobolu varēja redzēt, ka iz vīnys nu lopom ir izroksts „Latgolys folklorys vuokuma konkurss „Apleicīne””. „Mes bejom kai zyrgā. Mudri tyka dūmuots, kū var myusu babenis i vaciki, kū zyna vacuokuos siebrineicys. Kod beja apzynuoti cylvāki, suocēs folklorys pīraksteišona.

„Kaidys interesantys puosokys!” sauce Reinis, nūlykdams pīraksteitū iz golda, „A meiklis vēļ jautruokys.” „Kurs zyna itaidu rūtaļu?” praseja Jolanta, stuosteidama par pīraksteitū. Īsapazeišona ar kuozu apdzīduošonys dzīsmem vysūs izsauce vēļ leluokus smīklus.

Myusu vuokums beja gona pamateigs, nasaverūt, ka mes poši, vuocieji, vēļ gona mozi.
Savuoktais materials lyka myusim padūmuot par tū, kas myusu babeņom ir bejs svareigs, kū mes nu tuo vysa varim vuiceitīs.

Tai kaidā dīnā, kod konkursa vuokums jou beja īsnāgts, školuotuoja atnese prīceigu viesti, ka mes asam storp konkursa laureatim. Cik mes bejom prīceigi!

Tei beja skaista dīna, kod mes, „Otula” dalinīki, braucem iz konkursa nūslāguma pasuocīni, kas reizē ari beja veļteits Latgolys patriotam Ontonam Slišānam. Sasasādušs autobusā, vāruojom ceļu. Dīna beja solta, bet saulaina. Zemi sedze pavysam pluona snīga kuorteņa. Caur autobusa lūgu varēja redzēt plašus teirumus, leluokus i mozuokus mežus. Ite, mežmolā, ganejuos stirnenis, cylpys mazdams, lēce začeits. Tai, vārojūt apleicīni, tykom Bolvūs.

Kod īsaradom Bolvūs, guojom iz biblioteku, kur ari nūtyka nūslāguma pasuocīņs. Bejom vīni nu pyrmajim bibliotekys zalā. Dreiži viņ zalā sādvītys tyka aizjimtys. Tys nūzeimēja tik vīnu, ka konkursa dalinīku ir daudz. Cik tys ir labi, ka tik daudzim interesej folklora. Tod jau mes napazussim. Dalinīki tyka saukti vīns piec ūtra. Mes bejom poši mozuokī. Tys beja tik saviļņojūši, ka myus izsauce. Zalā sādūšūs skatīni…, cik es jutūs lapna par sevi, sovu školu, par tū, ka asam izdarejuši tik lobu i dereigu dorbu. Beju patīsi laimeiga, lykuos, ka sirds nu prīcys izlēks pa muti uorā. Ari myusu školuotuojis sejā beja radzama prīca, kod jei guoja sajimt bolvu – pateiceibu par padareitū, kurā ari tyka nūruodeits, ka myusim pīškierta nauda. Sajiemem ari dažaidus video materialus, kurus nūsaverūt varēsim īpazeit sovu dzymtū nūvodu – Latgolu.
Veitulu saime nu Tiļžys spielēja i dzīduoja skaistys latgalīšu tautysdzīsmis. Kina par Ontonu Slišānu atsauce atmiņā juo gasteišonu myusu školā.

Gondarejums par padareitū naļaun apsastuot pi sasnīgtuo. Tys līk īt tuoļuok, dareit daudz lobu dorbu, lai mes byutu sovys meiluos Latgolys eistyni saiminīki.