Tievanānu pavasarī jaunūs autoru storpā roduos vaicuojums – kur publicētīs, kur dūt sovus tekstus, kai paruodeit pasauļam, ka roksti, i sajimt atpakaļ pasauļa atbaļsi? I eistyn, kur ta tys latgalīšu autors lai īt – Reiga tuoli, Dīvs augši, papeirs duorgs.

Latvīšu literaturai gryuti laiki, a latgalīšu literatura vyspuor ir duraku izprīca sovā vaļā – nazkū pīroksta, nivīns tuo naskaita, bet partū otkon ir teksti latgaliski. Dzejūleiši to latgalīšim pateik – kai i vysim latvīšim. Seviški iz rudini, kod latvīšim ir buļbu rakšonys i dzejūļu skaiteišonys laiks, dvēselis pīmierkst ar rudiņa leitim, astris smuordoj piec rudiņa, sirds sauc piec suopeigu tekstu. Dzejis dīnys kai vysa pasauļa suopu laiks – par pagaisynuotu ļūbesteibu, nikod nasatyktim cylvākim i garom palaistom īspiejom. Suop i roksta, roksta i suop.

Ruodīs, kab na latgalīšu volūdys, latgalīšu literaturu varātu mīreigi aizmierst – lingvistiskuos vierteibys bīži vaira kai literaruos. Taida īsuocieju prīca nūsaturēt dzymtajai volūdai sadlūs kai trokam zyrgam, a kur ar tū zyrgu juot – bess zyna. Tai i pajuoj pa gabaleņam – dzejūleits par mīlesteibu, dzejūleits par Latgolu, dzejūleits par gryutim laikim i inflaceju. I gona. Kod taidu dzejūleišu sasakruoj vaira, var publicēt kaidā kūpkruojumā ci izdūt sovu kruojumu. Pa laikam i latgalīšim izīt pa kaidam literaram kūpkruojumam, latgalīšu literatura ir dzeiva, pučis autorim, gūds izdeviejam.

Rēzeknē Latgolys Kulturys centra izdevnīceiba izdavuse literarū almanahu “Olūts”, jau 17. piec skaita. Vysi zyna, ka latgalīšu literatura ir myusu vierteiba, tok na vysi juos skaita – tei jau taida babu literatura. A “Olūtā” publicejās vysi, kas viņ kū nabejs aizsyuta Eļkšņam – jam sirds plaša, struodoj ar kotru autoru i nu kotra cer izbyrdynuot kaidu zalta gryudu. I “Olūts” izīt. Nūmierst “Literatūra un Māksla”, nūmierst “Literatūra. Māksla. Mēs”, nūmierst “Kultūras Forums”, nūmierst “Karogs”, a “Olūts” dzeivs! Voi tei ir izdevieja speiteiba i spieja atrast naudu pat bezcereigā situacejā? Skaiteituoju cīns pret sovu literaturu i izpierkta tiraža? Daudz autoru i dzeiva literaruo tradiceja, kas vitalai plepinej i vard, naļaudama apseikt literarajim olūtim i “Olūtam”?

Apjiemeibys pylna i aiz cīna pret tradiceju i izdevieju puorskaiteju jaunū “Olūtu” nu vuoka da vuoka. Gondreiž vysys riņdenis. Vītom to acs pošys lēce prūm, tok par tū na lela bāda – kotram tekstam tok ir sovs skaiteituojs, a cytam daža diveji, deļtuo var gadeitīs, ka es naasu storp jim. A taidi teksti, kam skaiteituoju daudz, nimoz tik bīži nasagoda – tī tod i aizīt ka ni viesturē, to prūm nu veikalu plauktu. Reizem goduos, ka latgaliskajam tekstam skaiteituojs ir tik juo autors, juo draugi i rodi, kas nasašīp par attīceigū ortografeju voi metaforu izvēli.

Literarū almanahu “Olūts” īvoda Juoņa Blaževiča saceriejumi. Beju puorlīcynuota, ka tys byus īvodroksts, deļkuo jis dūd naudu almanaha izdūšonai, a izaruodeja, ka uzjiemiejs ir cīši romantisks veirīts i poetiski aproksta sovu ceļuojumu, kur jam prīcu dūd loba kopeja, kruasani i boltveins, kai ari skots pa lūgu iz bazneicys kupolu ar vacu stuņdinīku, kas atguodynoj par dzeivis eislaiceigumu i vajadzeibu pīpiļdeit tū ar mīlesteibu i pīdūšonu. Skaisti.

Garuokais teksts jaunajā “Olūtā” ir Diānys Varslavānis garstuosts “Laksteigola – pavasara putyns” – nu 242 teksta puslopu stuosts ir 142 puslopuos. Stuosts raksteits pyrmajā personā par pieckara laiku i jauna cylvāka seve mekliejumim Stalina laika sabīdreibā. Pozitivi, ka tys ļaun izzynuot vaira par tuo laika dzeivi i jaunu cylvāku sajiutom totalitarā vaļstī, jūs iedīņkarti, aktualitatem i attīceibom, tok nagativi, ka myusu dīnu jaunīši ak jau naspēs puorskaiteit ituo stuosta da gola – tekstam daudz seiku detaļu i atkuopu, a tryukst poša škeleta, stuosta fabulys. Vysu laiku nazkas nūteik, a nūtykumi ir pīraksteiti deļtuo, ka jūs atguodoj voi izdūmoj, a na deļtuo, kam jim byutu kaids aizdavums – vierzeit darbeibu voi raksturuot tālus, jūs attīceibys. Pasauļs teik radeits, tok jimā ir par daudz līku montu, kas piec radeišonys vaira nikod nateik pajimtys rūkā – autore muok radeit tekstā pasauli, tok namuok likt jam dzeivuot, izsvīst līkū i pamest sižetam vajadzeigū. Teksts kai aizaudzs duorzs, kurā pylns vysaidu sortu stuodu i nazuoļu, a nivīns eisti nateik pi saulis gaismys i nanas augļus.

Stuosts ir par jaunu ar dylūni slymu i ar sorkonū diplomu školu absolviejušu sīvīti, kas leidza ar sovom draudzinem piec školys īsarūn struoduot krīvu bārnunomā, a pamozom ituos draudzeibys saitis apseikst i kotram juodzeivoj sova dzeive – ari atsavodūt nu sapyna par aktrisis ceļu i palīkūt pi školuotuojis dorba mozpiļsātā, stuosta finalā īsastuojūt augstškolā. Stuostā ir lobī i ļaunī varūni, kai ari tī, kurus es tai i napamanieju i naatguodoju. Jaunuos sīvītis tāvs ar muoti ir myruši bombardiešonā i jūs vuiceitais kai etalons ļaun saglobuot pošai sevi – ari īkšejā sarunā ar tāvu diskutejūt par jauna cylvāka izvēli sasadorbuot ar varu, īsakļaut sabīdreibā i dzeivuot normalu dzeivi voi izavielēt pasivū pretesteibu i apkūpejis dorbu. Cytaiž stuostam nav vierzeibys – tikai skrupulozs nūtykumu aproksts, kam dalykts sovs viertejums, pošanalize, puordūmys. Memuaru literaturys cīneituojim ak jau patiks, bet napuorzynoju autoris biografeju tik labi, kab nūsaceitu, cik autobiografisks ir itys gobols i cik tī fikcejis, cik atmiņu.

Vysod mulsynoj tys, deļkuo stuosti par paguojušim laikim teik stuosteiti šudiņ – kas vacuo laika pīredzē autoram pasaruodejs tik svareigs, kab jū aktualizātu myusu dīnuos. Ruodīs, D. Varslavānis stuostā tei ir nacionalisma steiga i gribiešona pīraksteit par latvīšim nūdareitom nataiseibom, puorraksteit viesturi sovom acim kai sovu stuostu par tuo laika nūtykumim, kai ari pīruodeit, ka jau tod es dūmuoju tai, kai ir pareizi šudiņ, ka jau tod gaideju Atmūdys i ticieju Dīvam. Vīneigi tekstā rūnās disonanse, kod jauna meitine šaļtim aizarunoj vaca cylvāka bolsā – par tuo laika nūtykumim stuostūt ar ituo laika pīredzi, zynuošonom i morali, vītom atsataisnojūt par sovim tūreiz pījimtajim lāmumim.

Atlykušajuos symts lopuos redaktore ir īlykuse četrupadsmit autoru dzejūļus,  četru autoru prozu, kai ari Diānys Varslavānis atminis par Mirdzu Kempi i Jūlija Tropa (Trūpa?) atsauksmi par Valentina Lukaševiča kruojumu “Bolti burti”, kū pārņ izdevs LKCI i kas itymā godā īgivs specbolvu Latvejis literaturys goda bolvā. Pādejuos autors teiri ciļvieceigi pastuosta par sovu ceļu pi ituos gruomotys – kai jis teik puori pyrmajim aizsprīdumim “nav i nabyus muna losomvīla” i vys tik skaita i skaita tekstus, cikom atzeist, ka skaiteit Lukaševiča dzeju ir “kai aizlejušā teirumā, pa dublim meicūtīs, atrast boltus kartupeļus”. Namaisa pat cyta ortografeja, autors atzeist, ka itei gruomota paleidziejuse īgiut jaunu prasmi – “tagad bez calmōšonōs varēšu izlaseit vysas latgalīšu grōmotas vysōs raksteibōs.”

Puorejī almanahā īkļautī roksti, ruodīs, dalykti apjūma deļ voi ari kab audzynuotu almanaha skaiteituoju dzeivuot pareizi – atbylstūši izdevieja i redaktoris izvierzeitam i senejūs laiku gudreibā baļsteitam idealam. Par pīmāru, par taidu kai izdevnīceibys izmysuma klīdzīni pierkt i skaiteit gruomotys laikam līcynoj latgaliski tulkuotais teksts “Dzeivoj skaistajā grōmotu pasaulē!” nu nazynoma autora nazynomys gruomotys “Dzīves māksla” (LNB katalogā atrodu septenis gruomotys ar itaidu nūsaukumu, īskaitūt 1931. godā Līpuojis vegetarīšu bīdreibys izdūtū “Dsihwes mahksla”, kas pīraksteita “pehz Masdasnana – O. S. Hanischa mahzibas un Eewas Ahbelites lekzijam”). Vēļ almanahā īkļauta Leonarda Latkovska sen. (1905-1991) filosofiskuo eseja par latgalīšu raksturu “Latgaļu idealisms”, kai ari 1942. godā myrušuo mežkūpa i meža zynuotnīka Kriša Meldera gruomotys “Meža vakari” fragments “Mežs audzynōšonā”, kurā jis meža kūpšonu saleidzynoj ar sabīdreibys audzynuošonu 19. godu symta ideju gorā i tic, ka mežs ir kai ideala vaļsts i tyveiba dobai ļaun cylvākim izavaireit nu izmysuma i krizis, kai ari – “prōta tryukums ir vysu nalaimu cālūņs.”

Prozys itymā almanahā ir moz, tok tys napuorsteidz – latgaliski ir vīgļuok raksteit moz, na garus gobolus. Ari sasajimt eisam dvēselis klīdzīņam par mierstūšu volūdu, bardaku vaļstī voi pagaisušū bruninīku ci sirdspučeiti ir vīgļuok dzejis volūdā, na tū pošu bādu apraksteit prozys tekstā. Koč Ilze Keiša sovuos miniaturuos tū rauga – ritmizeitā volūdā rokstūt viestulis naskaidram adresatam – varbyut sevkuram skaiteituojam, kas pajiems itūs tekstus rūkuos, varbyut idealizeitam īdūmu tālam. Itī skaistā i plyustūšā volūdā pīraksteitī teksti ir taida sovpateiga vintage laikmata paruodeiba – digitalā laikā rokstūt it kai papeira viestulis i dalīkūt rūžu zareņus i īsmaržynojūt ar sovis sirds ilgom. Nu veirīša pozicejis raksteiti mīlesteibys vuordi sīvītei, nu kurys nav cereibu sajimt kaidu atbiļdi: “Asmu atguojis, lai tevi vīneigū mīļuotu un lai tu nu munas mīlesteibas kai vysskaistuokuo puče zīdātu.” Dūmuot, Gētis “Jaunuo Vertera cīsšonys” byutu izguojušys tikai vakar.

Sergejs Žukovs eisā legendā “Teiksma par Francijas imperatoru” pīduovoj sovu verseju par Napaleona karaspāka naudys skreiņu atsarasšonys vītu, Piersteņa azaru pi Kruoslovys – izaruod, vaineiga šmukuo Plāteru meita, kurā vīneigajā jis īsaļūbiejs i ar kū mej gradzynus, a Leonards Rakickis publiciejs divejus eisūs stuosteņus ar vīnu nūsaukumu – “Izvēle”. Pyrmajā stuostā Donats apsažāloj par gryusnu suneiti i nūpierk jai peiriedzeņus, ūtrā vacuo Veronika izvalk nu miskastis siebrineicys bārnu izsvīstuos puotoru gruomotys. Koč didaktiski, itī eisī prozys gabaleni ir pīraksteiti dzeivai, ļaun vīgli īsajust autora ar skūpim vuordim radeitajā pasaulī. Taišni ituo autora proza ir muns atrodums jaunajā “Olūtā” – leidz šam maņ nazynoms i viereibai garom paskriejs raksteituojs, kuo dorbim vārts pasakuot leidza vaira. Ceru, ka L. Rakickis iz prīšku raksteis prozu, na dzeju – var redzēt, ka tei jam pasadūd daudz lobuok, ari dzeivis pīredzis natryukst.

Ar dzeju vyspuor almanahā kai ar aizaugušu buļbaiti – augšā nazkaidi zali loksti ir i vītom pat zīd, vysa papeira plateiba ir aizjimta, a ēst tolkom nav kuo, juokaš ar nogim nu zemis i juocer – a varbyut byus kaida buļbeite. Ite juopīmiņ, ka naivisms ir muokslys stils, kuram rakstureiga dabiska vīnkuoršeiba, tīšums, nesamuoksluoteiba. Taidi tī autori i ir – naivi kai bārni i roksta par vysu, kas iz sirds. I maitom krīvim, i zaglim deputatim, i mīlesteibu, i vysu cytu dzeivē svareigū. Tys nikuo, ka dzejūļs grab i atskanis kai dalepeitys – partū otkon nu sirds.

Nu vīnys pusis, dzejūli par aktualim tematim i politiskim vaicuojumim, ļaužu aizbraukšonu nu Latvejis i vaineigajim pi tuo. Normunds Dimants, par pīmāru, roksta:

Pagluobe – muna tauta,
Brīsmeiguo krīva tauta,
Zuobokim sameideita,
Naškeisti apspļaudeita.

Ceļsimēs, brōli, karam –
Lai kotrs dorom, kū varam.
Sameisim naškeistū tōrpu,
Nu zemes nūjimsim smirdeigū kōrpu!

Pīters Meikstums dzejūlī “Latgola dzeivoj” rauga raksturuot Latgolu i latgalīšus:

Latgola vēļ dzeivoj sovūs cylvākūs,
Kuri naaizbraukuši te sovu dorbu veic.
Cīšūt nu varas, cer dzeivōt laikūs lobōkūs.
Latgaliskajā mēlē Dīvu slavej, teic.

Latgola vēļ dzeivoj sovā volūdā
Kuras ļaudis tamā vysur runoj ikdīnā.
Jau lobu laiku skaņ tei „Latgolas radejā”.
Bet ir, kas pōrsatautoj laikā pādejā.

Latgola vēļ dzeivoj sovā raksteibā,
Bet kas byutu bez laseitōjim tei?
Presē, grōmotōs, kalendarā, „Olūtā” –
Stroda ortografija pazeistama šeit.

Inguna Būmane-Lūse pīsavārsuse patriotiskajai dzejai, jei apdzīd i Latvejis dzimšonu, i pūstu, i sorkonboltsorkonū karūgu, i seņču saknis. Aizbrauciejus jei saleidzynoj ar dzērvem, kas rudinī pamat dzymtū vītu i pagaist kai iudinī, latvīšu naspiejā vaļdeit vaļsti vainoj godu symtu verdziskumu, kai ari atzeist sovu naīdereigumu itymā laikā.

Voi tu dzērdi, kai Latvija raud?
Voi tu jyuti, cik jai ir gryuts?
Tik daudz nateira placūs tai krauts,
Tik daudz bārnu vairs nasaprūt, kas ir labi.

Nu ūtrys pusis, sentimentalys suopis par napīpiļdeitu mīlesteibu i cylvāka vīntuleibu. Ineta Urtāne:

Sēžu, raužu. Maizi graužu.
Osoras par tevi glaužu.

Ka atsakuopt nu tekstu navīndabeiguos literaruos kvalitatis (voi dreižuok par daudz vīndabeiguos – nu parupai nūaustuo tekstu auduma, pa munam, uorā lēce viņ Ingridys Tāraudys i Voldemara Vogula dzejūli i Leonarda Rakicka proza), acim radzamai pasaruod problema, kas aktuala vysai latvīšu literaturai i īt leidza vysai modernuos literaturys atteisteibys gaitai: voi literatura ir muoksla poša par sevi i autors ir breivs radeit sovu pasauli ar sev i sovam laikam, sabīdreibai aktualom lītom, paruodeibom, raksturim, voi ari literatura ir sabīdreibys kolpyune i jai juopylda didaktiskuo funkceja – audzynuot i izlobuot cylvākus, kūpt jūs dvēselis i vadynuot iz lobu, izavairejūt nu tabu temu i vuordu, kab nasamaituotu īkūptūs literaruos gaumis duorzus.

Spylgts pīmārs – Jūlija Tropa dzejūļs “O, maule!” par izkrytušu zūbu, kura pyrmajai rindeņai beiguos dalykta zvaigzneite. Lopys apakšā paskaidruojums – rotu rumba. Saīt smīkli – kab tik skaiteituojs napadūmuotu, ka autors lomojās voi augstajā dzejis žanrā lītoj tik našmuku vuordu, kas sarunvolūdā apzeimoj mauku ci pavīglys uzvedeibys sīvīti. Koč varu īsadūmuot – ak jau tipiska peņsioneru dzeivis bāda i tipisks humors. I voi ta peņsioneri nasalomoj, tik runoj par zyrgkūpeibu i rotu detaļom?

O, maule!*
Otkon vīns zūbs
Kust un sōp
Nudi,
kai varakļōnīšu
Pīci, pīci –
Pošā krizes laikā.

Pusmute jau tukša.
Nikas –
Eiropas pakas
Asūt bez kaulim.

* ratu rumba

Ir skaidrs, ka “Olūts” īt daiļduorznīka ceļu – publicejūt esejis par dailū latgaļu raksturu i  īkūptim, skaistim mežim i aicynuojumus skaiteit skaistuos gruomotys, īsakapsulejūt literaturā kai skaistajā pasaulī, kur švakais ir tikai pīmārs ļaunajam, nu kuo izavaireit, na realuo i literaruo pasauļa daļa. Kai Diāna Varslavāne, par sovu paraugu turūt 20. godu symta vyds idealus, roksta par Mirdzys Kempis školu: “Itys laiks ļaun vysim, kam ir nauda, drukōtīs. Jau bārnus vuica: esi dzejnīks, roksti nu nikō… Ak vai! Dzejas Mōte sovim “skūlānim” vuiceja pavysam kū cytu. Boguotynoj sovu goru un dvēseli! Beidz skūlas, studej, apgyusti volūdas, losi un vuicīs nu pasauļa gaišuokajim prōtim. Seviški īvāroj dzejai napīcīšamuos praseibas: ritmu, atskaņas, naatkuortoj vīnu un tū pošu vōrdu un nalītoj nikaidas rupeibas, barbarismus, jo dzejnīks kūp tautys dvēseli! Naatskaņoj eisuo patskaņa ziļbi ar garū. Byus rupa klaida! (..) Boguotī var čāmuotīs, bet tev, raksteituoj, juokūp tautas dvēseli!”

Tok voi ite nasarūn pretruna. Nu vīnys pusis – D. Varslavānis saceitais, ka “itys laiks ļaun vysim, kam ir nauda, drukōtīs.” Nu ūtrys pusis – gryuteibys salaseit finansiejumu “Olūta” izdūšonai pavoda kotru juo izīšonu kotru godu, ka sprīst piec izdevieju saceituo. A rezultats – pavuoju autoru pavuoju tekstu kūpkruojums ar puors najauši īsamaļdejušom viersyunem, kam vaira pasaveics ar prasmem voi talantu. A ka tryukst i talanta, i prasmis, saīt taida grabūšu rotu nūskaņa – literatura ir, literaturys nav.

Tys ir, literatura to ir. Itei i ir myusu dīnu latgalīšu literatura. Itys tok ir 2012. goda literaturys almanahs! Koč vydā nav Rancānis, Lukaševiča, Ryučāna i jaunūs autoru, viņ najauši īsamaļdejuse Tārauda, kas pyrms nazcik godu izdevnīceibai īsnīguse manuskriptu, a gruomotys nav sagaidejuse – aktualuok ir bejs izdūt kū nabejs cytu. Nu tuo vēļ vaira rūnās īspaids, ka “Olūta” redaktori kai kombains nūkuļ vysu, kas izaudzs teirumā voi pasagadejs pa ceļam, i cer nu tuo izcept maizi. A maize to saīt taida ušņaina i smiļkts grīžās zūbu storpā.

Navar nūlīgt, ka “Olūts” ir svareigs kaidai cylvāku grupai – jī roksta i publicej dzejūļus cyts par cytu, veļtej dzejūļus “Olūta” prezentacejai i apmāram 85 godus vacai ortografejai, īprīcynoj cyts cytu ar sovim dvieseļu duorzim i vysaidom vuordu pučeitem i pošu izdūmuotim dzeivis receptim – kai jau vacu ļaužu vydā tys īrosts. Partū ka tei ir vacūs ļaužu literatura, koč varbyut pa vydu ir i pa kaidam jaunuokam cylvākam. Naiva sovā aizguojušuo laika skaistumā i suopēs par naspieju īsadzeivuot šudiņ, naiva sovā gribiešonā pavuiceit ar tekstim i cereibā par vīnu četrindis tīsu padareit pasauli lobuoku.

Skaitūt “Olūta” tekstus i raugūt izslēgt volūdys (i lokaluos identitatis, sovys literaturys) apziņu, rūnās īspaids, ka vysa 20. godu symta ar modernisma i postmodernisma vēsmem i vātrom vysā nav bejs – ļauds kai roksta sentimentalus tekstus i jiutynojās ap sovu vyds pasauli, tai i roksta. Saīt, ka niu mes skaitam literaturu, kurai beja juodzymst drukys aizlīguma laikā – taidu naivu, drupeit realistisku, drupeit romantisku, drupeit vītejai lītuošonai i sovejim. Ar tautyski romantisku jiusmu par dzymtū zemi, sentimentalom suopem i osorom par sirds komuošonom, sakuopynuotā idealismā pasnīgtu ryupi par gryutajim laikim i individa naspieju īsakļaut ituo laika pasaulī. Vyss kai romantisma literaturā pīsadar.

Tik kaids tam sakars ar 2012. goda skaiteituoju, kas nav dasīts aiz astis pi teksta tik partū, ka jis latgaliski. Skaiteituojs izalosa, kū skaiteit. Latgalīšu literatura ir vīnā tiergā ar pasauļa bestsellerim, i juos vīneiguo prīškrūceiba – stuosteit par myusu laika myusu sabīdreibu i juos problemom, prīcom i atrodumim, izaicynuojumim, korstajim punktim, kurā sasadur skaiteituoja pīredze i raksteituoja stuosts. Aizbēgt nu tuo atmiņuos i memuarūs, sentimentalā voi patriotiskā dzejā ir izeja, tik nasabreinoj, ka tū skaita tik radinīki, vacys babys i latgalīšu volūdys pietnīki.

Ilze Sperga