Pādejā laikā rezonanse sacalta ap literaturu. Vīni prosa Vaļsts Kulturkapitala fonda naudys, kab literaturu atbaļsteitu i jei pastuovātu. Ūtri vīnkuorši taipat – kas vyspuor ir literatura. Kas vyspuor ir taida literaturkritika.
Ka latvīšu literaturu koč kai skaita, to latgalīšu nā. Praktiski nā. Byusim gūdeigi. Tai jei teišom stuov aiz sekcejis stykla — kai iz oltora pi Marejis i cytu svātūs obrozim i svieteitom svecem.
Škārsteiklā tei treišonuos ap literaturu turpynojās. Tok najauksim puormejā slīdis i pīsaturēsim pi ituo īroksta nūsaukuma.

Taitod — kai es sasatyku ar latgalīšu literaturu. Voi jei ar mani. Klausīs, kai beja. Koč kū skribelēt suoču, ruodīs, vydsškolā. Pogostā entuziastu bareņš sagatavēja i tod vāluok pogostā izplateja avīzeiti “Dricānu ziņas”. Maņ papraseja saraksteit koč kaidu smīkleigu, izklaidejūšu stuosteņu, pastuostu, kam jau tymā avīzeitē nabyutu viņ formaluo informaceja: kas dzims, kas mirs, kaidi jaunumi školā i klubā (kuļturys nomā).
Tai kai par iztieli nasasyudzieju i literatura beja vīns nu meiluokūs prīkšmatu školā, tod itū jūku apsajiemu izdareit. Saguoja stuostejums nu vīnys babys vierīņa par dzeivi dzeraunē. Tys nabeja sarežgeiti, partū ka tod avīzē “Rēzeknes Vēstis” beja i vēļ niu ir taidi Plõciņu Mases pastuosti i vaļdeibys lomuošona. Nu i es pīsaturādams mauču leidzeigi.
Deļkuo? Deļtam, ka tymā laikā dūmuoju, ka taida i ir latgalīšu literatura.

Tuoļuok studieju Daugavpilī i šod tod pīraksteju vēļ pa kaidam pastuosteņam. Raksteju ari ailis. Kai latvyskai, tai latgaliskai. Tok latgaliskuos nivīnam naruodeju, partū ka dūmuoju — tai tok latgalīši naroksta.
Vīnā muzykys i aiļu pasuokumā “La-la-dra” (laikam 2005. g) sasapazynu ar Valentinu Lukaševiču. Ite druponu atkuope.

Kas tys taids par Vaļuku latgalīšu literaturā, tūreiz nazynuoju. Zynuoju viņ taidu čudaku kai Oskars Seiksts. Jis vēļ kaidu laiku dzeivuoja Drycānūs, i vysi jū skaiteja, turēja par čudaku. Deļkuo? Deļtam, ka muokslenīks i dzejnīks.
Literaruos Akademejis laikā ar kolegom tai i definējem, ka vuords „muokslenīks” sevī ītver daudz vysaidu ļaužu lītuotūs frāžu i definiceju — čudaks, duraks, lodars, dalbajobs, pidars, gejs i t.t. Nikas jau nav izamainejs. Vyss ir vaira atsateistejs. Tai es taidus uzvuordus kai Seiksts i Lukaševičs beju dzierdejs, tok, kū tī čudaki sarakstejuši, tuo gon nā.

Tuoļuok tyku struoduot “Latgales Drukā”. Tī beja interesnai apsavērt — kai tūp taids breinums kai gruomota. Kai nadereigys, braki tī svaidejuos apleik vysaidys gruomotys. Tyku paskaiteit Seiksta, Vaļuka, Tārudys i cytus tekstus.
Sātā puorsavieru sovys ”nikam naruodeituos ailis”, partū ka tai tok latgaliski naroksta. Atrodu, sazeimuoju koč kū čut-čut leidzeigu. Tai es pamozam beju palics par čudaku.
Vīna suope „Drukā” beja gon. Kod vajadzēja atbreivuot vīnu telpu ar Latgolys Kulturys centra izdevnīceibys gruomotom. Telpa beja vajadzeiga deļ jaunys gierbtuvis, partū ka darbinīku palyka vaira. Tai mes pusi dīnys staipējem īpakuojumus ar gruomotom. Leluokais puorsteigums sovuos dūmuos: “Deļkam drukavuot tik daudz gruomotu i turēt juos skladā”. Stuov i dzeļtej…
Latgalīšu literaturu naskaiteis vīna īmesļa deļ — jei ir latgaliski. Drusku itamā dzelā datryukst marketinga kai taida.

Tai es i atguoju da latgalīšu literaturys. Puorsvorā vysu laik atsarūnūt „latgalīšī tok tai naroksta” susātivī.
2006. goda 10. novembra „Kultūras Diena”, Kārlis Vērdiņš sovā recenzejā par V. Lukaševica dzejis kruojumu “Vot taidi vot i batvini”roksta tai: “Bet tikai mazajai laikmetīgo latgaliešu dzejnieku saujiņai vien zināms, cik daudz spēka un prāta vajadzīgs, lai mērķtiecīgi turpinātu mūsdienīgu, talantīgu latgaliešu dzeju, kurai sapratēju un pircēju laikam gan nebūs diez ko daudz nevienā Latvijas malā — tam traucē gan latgaliešu literatūras sarežģītā vēsture, gan daudzu latgaliešu konservatīvā gaume, gan pat latgaliešu vecās un jaunās ortogrāfijas piekritēju ķīviņi.” Pylns teksts ite.

Tok, es dūmoju, tūmār vajadzātu augt i atsateisteit. Na sēdēt syltā muorka vīteņā ar garantātajim eklerim pušdinēs.
Patyka kursabīdra saceitais vīnā lekcejā: “Kāpēc, kad runa ir par Latgali, visi iespringst pagātnē?!” Latgola kai myužeiguo tāvzemeite-dīvzemeite, zylūs azaru zemeite, Muokūņkolna pade/besis/, vysur šmakovcenis dzāruoji — tok lobi cylvāki, vyss slikti, vyss slikti.
Tei ir tei Latgaleite, kū mes POŠI kultivejam. Kai literaturā, tai muzykā. Deļtuo navajag sirdeitīs iz cytu, ka jī redz myus taidus, kaidus mes poši jim pīduovojam.

Raibais Suņs

Kartenis – Leila Rasima (portrets) i Raibais Suņs

Roksts sagataveits projekta “Latgalīšu rokstu volūdys vosorys seminars “Roksti!”” laikā ar Vaļsts Kulturkapitala fonda Latgolys Kulturys programys i Kulturys ministrejis atbolstu.