Ir kluot skaistī kristīšu svātki Vosoryssvātki. Kū tod mes šymā dīnā svynam? Voi vosorys sokumu, jo tū tak var izsecynot nu šūs svātku nūsaukuma? Na gluži, bet sovu saisteibu gon te varam atrast. Lelokajai daļai ruodīs vosora ir mīļuokais godalaiks, deļtuo, ka doba pēc zīmys ir pasamūduse, laiks ir klivis pateikami sylts, školānim socās breivlaiks i sirdis nūteikti pīsapyldās ar jaunu prīcu par dzeivi, par dobu, par draugim.

Kristeiguo Bazneica Vosoryssvātkus sauc ari par Svātuo Gora nūsyuteišonys svātkim. Ar tū nūsaslādzās Leldīņu laiks. Tys, kas ir zyna par Kunga Jezus dzeivis nūtykumim i dzeivoj leidza Bazneicys liturgiskajam godam, saprass, ka Vosoryssvātku nūtykums naīzeimej tik daudz kaut kaidu nūslāgumu, bet gon tys ir otkon jauns sokums.

Pādejūs Vakareņu laikā Jezus saceja sovim muoceklim: „Īprīcynuotuojs Gors, kū Tāvs syuteis Munā vuordā, jums vysu īmuoceis i atguodynos jums vysu, kū Es jums saceju. Maņ vēļ daudz kas jums sokams, bet tū jius tagad naspējat aptvert. Bet, kod atīs Jis, Patīseibys Gors, tod Jis jums muoceis vysu patīseibu (Jņ 14, 26. 16, 12 – 13a)”. I, lyuk, pīcdesmytajā dīnā pēc Jezus augšamceļšonuos, desmit dīnys pēc Juo debeskuopšonys apsūlejums izapiļdeja. „Atīmūt Vosoryssvātku dīnai, Jezus muocekli arviņ vēļ turiejuos vīnkūpus Jeruzalemē. I pieški nu debasu atskanieja šolkūņa, kai ba tyvojūtīs bruozmainam viejam, i pīpiļdeja vysu sātu, kur jī siedieja. I jim pasarodeja it kai uguneigys mēlis, kas sasadaleja i nūsalaide puor kotru nu jim. I vysi tyka Svātuo Gora pīpiļdeiti (Apd 2, 1 – 4a)”. Vuordu sokūt, šymā dīnā apostoli tyka pīpiļdeiti ar naizsokami lelu prīcu i spāku. Jī sajieme Svātuo Gora duovonys. Ja viereigi skaitom Apostolu dorbu gruomotu, atkluojam, kai iz prīšku Svātais Gors suok dorbuotīs caur pošim apostolim i daudzim pyrmajim kristeigajim. Svātais Gors ir tys, kas suok veiduot kristeigū Bazneicu, i Jis tū dora ari šudiņ, myusu dīnuos. Cikom viņ pastovēs pasauļs, pastovēs Kristus Bazneica. I cikom viņ pastovēs Bazneica, tymā dorbuosīs Svātais Gors.

Kristīteiba nav dryuma reliģija, tei cylvāku naaicynoj staiguot nūskumušam. Tikai grāks i tuo sekys dora cylvāku pošu i juo dzeivi dryumu. Nu kristīteiba aicynoj iz prīcu, tei vad iz prīcu – iz prīcu Svātajā Gorā, jo prīca ir vīns nu Svātuo Gora auglim. Ari tys, kas ir nūsagrākuojs, ir pakritis, teik aicynuots caur grāksyudzis sakramentu i gondareišonu otkon īmontuot sovā sirdī i dzeivē tū naizsokami lelū prīcu, kū dūd dzeive Dīva žielesteibā, leidz ar tū ari Svātajā Gorā. „Jo na iešona voi dzeršona ir Dīva vaļsteiba, bet taisneiba i mīrs, i prīca Svātajā Gorā (Rom 14, 17)”.

Kristīšu prīca dzyma iz krysta lelajā pīktdīnē, bet Jezus augšamcelšonuos atkluoja mysu prīcys vysleluokū byuteibu. Sovukuort ar Svātuo Gora atīšonu Vosorysvātkūs mums dūta spieja prīcuotīs. Tik tys, kas ir sajiemis Sv.Goru, spiej pīdzeivuot eistū kristeiguos dzeivis prīcu. Sv.Sarovys Serafimam kaids jauneklis vaicuoja, kaids ir kristeiguos dzeivis mierkis. Serafims jam atbiļdēja: „Lyugšona, gavieņs, nūmūds i vysi kristīšu dorbi, lai cik ari lobi tī byutu, nav kristeiguos dzeivis mierkis, jo tī ir tikai leidzekli tuo sasnīgšonai. Patīsais myusu dzeivis mierkis – sajimt Svātū Goru. Kod Svātais Gors īt puor cylvāku ar sovu duovonu puorpiļneibu, cylvāka dvēsele teik pīpiļdeita ar naizsokamu prīcu. Svātais Gors atdzeivynoj vysu, kam Jis pīsaskar“.

Tys pots Sarovys Serafims vysod sveicynojās ar šaidim vuordim: „Muna prīca, Kristus ir augšamcielīs! Jis izrunoja kotru sastoptū cylvāku ar – „muna prīca“, taidejaidi prīcojūtīs par jū. Šei tik jaukuo izruna „muna prīka“ sliep sevī vysu Evangelija vuiceibu par cylvāku, tei atkluoj Dīva mīlesteibu i Dīva prīcu par sovu radeibu. „Cylvāks cylvākam vylks“ – soka ļaunuo gora gudreiba, „Cylvāks cylvākam prīca“ – pasludynoj kristeiguo gudreiba.

Atej, Dīvs Svātais Gors i pīpiļdi sovu ticeigū sirdis ar sovu prīcu! Prīcys pylnus Svātuo Gora nūsyuteišonys svātkus!

Prīsters Ainārs Londe, Rēzeknis Jezus Sirds katedralis draudzis vikārs