– Vasals, akmiņ!
– Vasals!
– Kai īt? Es breivdīnuos salaseju boru sovejūs i beju cīši lobā pasuokumā!
– Opā! A kas tys beja par pasuokumu?
– Tys ir taids nakomercials, nagudrys i nanormali glauns pasuokums sovejim, sovejūs sovejim, latgalīšu literaturys autorim i skaiteituojim — Tievanānu pavasars.
– Izaklausa cīši jau glaunai, a kū jius tī darejot?
– Ej šur, paruodeišu kartenis.
– Labi, i reizē stuost, kai tī beja!
– Tovai zynuošonai, itys pasuokums nūteik jau sastū godu, i juo miseja beja savest kūpā jaunūs latgaliski rokstūšūs autorus jau ar atzeitajim Latgolys literaturys autorim, kab naformalā atmosferā varātu pasprīst par dzejis, prozys kvalitati, īspiejom raksteit i izdūt gruomotys.
– Paga, paga, kur tys beja?
– Viļānūs!
– Kas tī beja par ļaudim?
– Nu kai – LgSC bīdri i jūs draugi, latgalīšu literati ar vysaidu literarū pīredzi i rodūšajom izpausmem i vīns deputats.
– Nu bratki, varbyut pats deputats goldu kluoja? Nu, nu, ruodi tuos kartenis!
– Nu nā, mes cikom juo gaidejom, paspiejom i zuoli nūpļaut, sakast, iz pyuni nūnest, i ustobu izmozguot, pučis sastateit i buļbys samyzuot i savirt.

– A kuo tei sāta?
– Ilzis Spergys.
– Nu tod jei ir cīši troka buoba – itaidu saimi latgalīšu i vēļ muokslinīku pi seve sajimt.
– Nui, nui, pasuokuma laikā par jū roduos i spuornuotais teicīņs: Ilze ir cīši pruoteiga sīvīte – nu suoku sātu, a piec tuo i saimi. :))
– A, kū jius ite dorit?

 

 

– Ite mes sprīžam par dzejis, prozys raksteišonu, kaidys īspiejis ir jaunajim autorim raksteit, publicētīs i izdūt gruomotys. Raibīs Suņs stuosteja par sovu pīredzi Literarajā akademejā Reigā, kur vuicejuos pi Arvja Kolmaņa. Tī jī, vysi akademejis dalinīki, analiziejuši vīns ūtra dorbus.
– Raibīs Suņs ir tys latgalīšu Čaks Noriss, kurs sovu prozys gruomotu „Pyrma syltī” izdeve divejis reizis?
– Nui, paskait pats, kū jis atraksteja par sevi i Tievanānim: „Rokstu golvonūkuort prozu, tok ir raudzejumi ari izapaust dzejā. Tievanānu pasuokums ir glauns pasuokums. Tymā var sasatikt vysvysaiduokī cylvāki, kas ari nūteik. Satikt cylvākus, pīsadaleit vysvysaiduokuos sarunuos, smītīs – tys, maņ ruodīs, pīdur Tievanānu pavasaram attīceigū naformalū nūkruosu”.
– Kū jis skaiteja?
– Stuostu „Par vardivkom”, kuru vari paskaiteit ite, i dzeju:

***

Itik ilgi gaidejom, lai dīna beigtūs .
Siežom, klausomēs,
Kai zuole aug.
Tu ar skaudeibu tiemej maņ mutē,
Verīs kur pazyud dzeive.
Jiura tuoli, tok plašums tepat.
Tai mes atstuostom,
Kai myusem guoja.
Tok napaprosom kai myusem īt.

* * *

Piec puors godim
Zīdūņa mežs īīs piļsātā.
Paliks viņ īriedni
ar sovom kopeja pauzem.
Templi sacalti, bez bārnu smīklim.
Varšovys prīkšpiļsātys palākums
teik cyldynuots centra vydā,
jo īmessi rauga paceņu atejā,
gaisa var izliduot pussāta.

 

– Paga, paga, a kas tei par mārgu karteņā, kurei tū bizi ād, sasavylkuse kai iz pyrmū septembri?
– Tei ir Dagneja, motus nasukoj, bet guļbys myzoj mudri i ar pluonu mizeņu – itū var i par sīvu sev jimt. :)) Jei par sevi soka: „Maņ dzeja i proza ir vīns nu veidu, kai byut sūpluok rodūšim cylvākim. Periodiski raugu savest vīnuvīt latgaliski rokstūšūs jaunīšus, īdrūšynuot jūs raksteišonai i skaiteišonai. Tievanānu pavasars kai reizi ir taids naformals pasuokums, kur giut idejis, īdvesmu i dūmubīdrus radeišonai.”
Juos dzeja:

***

Naīsim pa paralelem,
Sakrissim gubā, sataisūt šaurus i plotus leņķus,
Taisnus leņķus i 60 °leņķus.
Trejstyurus, kvadratus, rombus.

***
Kotra dzeive kai Dīva apstyprynuots projekts,
Svareigi ir apsazynuot miseju,
Dorūt aizdavumus, īt iz mierkim.
I, prūtams, naizmierssim par atskaitem.

 

– Eu, a itys tok Juoņs nu Maltys!
– Nui, jis ari izšpļuove spuornuotu vuorsmu: “Es naasmu sentimentals, bet grybu tev īsist!”
– Juoņs? I kaidam īsist?
– Nu nazynu, jis par sevi soka tai: „Es asu Juoņs Šaudeņš, vuicūs Rēzeknis Augstškolā i tymā pat laikā cyrkuleju i lidineju iz vysom četrom dabasu pusem – cylvākūs, dorbūs i dūmuos AGAIN! Rokstu i deļ seve, i deļ cytu – kai nu kuru raizi saīt. Tievanānu pavasars maņ, kai rokstūšam cylvākam, deva vysu pyrma jau lobys atzinis nu vysaidu sferu i, prūtams, jaunu dzinieji tuoļuokai raksteišonai i sovys volūdys saglobuošonai. Tievanānu pavasarī pats lobuokais beja tys, ka atsarūņ cīši lobu cylvāku sabīdreibā, jauni draugi, kas cīši labi pošu pīluodēja, i breiva napīspīsta gaisūtne – i, prūtams, nakts guojīņs iz Valnakmini – loba ūdzeņa vokora pasiediešonai.”

Juo dzeja:

***

Pa manim, kotram cylvākam ir sova dzeivis dzīsme – vīnam tei ir balade, cytam otkon vacūs dzīšmu i klauseituokūs Topu remikss, a cytam – “Kai taidu var vyspuor klausētīs?!” Tai mes i dzeivojom, kotrs ar sovim mažorim i minorim – kotrs ar sovu ritmu…

***
Ar dzīsmu pa dzeivi
Sūļojūt vīnā ritmā
Ar kotru bungu sitīni
Ar kotru basa spierīni
Pa auss dziļuokajim tunelim
Kotra osuoka nūts
Dzeivis gryuteibys
Bez jom dzeive vairs nav dzeive
Vīn puorsoldona kompota kruška
Kotra jiutami plyustūšuo skaņa
Tī breiži piec labi padarāta dorba
Ci paradīzis vīteņu baudiešonys
Kas nu kurai sirdei meiļuoks
Kotrs vuords
Iz dzīsmis izdzīduotais
Tei jau pošu myusu runa
Klusumā ar sevi
Cylvākūs
Kū zynom – dūmojam
Pīdzīduojums atkuortojūšais
Vysi tauriņu efekti
Kai i kotrai dzīsmei izklausātai
Saprostai ci nasaprostai
Sovs suokums i sovys beigys
Taipat kai cylvākam
Pyrmuo gaisma acīs
I pādējais saulis rīts…

***

Beiguos apklust dzīsme
I apklust cylvāka sirds…

– Kas tei par ryžū mārgu?
– Itei tok Zaiga Lāce, Viļa Luoča meita!

– Verūs, jei cīši labi sasaglobuojuse, tik nu viersa jau ryuss matās! :))
– Jei tak ir LgSC Daugovpiļs nūdales vadeituoja i prozys laboratorejis jaunuokuo laborante.
Jei par sevi soka tai: „Studeju i papyldynoju sovu interešu redzis lūku uorpus studeju, rokstu, kod juoatbreivoj golva nu dūmu, kurys par daudz prīcej voi sabādynoj. Tievanānu pavasars deve īspieju satikt virtualuos vidis cylvākus. Deve karburatoru paraudzeit koč kū jaunu, rokstūt na tikai dzeju. Paruodeja, cik svareigi ir īsaklauseit i sadzierdeit cytus.”
– Tievanānūs jei prezentieja sovu pyrmū laboratorejis dorbu:

Kaijis svieteibeņa

Kur tī laiki, kod mes vīnā klubā bazdalus kratejom, i te otkon stuovi i blisinej acs, it kai es tev kuodreiz par kaidu ola pudeli byutu poruodā palykuse. Tī poši Latvejis standarta gaišī moti, tuos pošys vušku spireņu mozuos ačtelis, lyupys, nikotina pīsyuktuos, tik drēbis jaunys, i atskaņai saceišu, ka daže glaunys. Taids pašvakuoks iz sejis, bet vacums ar sovu pādu īblīzs taišni viers uzacs, kas dasukuotys, lai nabaksteitu, apsamainūt sīkaluojumim ar kaidu dāmu. Es jau ari ar laiku pastrāšnuoka palykuse, reizem daklyboju, kod pagoda mainuos, reizem nadadzieržu, kod nagrybu dzierdēt. Drēbis goboli tik pa humpalom, kam lobuokus napierku, a deļkuo – na žāļ sasmierēt i cenys taidys pa karmanam, kam golvā reizem prusaku vairuok kai apdzeivuotu šyunu, namuoku nūpeļneit, a kas ta munam draugam – vītejais pogosta balvans i olga sova. “Voi tu atcerīs, kai maņ beja 16, a tev treis godus piec kuortys 15?” jis maņ pa smīklam vaicoj, “pasaklausi, voi tod es tūs treis godus piec kuortys naizavieru vīnaiž – acs malnys kai peļu ūksteņi, moti kruzuļuoti, a štātis ta kaidys – lytkys kai Rēzeknis galis kombinata cīseni – kai ta naruodeisi, a augša taida pabednuoka, vajadzēja mudri i gudri paviļkt tū uodu vairuok iz prīšku.”
Bet stuosts nav jau par tū, cik breineigi mes, bet gon par tū, cik breineigi ar myusim. Cīši labi kūpā izaveram, zam rūkys naeimam – kas, maņ kaids vāzys donors vajadziegs? It kai šudiņ saule mozuok speid i putyni aizdūmeigi lidoj. Laikam iz lobu. Eistineibā vyss ir iz lobu – tys, ka kūrpe šudiņ pīteice leimis streiku, tys, ka gruomotu bibliotekā pylni plaukti, a ka vāga, nav nikuo. Šudiņ vyss ir jūceigs. Brīnūt pa taisnvierzīņa ceļu, mes otkon naklusejam: „Pasaklausi – tod, 2005.godā 23.apreļa 23:46, pīduovuoji piec 10 minotu sasatikt, tik pats naatguoji?” meileigi vaicuoju. ”Nā, tys tok beja Mārtiņš, tu jam patyki, bet jam patyka ari cytys.” Laikam deļtuo mes tagad staigojam ar jū. Lobi laiki. Kiulu dadzynuoja vairuok, i ūdi kūde, i ūdu sakūstī kūde. I mes ar jū kai čiulāni vēl nazynuojom, ka prūtam vīns ūtru saprast sovaižuokā mēlē. Tai i eimam, eimam, eimam, eimam… vyspuor mes daudz eimam. Es daudz runoju, kam es namuoku sovaižuok. „Nazkas paliduoja,” jis maņ soka.”Kur?”es jam soku. „Kaija nūpliukuoja, oj, cik labi, ka natruopeja.” Smīkleņš pa smīkleņam, i maņ iz biksis laimeigais kaijis kakuceits: „Tu te par itū natruopeišonu”? „Oj, es tak nazynuoju, ka tī putni kai snaiperi – kur redz, tī plānoj, kur saplānoj – tī palaiž meikstū viedereni pa viejam.”
Morāle beja tymā, ka kaija kakoj iz laimis, laimeigi ej iz sātu, vysim ruodeidams sovu gleiši aprūtuotū izkuornejumu ceļagolu, laimeigi nūgierb biksis, izmozgoj i laimeigi dzeivoj leidz nuokušajam kaijis čūksta prīceņam.

– A, kas tys par nūpītnū puisi?

– Tys ir nūslāpumainais Arvis, jis par sevi soka tai: “Es, Arvis Vanags, asu nu Ludzys rajona, a vysu sovu apzineigū dzeivi raugu blūdeit apleik. Dažreiz saīt paraksteit dzejā – bet tikai tod, kod panti poši atīt pi mane. Nikod seve naspīžu speciali koč kū saraksteit. Vēļ raugu raksteit bez komatu, deļtuo ka komatus kotrs skaiteituojs var salikt pa sovam. Raksteit var vysi, ka viņ gryb.

Metu ķieģeli

Metu ķieģeli no piecstāvu mājas
– Lido, sasodīts, lido!
Bet ķieģelis vienaldzīgi lūr logos un krīt.
Es ņemu citu ķieģeli atkal,
Saku, nebarošu to ar smiltīm
Un metu mērķēdams tālu zālājā:
– Lido, Tu, nolādētā akmens dvēsele!
Tas nokrīt mīkstajā zālē, apveļas, ņirgājas.
Vēl trešo reizi lieku saprast
Ka vēlos ķieģeli piemācīt lidot pierast –
– Tak lido, Tu, ķieģeli, lido!
Bet atkal tas pats.

Un naktī dzirdu no dzīvokļa loga nakts tumsā:
Kā ķieģeļi mani zālājā ošņā zāli,
Izpleš spārnus no kantainiem sāniem –
Kā tūkstoš putnu vicina tos.

Skatos no rīta, jau zālājs palicis tukšs!

Kenguru kārmani

Mes obeji nūgurom
I atsapyutem zaļā pļovā
Vieromēs muokuļu buruos
Piec cīšom skovom
Tai goduos piec liekmem
I meiļuma plyudim
Juoatvalk elpa storp pļovys pučem
Juoīdzer rosa storp zuolis stībrim
Tu soki – mes kenguri.
Globojamīs vīns ūtra meikstajūs kārmanūs.

– Nu re, a ite poša saimineica Ilze! Jei maņ naseņ atraksteja, ka jai Tievanānūs patyka tys, ka ari itūgod tyka saglobuots pasuokuma suoļs – sovejī sovejim skaita, kū jim saguojs pīraksteit, taids kai sezonys nūslāgums. Patyka ari tys, ka jaunī autori ir daguojuši kluot pi jau rokstūšūs i jim saīt. Tys ir, navys iz skotuvis kai prīšknasumi, a teksti dzeivai i pi zemis.

– A jai ir kaida gruomota?
– Vēļ nav, bet dreiži tiks izdūta kruosojamuo gruomota bārnim „Munā sātā”. Ite vīns nu stuosteņu:

Zūsyns šudiņ izdūmuoja īt pasaulī laimis maklātu. Cikom es dresieju Murku, lai nalein pi cuoleišu, i suņs Krikseits dasīts aiz ustobys gulēja, vacajam zūsynam Jākubam sasamete gars laiks. Nav nivīna, kam īkņuobt dybynā.
Zūsyns stuov mīreigs i nakust, a kai es eju, tai izplieš spuornus, izstīp koklu i īt viersā šņuokdoms. Es raugu nasabeit, a jis vēļ vaira. Skrīn pakaļ i syt. A da tuo suopeigai! Osorys acīs i kuojis ar streipem. Mama cytu reiz īt gluobtu — ar slūtys požogu padzan juo prūm, cikom es da ustobys. Ka taida zūsyna nabyutu, dzeive par reizis byutu daudz lobuoka. Varātu īt vysur, kur tu cylvāks gribi.
Es izguoju pogolmā, a vacuo Jākuba nav. Nikur naspeid ni garais koklys, ni rasnais dybyns. Paskrieju iz upis pusi — pi vušku tik jāri sasabeida i makšynuodami aizlēce pa celeņu. Paskrieju iz pierts pusi — tī gūvs Zīdale verās i syt ar asti pa suonim. Gūvs myusim kai puče — vīnūs raibumūs.
Vokorā baba izlyka iz golda meicinis i lelus galis gobolus i, slauceidama rūkys partukā, saceja:
– Iedit, bārni, tū naškeista goru! Gona bādys darejs! Ēd, Īveņ, ēd!
A maņ palyka zūsyna tai žāl, ka naleida vydā.

– Eu, a itys tok lelais latgalīšu dzejnīks Valentins Lukaševičs!
– Nui, tys pat, juo piecdūmys par Tievanānim: “Patyka, ka beja daudz i vysaidu cylvāku, kuri gribēja vīns ar ūtru sasatikt i tys tai saguoja. Patyka ari laika apstuokli i ūdu mīgaineiba. Nui, taidus pasuokumus vajag. Ar vēļ plašuoku programu. Autorim – kai sportistam, tai ari dzejnīkam vajadzeigi treneni.”

– Ite juo jaunuokuos ailenis:

* * *

Suņs skraideja iz trejom kuojom.
Pi veikala nūkryta ānā.
Broņs pasvīde jam maizis gobolu.
Jū sīva vairs nalaiž sātā.
Bez dorba jau godus desmit.
Naīt par saņtimim zuoli pļaut.
Naīt par lateni molku škaļdeit.
Bārnam aizīt salosa ūgys.
Sābram aizīt paleigā trušus kaut.

* * *

Sapiņ bizeitē motus.
Nu lyudzu! Nu lyudzu!
Ar luopstu izrokšu prūdu,
Kur tev mauduotīs.
Ar pinceti salaseišu gryudeņus,
Nu kuo izcept maizeiti.
Divuos? Vēļ lobuok.
Vīnā dakuoršu zvaigzneiti.
Ūtrā sorkonu bumbeni.
Meiluo. Lobuo. Vīneiguo.
Nakroti ar pierstu iz viersu.
Nadypynoj ar kuojom pa zuoli.

* * *

Snīga gryudeni nu nakts dabasim
Vieja pagryusti sytās ap lūgu.
Ka styklys byutu kai drušlaks,
Jī īskrītu ustobā i trokuotu.
Ap munu golvu, ap munom rūkom.
Fotografeja samierktu, sasagrumbuļuotu.
Es zynu, ka nazkur dzili Latgolā
Kaida sīvīte tur taidu pi gultys.

* * *

Munys suopis atroda trepis.
Tān iz jumta, aiz skūrstiņa.
Saulis pusē, boltā džemperī.
Verās iz azara pusi.
Puori tam iz mežu.
Bārzi nu teira kreita.
Prīdis nu alabastra.
A vēļ tuoļuok, pi saulis
Iz itū pusi miļzeiga vātra.

* * *
Es zynu kur ir tova sirds.
Prīdis golā tukšā periekleitī.

Byutu seņ jau izkuops pakaļ.
Bišu komuļs pi pyrmajim zorim.
Prosu ceiruli, lai aizlidoj i atnas.
Ceiruļs dūmoj, kū nu manis praseit.

Dvēseli iz Andreja dīnu
Voi dzeiveibu nuokušū rudiņ.

 

– Kotrai tautai ir sovi latgalīši, bet muns ir Jurs Viļums. Par sevi jis soka tai: „Kasdīnā latgaliski rokstu tviterī i laiku palaikam pīrokstu kaidu rokstu par sabīdriski aktualu tematu, Tievanānu pavasarī patyka: lobī ļauds vysapleik, kai jau vysod. Taidus pasuokumus vajag i iz prīšku, lai tik ir kas saorganizej.”

– Īdūd paskaiteit koč kū nu Jureiša!

1) Naēd tik daudz soldonuma,
A to varēs vādaru laizeit!

2) Ka daudz soldona iessi,
Tev ūksts salips.

3) Golvonais dzeivī – navajag
Cyta ūkstu laizeit!

***
Volkojūs pa Barselonu..
A golvā maņ solmu capure
Smaržoj piec Latgolys sīna i smuordoj piec šmakovkys…

***

Meiluo mameņ, lyudzu, parunoj ar mani latgaliski!

Dzieržu par atbiļdi nu mīseiguos muotis:
– Bērniņ, tā
Tev
dzīvuot būs vieglāk…

Eju da tāva i prosu piec paleiga,
a jis, kuorteigs saimis golva, tik pībolsoj:
– Mīļuo zaķīt, mammai vienmēr taisnība.

Žāļ, ka vairs nav ni dzeda, ni babys,
kam padūma pavaicuot,
kuo vuordus mp3 formatā īraksteit.
Niu navaru saprast, deļkam jūs bārni,
muni dzymdynuotuoji obi,

sovā vydā vys pa baļtiskam vursulej.
– Prīster, nūskaiteisim par jim puoterus!
– Piedod, latviskiem pātariem plašāks tirgus…
Tod školuotuojam pīprosu:
– Munu dzymtū volūdu pavuici!
Grybu latgaliski raksteit –
nagrybu par apsmīklu byut
sovu bārnu i unuku acīs!
– Nevaru – tāds īsts
mūsu tautas attīstības plānā
tu neesi ierakstīts…

Mam,
nu, lyudzu,
vysmoz Tu
parunoj ar mani latgaliski!

– Cik breineigi! Dažus es dzierdeju pyrmū reizi, bet jums tok vysa nakts beja prīškā. Kū darejot?
– Kai palyka tymss, tai mes palykom čudni – apsavylkom kai abarmoti, sadedzem luopys i dzīduodami brydom cauri mežam da Trūpu Valna akmiņa. Dabrydom i secynuojam, ka izaveram piec sektys, bet deļkuo myusim tai naizavērt? Reitā aizsyutejom Ilzi i Juoni (Tievanānūs kristeits kai Alnis) iz Viļānu tiergu puordavuot gruomotys, bet poši cēlemēs vēļ treis stuņdis.

Vysa pasuokuma laikā raudzejom nūgiut i izlikt iz lopys vysys ituos ceremonejis svātuos patīseibys. Paskaiti, varbyut i Tu sajussi Tievanānu vokora vibracejis.

Mums nav tačkys. Bet mums ir veirīši.
Lobuokais, kū sīvīte var izdareit – izlikt gluozis iz golda.
Ar itim nazeišim pat venys navar puorgrīzt.
– Tu taču man piekrīti? – vaicoj Valdis ar ciervi rūkuos. – Tev ir līdzi otrs kakls?
– Moš maņ nūīt paceli? /Alnis-Juoņs/
A deļkam mums naizavērt piec sektys???
Ci kopūs, ci cytur tusej.
Kotrai tautai ir sovi latgalīši.
Pītaisejom syudus, tagad syudi pakaļ skrīn (bāgūt nu vītejūs).
– – Čaju dzersi? – Kai es dzeršu nadzāruse?
Dace vokorā: – Es no rītiņa iešu dušā!
Zaiga: Maņ nabeja laika – es voi nu gulieju, voi iežu.
Tu jiuti? Maņ mute garšoj piec latgalīšu volūdys?
Jam pateik ar mani narunuot.
Es asu nu Valmīrys. Kur te Rēzeknē ir musurnīks? (Braucūt nu Tievanānu Rēzeknē.)
Jureits nūbolsuoja “par”, ka es naasu normala.

Itei saruna natyka īraksteita, tikai nūklauseita, atguoduota i pīraksteita, nūdūta Tev paskaiteit. Puorskaiti zam deča kluseibā, nīvīnam nastuosti i cytu reizi brauc leidza voi jiuti – kai itūreiz tū dareja Juoņs Ryučāns, Līga Seiksta-Deksne i cyti.

Foto: Santa, Kristīne, Raibīs i vysi cyti, kas beja Tievanānūs

Teksts: Trūpu valns i juo akmiņs