15. decembris ir dīna, kod pyrma diveju godu myužeibā nūguoja dzejnīks, nūvodpietnīks, folklorists Ontons Slišāns. Klusuma šaļts vītā šudiņ kab ir itys – juo meitys Māreitis Slišānis veļtejums tāvam. 

Decembris – nui, agruok tys beja taids mieness, kod lykuos- svātki, svātki!!! Advents, kod kotru nedeli sveceitis līsmeņu aizdegt, i sveceitis līsmeņā breinumus meklēt, Kūčys dīna, kod kaladys, rūkrūkā pa gabeleņam laužūt, daleit, kūčys iesšona, 12 iedīņu gatavuošona, golda kluošona i puorsaiesšona, tod duovonu sajemšona, dzejuļu, dzīšmu, rūtaļu īšona… Tātas dzimšonys dīna… Vacais gods ar laimis līšonu i nuokūtnis zeilēšonu… Jaunuo goda sagaideišona… BET… 2010. gods- puormaiņu gods – DECEMBRIS. Puorvierta vysu, tagad itys mieness maņ navā nikaids svātku laiks, dreižuok suopu, atmiņu laiks… Prūtams, nanūlīdzu, ir svātki, svieteju, jū meiteņai juozyn – juonūdūt tradicejis, kū muna saime ir uzturiejuse – tāta i mamma… bet tys vaira nav tys. Jū itam sarokstam pīsavīnovuse tragiskuo dīna! 15. decembris, kod tyka atjemts, es saceišu, MYUSIM vysim atjemts –  ONTONS SLIŠĀNS!

Es pīminis dīnā beju plānovuse aizdegt sveceiti, sokūt vuordus, kai maņ tātas tryukst… kai tātas, kai cylvāka, kai padūmdevieja, kai dzejnīka, kai folklorista, kai nūvodpietnīka, kai vactāva… te varātu gari turpynuot, aizdegt sveceiti kūpā ar vysim tim, kas var pasceit lobus vuordus par Tātu… nūsyuteit sveču gaismenis i sasiļdeit tātas sirsneni….

Bet pagaidom te ir muns raksteņš, munys emocejis, muns pīdzeivuotais… tei ir saikne, kas mani vīnoj ar tātu, varbyut gryuši tū saprast cytim… bet tai tys ir.

Par izvieli, deļkuo taišni itys teksts, a na cyts – deļtuo, ka 2011. goda Upītes uobeļduorzā, es naspieju tū nūskaiteit… ari tagad rokstūt, beja cīš gryuši, emocejis, osorys, sirsnenis suopis nav aprokstomys, tikai izjiutamys… Bet raksteit ir vīgļuok na kai runuot, skaiteit….

Es caru, ka spiesit sajust tū.

TU ATGUOJI PI MANIS NAKTĪ!!!!!

Tu atguoji pi manis naktī ar meža zemneicu puškeiti rūkuos i vysu ustobu aizpiļdeji ar soldani skuobū smuordu, ka mute pīsapiļdeja pylna slīku.

Tu atguoji pi manis naktī ar tikkū plaukušim besenim rūkuos i duovynuoji maņ ar lelu smaidu sejā, saceidams: „Verīs, cik daudzi laimeišu te ir! Pītiks kotrai dīnai! Pītiks vysam myužam…!”

Tu atguoji pi manis naktī ar tikkū plaukušim pīneņu zīdim, sapini vaiņuku, izliki maņ golvā, tik tyvi pīsaglaužūt maņ, ka sajutu tovu gludi skiutū seju i tu tik labi smaržuoji, tik labi, kai vysod, kai agruok… i ar vīnu pīneneitis zīdu nūsmierieji maņ daguna galeņu, saceidams: „Tu kai muna biteite, kas madu i putekšņus mekliejuse pa dzaltonejom zemis sauleitem!”

Tu atglaudi sovus īsiermūs motus i smaideidams saceji: „Es asu te, naraudi, meiteņ es asu, meiteņ, te, tev blokus!

Tu atguoji pi manis naktī ar sovim kirzaunikīm kuojuos, ar gaiši palākajom biksem mugorā, iz kurom radzami vēļ pīna plemis i vušku syudi. Golvā bryunaiss izplukušais pižiceņš, rūkuos zalī dyuraini… Tu atguoji i aizpiļdeji vysu munu ustobu ar klāva smuordu, i sajutu tū kūpesteibys breidi, kod obi guojom rūkrūkā, dorbdorbā, sūļsūlī, dūmdūmā dorbūs… atsasiedi iz gultys malenis i nūgluosteji munu golvu, kai bierneibā, tik meili, i pīsalīci nūbučuoji iz pīreitis.

Tu atguoji pi manis naktī ar bišu mada rāmeiti rūkuos, pylnu aizvyukuotuo mada i smaidūt saceji: „Naraudi, munu ZVAIGZNEIT, byus labi! Atīs tei dīna, kod taisneiba byus, kod tiks tīsuoti tī, kas maņ izdareja puori i divkūseigi dyrsā leida, acīs smaideidami i nu laipneibys pušu pleisdami, bet patīseibā plāškus i luodus būrdami. Tān skrīņ pa pasauli laimeigi, bet tys da laika… Naraudi, munu zvaigzneit, naraudi! Nalej osorys! Es zynu, suopeigi, es zynu… maņ ari suop, ka tū kū uzskateju par draugu, par LELU cylvāku, tys ari kopā īdzyna…”

Tu atguoji pi manis naktī, kod es gulieju. Pajiemi munu mozū sauleiti (meiteņu) rūkuos i dzīduoji dzīsmenis, maigi, maigi aijuodams. Meiteņa skatejuos tovuos syltejuos acteņuos i smaideja, sovā volūdeņā runuoja. Jius sasaprotat, jū jiusus vīnuoja mīlesteibys saikne…

Tu atguoji pi manis naktī, siedieji iz gultys molys, skaiteji sovu dzeju, es klausejūs, kai muzykā, kai skaistā meldejā… tova bolss mani aijuodama aizmydzynuoja. Cytā naktī – dzīduoji sovys muotis tautysdzīsmis, es leidza dzīduoju. I myusim skanieja. Es pīsaglaudu tev, jusdama viņ tovus sirdspukstus, sajusdama cik sirsneņa pīpiļdāta ar dzeivuot grybu, kai jei tīcuos, kai jei mutuļoj nu laimis, nu dzeivis… nu tuo, cik daudz tev vēļ ir juoizdora, cik daudz dūmu, ideju, īceru…

Tu atguoji pi manis naktī, īleidi pi manis gultā, pīsaglaudi i cīši, cīši apčieri. Nūglaudeji ar sovuom raupejom rūkom munu byudeni i saceji: ”Naraudi munu meiteņ! Naraudi! Naraudi, munu mozuleit, naraudi! „Es asu tev blokus, es vysod byušu tev blokus!”

Tāt, tāteņ, zini, ka tū kū pi kapeņa apsūleju, tevi zemis kliepī pavodūt, ar osorom nūmozgojūt, es izpiļdiešu…. Es atrībšu tevi!!!

Karteņā – Ontons Slišāns, foto Juris Zariņš