Vīns gosts – labi, divi vēļ lobuok, treis – prīca, a daudzi – laime. Bolvu Centralajai bibliotekai pyrmūdiņ, 17. decembrī, beja tei laime izjemt gon tyvuokus, gon tuoļuokus gostus. Vystuoļuok (nu Daugovpiļs) beja braucs pats pasuokuma vaininīks –  rakstnīks, ailinīks – Valentins Lukaševičs.

Šūgod (2012) jis ir sajiemis Latvejis Literaturys Goda bolvys specbolvu – eipaši nūtikumi Latvejis rakstnīceibā 2011 – par aiļu gruomotu „Bolti burti” (izdeviejs „Latgolys kulturys centrs”).

Paguojušo goda Latgolys golvonous kulturys Goda bolvys „Boņuks” sajiemiejs nominacejā „Lobuokuo dzeja 2011” par dzejūli „Pajem i apsasiesti zīmys klusūs vokorūs”.

Jis ir taidu dorbu kai: „Seppuku iz saulis vādara” (1995, ailis, kūpā ar Oskaru Seikstu), „Valerjana dzeive i redzīni” (1996, romans, kūpā ar Oskaru Seikstu), „Kuozynda” (2005, ailis), „Vot taidi vot i batvini” (2006, ailis), „Bolti burti” (2011, ailis), “Latgaliešu-latviešu vārdnīca”(2011, vuordineica) autors.

Autors roksta latgaliski. Kod vaicuojom, parkū taišni taida izviele, tod sajēmem atbiļdi – a par kū by nā? Rakstnīks latgalīšu volūdu nauztver kai kaut kū muoksleigu – jis tymā dzeivoj. Respektej sovu un ari cytys volūdys. Lītovā jis komunicēs lītavyskai, Krīvejā – krīviski, Latgolā – latgaliski. Dzeja kotrā volūdā skaņ cytaiži – mainuos izsvoru vītys, intonaceja, skaņu sistema. I tīkluot, kai pastuosteja autors, latgalīšu volūdys skaņu sistemā ir par trešdali vaira skaņu.

Kai bīži viņ tys nūteik, ari Valentinam Lukaševičam ir pseidonimi. Pazeistamuokī nu tim: Auvs Tiļne, Sids Borda, Jugita Pakalneite. Vysmulsynūšuokais nu tim pasaruodeja pādejais. Rakstnīks paskaidruoja, ka reizem gribīs ari pasauozētīs – īsajust sīvītis uodā. Vīnam itei kaita izadūt spūdruok, cytam na tik. Prūtams, ir ari tik spūži dorbi, ka literaturzynuotnīki pat dažreiz apjiujst i saskota sīvišķū diskursu tī, kur jam navajadzātu byut.

Divi dorbi jam ir saraksteiti kūpā ar Oskaru Seikstu (dzims 1973. g.; rakstnīks, tulkuotuojs) – ailis gruomotā „Seppuku iz saulis vādara” (1995) un ari pyrmais postmodernistiskais romans latgalīšu literatūrā „Valerjana dzeive i redzīni” (1996).

Nūskaidruojom, ka „seppuku” ir samuraja gūda ajaunuošonys rituals, kas nūzeimoj, miert porgrīžūt sev vādaru. Valentins skaidruoja atškireibu starp individuali i kūpā saraksteitim dorbim. Jūkojūt jis saceja, ka dariejuši taipat kai bruoli Kaudzeitis – vīns raksteja nu vīnys pusis, ūtrs nu ūtruos i vydā sasatikuši. A eistineibā to daudzi vaira laika nakai poša raksteišona aizjem kompromisu mekliešona, tekstu saskaņuošona sovā storpā.

Janīna Kurseite rokstā „Latgale Latvijā: Latgaliešu literatūras likteņi”, kas publicāts „Acta Latgalica 10” roksta, ka romana „Valerjana dzeive i redzīni” skaiteišonu varātu pīleidzynuot bryšonai pa pūru, golvonais tikt puori, kam juopīkreit. Tei ir sova veida izejis mekleišona nu myusdīnu dzeivis labirinta. Golvonais nav sižets, bet gon volūdys spielis, asociacejis.

Porzalīcinuojom, ka na vysod vajag meklēt vuordam nūzeimi. Kaut voi aiļu gruomotys „Kuozynda” nūsaukumā. Kuozynda skaisti un skaneigi skaņ, taču nanūzeimoj nikū. Tys ir vuordu savirkniejums kuo zyn da. Ir ari taida pavuorde.

Valentina Lukaševiča dorbu volūdā apsavīnoj seneji dialektismi ar jaunuokūs laikūs aizgiutim vuordim. Veidojās situaceja, ka rakstnīkam bīži viņ teik vaicuots, kū šys vai cyts vuords nūzeimojūt. Kaids lobs draugs jam īsaceja na kotru reizi skaidruot kotru vuordu, a vīnu reizi pīraksteit. Tai škūrstūt „Latgaliešu-latviešu vārdnīcas” puslopys var izzynuot, kū nūzeimoj soltaunīks, suonkauļs, muoga, bernavuot, lizeika i c.

 „Muna volūda – nalela sūma./ Divim kukuleišim i vīnai golvai./ Cyti sapierk vysu iz nedeli,/ A mes kotru dīnu iz veikalu./ Muna volūda palīk boltuoka./ Vairuok kriejuma līkom zupā./ Redzieju kai mozs bierneņš/ Īlyka karūti i čajā…/ Muna volūda – vairuok nikas./ Ar sovu kači es taidā runoju./ Kod sirdei palīk pavysam solts/ Es ar taidu cepli kurynoju.”

Piec sasatikšonys napamete sajuuta, ka asam kūpā īlykuši kūpejā volūdys zupys škeivī pamateigu piku kriejuma. Naaizmierssim ari iz prīšku kotrs kasdiņ īlikt koč pa lizeiceņai kriejuma kaut vai čaja kruškā, kai tys biernenš, taču īliksim! Kab myusu volūda palīk boltuoka, šmukuoka, bogotuoka, skaneiguoka. Un tod varbyut itymā nalelajā sumceņā atsarass vīta na viņ divim kukuleišim maizis i vīnai golvai, nu ari sipisnīkam, batvinim, uļbikim, kai ari dzoka suonkauļa gobolam…

Sarmīte Vorza, Bolvu Centraluo biblioteka

Karteņuos – sasatikšona ar Valentinu Lukaševiču Bolvu Centralajā bibliotekā, foto Ruta Cibule