Pādejuos divejis nedelis LaKuGys rubrikā „Vacūs gazetu viests” publicejam 1922. goda „Latgalīša” M. Apeļa raksteņus par tuo laika cīmu jaunotni. Niu biļdeišu nu dzeivis beigu daļa. Puorskaiti ari pyrmū daļu – “Kuozuos” i ūtrū “Voi mežoni?“.

III Večerinkā

– Kur svātdiņ byus večerinka? – Šis vaicuojums aizjem solu jaunotni jau nu pusnedelis, bet nivīns šuo vaicuojuma navar izsprīst leidz svātdīnai. Svātdiņ, sasalasejuši pi bazneicys, puiši sovā pulkā, bet meitys sovā, (sorgon Dīveņ saīt meitom i puišim kūpā!) šuo vaicuojuma pamateigi puorsprīž, tai ka ejūt iz muojom jau sev kurs skaidri zyna, kur byus laseitīs pavadeit vokoru i nakti. Atguojuši nu bazneicys, jaunī steidzeigi aizkūž i dūdās iz nūrunuotū vītu. Sasalosa šymā nu mozom solys ustobom jauni puiši i meitys treju – četru apkuortejūs solu. Puiši, voi jau izīdami nu muojom, voi, vysuvaira, te pat iz vītys, vysi pamateigi īvylkuši, vysi „gradusūs”, jo, redz, skaidrā pruotā nikaida lobuma nu večerinkys naīgiusi: doncuošona it luogā navarēs, ar meitini ari naparunuosi, naatsadrūšynuosi tū pasādynuot kliepī, labi tū „meilynuot”… Bet kod izmasta butele – ūtra, tod vyss atļauts, tod tikai var suoktīs eistuo večerinka, tod tikai doncojūt skombys grīztūs var sist, tod var „nūmeilynuot” meitys. Večerinkys suokumā vēļ dažs lobs naīspiej „īpumpēt” samagonkys, deļtuo pats večerinkys „cymuss”, pat makteigums – dažaidys spēlis ar vyspuoreju bučuošonūs, parosti atlīkas iz večerinkys golu, kod vysi puiši i pat daļa meitu byus „pylnā pruotā i samaņā”. I tod suocās…

Bet lobuok pasaviersim, kai ļusteigi blokus muojā pavoda laiku. Tī ari speid guntiņa vysu nakti, juodūmoj ka ari prīcojās jauni ļauteni. Bet drūši var pasaceit, kai tī doruos kas sovaids, jo tur nadzierd garmoškys čeiksteišonys, bez kurys nivīna solu jaunotnis saīšona naapsaīt. Kas tod tī taids vysu nakti doruos pi tuos guntenis? Varbyut apzineiguokī tautīši, nagrybādami pīsadaleit pīdzārušūs orgijā, sasalasejuši kaut kai lobuok laiku pavoda? Pavysam nā! Tys, kas soluoņu svātdīnys izprīcys redz jau na pyrmū reizi, naīnuokdams ustobā var pasaceit, ka tur padzeivojuši saimis tāvi blokus ar godu 18 – 25 jauneklim prīcojās pa sovam: spielej kartuos grīzdamīs, leidz pādejam , – grīzdamīs, lai puorspēlēt pādejuos kapeikys, kurys vysa saime ar gryutim svīdrim peļneja. Bet te ir na viņ puorspālātuoji, ir ari peļneituoji, voi peļneituos – tys guņs turātuojs (ustobys saimnīks), kuram nu sevkura „banka” moksojas zynomuo naudys suma. Tai par garu nakti izjiemeigais guņs turātuojs salosa vīnu naudys daļu par guņs turiešonu, bet ūru par samagonkys buteleitem, kurys drūši viņ pi juo atsarass kaidā skreineitē, tai ka pi spālātuojim leidz reitam moki palīk gluži tukši, bet golvys, kuojis i puorts ļūti smogi. Lai koč ar kū atgrīzt dusmīs par iztārātū naudu, jaunekli te pat suoc plyukuotis sovā storpā, bet cīnejamī saimis tāvi steidzās dreižuok iz muojom, lai tī labi atdzeit sovys dusmis iz nalaimeiguos sīvys i bārnim…

***

Še jaunotnis breivuo laika pavadeišonys, izprīcu biļdis. Dažuos vītuos biļdis drusku par tymsu jimtys, bet dažys turpretim vajadzieja byut daudz – daudz tymsuokom. Alkohoļā i kūpā ar tū natykumeibā i vaisaidūs nadorbūs grymst myusu cīmu jaunotne.

I gaišuokūs bruoļu pīnuokums – pīlikt vysys spākus i leidzekļus – gluobt tū nu šuos pagrimšonys. Ir tak solonīšu storpā apzineiguoki cylvāki , ir ari inteligenti, izguojuši nu tautys, – kuri ar rībumu skotuos iz taidu sovu bruoļu i muosu izprīcu. Leluokuo daļa šūs apzeineiguokūs cylvāku ar rībumu skotās, kai tautys bruoli styngst alhogoļa i natykumu styngajā pūrā, bet snēgt rūku tim, lai izviļt nu šuo stynguo pūra, gon beistās pīlikt pyuļu. Mozuokuo daļa, pyulejuos kai varādami izvest nu pūra sovys tautys bruoļus i muosys. Bet jūs ļūti mozs pulks i izvest solu jaunotni iz pareizuo, cītuo ceļa tī dūmoj dažaidi: gon caur izreikojumim, kurūs tūmār pylni bufeti buteleišu, gon caur ticeibys muoceibys īvesšonu školuos spaidu kuortā, gon caur dažaidim prīsklasejumim i t.t. Bet juozyna, ka alhogoļs i alkogoļs vysam ir vaineiguokais.

Koleidz nav iznycynuota dzeršona – par veļti vyss dorbs, vysys pyulis pi solu jaunotnis apgaismuošonys, par veļti cereibys sagaideit gaišuoku, kuļturaluoku nuokūtni. Tuopēc, lai ir šaids myusu dīnu lozungs: Iznycynuot, izrevēt ar vysom saknem nu jauneibys sirdim vysbeistamuokū nazuoli – dzeršonu!

M. Apeļs

Olūts: Latgalīts. – Reiga, 1922. g. 15. junī. – Nr. 22. – 2. pl.