Raibuo Suņa (Oskara Orlova) verseja par “Latgolys viestnīceiba GORS” vuordu i byuteibu. Pyrmū reizi izskaniejuse 1. decembrī Rēzeknē.

Jiuti Goru!

Laikā, kod pūram beja teikšona, jis tū na eipaši
popularizēja. Pa dīnu nūsadorbuoja ar griliešonu i
gulēja sovuos sleikšņuos. Nu reita veiduoja garaiņu
migleņu, lai kod nakod šaļtim uzleitu leits.

Kai mes kotrys sovā buļbu vogā sasateikom ar
konkretom lītom, tys atkareigs nu myusu pošu.
Lai sasavasaluotu ir juopastīp rūka. Lai radzātu
puori sātmaļam ir jupakuop iz bluča. I kai vyss
nūteik tuoļuok, nivīns vaira naatguodoj. Rauga
pījimt par pošsaprūtamu faktu.

Gors dzeivuoja tīpat pūreņā. Tik reši kurais par
juo eksistenci nūjaute. Navar jau akluot vysus
sovus talantus izreizis. I kur vēļ ceiņa ar
vīntuleibu, tymsu i mitruma sieneitem, kaida beja
Goram.

Dzi, tu jau zyni par kū es! Atjaust nūjausme.

Kai lai uzspielej meiļuotū klavesinu, ja naredzi
tausteņus tymsā i sevi garojūt prīcā?!
Zeidastis, ar kurom pa apleicīni skraidalēja Gors,
beja jaukys, koketys dāmys. Tok ari juos te
napalyka iz vysu sezonu. Aizbizinēja paceli. A, Goram
gribiejuos, lai juos šod tod palīk i iļguok.
Iļguok pagastei pi juo vīsizruodēs.
Tod Gors puorzacēle dzeivuot iz pierteņu. Tī
koč zīmā nabeja garleiceigi. Cylvāki guoja i
aizguoja. Sasarunuot Gors varēja ar vysim, kuram
tys īguoja pruotā, i kas tam pīkryta. Ar vysaidim
dzeivnīkim, putynim, meža fejom i satirim, ar
dzigojūšom laumeņom, i pat ar kapteinim, kas
pīturēja juo upeitis krostā.

– A tys “dzi,dzi,dzi”, vysod paliks atmiņā.
Nu tim pyrmajim sīnuožu raudziejuma
koncertim. “Dzi, dzi, dzi!” Ek, a kai varēja
doncuot ar tuom čirkainuom zeidastem! – tai
jis naskod raksteja iz pošvaļdeibai pīderūšuos
sātys eipašuma.

Kod esi nūsaļs, gribīs syltuma. Koč suokūt ar
garaiņu puorjimtu kopeju voi korstim buļbu
blīnim. Vālams boltā škeiveitī. Kod kas ir
dabojams taipat bez eipašys vajadzeibys – tod tys
eisti nav vajadzeigs. Kod datryukst, tod klasiski
sļikti.
Bet novembrī sasaslādz eipošais gors. Tod vyss ir
labi. Skaisti i mīreigi. Tod dvēsele dzīd. Dzi –
dzi – dzīd!
Tok laid, lai jei dzīd. Lai dzigoj, dzierksteļoj,
dzeivoj.
Laid jū vaļā! Lai gora spākā izalīc i izastīp! Da
dabasu dasasnīdz.
– Dzi? A, kai ar tevi?! Voi tu esi [ar jū]
sasatics?! Voi tu vēļ kautrejīs? –