Atsaverūt iz paguojušū godu, redzīs na lels i plyks teirums, a ceļš. Nu vīna dorba da ūtra, nu vīnys nūstuošonys da cytys, nu cylvāka da cylvāka. Nu seve paguotnē da seve niu.

Ceļš īt iz riņči, a aizvad cytur. Dareitī dorbi, laiks i pīredze padora par cytu cylvāku. Zīmā aizputynuots i tod izgreidarāts, pa molom snīga kluči, pavasarī izryudzs ar bryunom graņts dzeislom i iudini iz ceļa vyds, vosorā bolts vokora mikrieslī i pa molu zīd zylī zvaneni zam bārza, tūrkš putyni mežā i pa smiļkti ruopoj vabale, rudinī izmiercs leitūs i pa ceļa molu viejs sapyuts kūku lopys, otuola smylgys puorsakuorušys puori, zīd kaida vieleja pīnine, a zīmā otkon vysi skrytuļu i pādu rinērs sadzeitī dubli sasoluši cīti i pīputynuoti ar smolku snīdzeņu. Piec goda vyss ir taipat, tik cytaižuok.

2012. gods atguoja ar kaidu seņ dūmuotu, tok reizē nagaideitu pīduovuojumu – sataiseit latgalīšu sleju žurnalā “Ir”. Seņ gaideitu – deļtuo ka modernai sabīdreibai pīstuov atvierteiba i latgaliskais ir byutiska Latvejis daļa, partū nikuo naparosta nav raksteit latgaliski publiski i publicēt kaidā medejā. Nagaideitu – deļtuo ka ir pīrosts pi “geto” kulturys – latgaliskais tikai latgalīšim, kam interesej latgaliskais i kas juo speciali meklej i kultivej sovā poša kūptā informacejis telpā. Dūmoju, ka ari pošam “Ir” tys beja pīvīnuotuo vierteiba – vēļ vīns stikleņš deļ kaleidoskopa, vēļ vaira īspieju sataiseit jaunus i naradzātus ornamentus sovu skaiteituoju golvuos.

Reizē tys beja izaicynuojums žurnala “Ir” skaiteituojim – īīt drupeit cytā zeimu sistemā, cytā volūdā, cytā saprasšonā, bet vēļ leluoks izaicynuojums pošim latgalīšim – saprast, kai raksteit plašuok, saglobojūt sovejū.

Plašuok – na palikt rameņā pi seve izsmālušom i reizē tik saprūtamom i īrostom pošdestruktivom žālobom par myrušu volūdu, švakū vaļsti i ksenofobiskū sabīdreibu. Sovejū – par specifiskū, īpašū, tikai Latgolai rakstureigū, tikai latgalīšim saprūtamū i svareigū, raugūt jū puorceļt i īlikt centrā na tikai latgaliskajam pasauļam.

Raksteit sleju i vēļ latgaliski nimoz nav tik vīgli. 2000 zeimu reizē ruodīs daudz, reizē tys nadūd īspiejis runuot līku – svareigais juopasoka konkretai i tai, kab dūma napagaistu vuordu lakonismā i saceituo eisumā. Varātu saceit, ka slejis formats beja izaicynuojums raksteituoju spiejai vaļdeit sovu latgalīšu volūdu – taišni prasmi izasaceit eisai, konkretai i ar dūmu. Taipat kai izaicynuojums – raksteit latgaliski, bet na par latgalīšu volūdu. Ruodīs, beidzamais ari beja pats gryutuokais. Tei gon byutu atseviška tema – pieteit i meklēt īmesļus, deļkuo tik svareigai definēt sevi i sovu volūdu, sovus i volūdys rūbežus.

Maņ vys ruodīs, ka, skaitūt tekstu latgaliski, skaiteituojs ari palīk drusku latgalīts – volūda ir kas vaira par laivu informacejis puornesšonai nu vīna krosta iz ūtru, nu cylvāka iz cylvāku, a tei ir sāta, kurā pījem gostus i atej gostūs. Ari izejūt uorā, tuos sātys tik vīgli naaizmierssi – jei īs leidza.

Pyrmuo sleja beja 6. junī – Ilze Sperga rokstā “Par klybu kēvi i peirāgim” stuosta par pīdzeivuotū Breivdobys muzeja godatiergā. Žurnala redaktore Nellija Ločmele  jaunumu, slejis latgalīšu volūdā reizi mienesī, definej kai veidu puorkuopt vēļ vīnu – volūdys rūbežu.

Latgola bez pošapzinis ir kai klyba kēve – šmukumam, na dorbam. Babys dečus izbaroj kūdem i pierk pļuša pledus. Dzeda sātu puordūd svešim, pajem kreditu jaunai i emigrej porodu deļ. Dzymtū volūdu izsvīž mieslīnī kai kramaslu i vysa pasauļa volūduos runoj ar akcentu.
Kas myusu bārnim īvuiceis runuot latgaliski, ka na mes poši? Škola? Vaļsts? A deļkuo vaļstei guoduot par tū, kuo mums pošim navajag. Ka ar bārnim nacepsim mamys peirāgu, jī jūs naceps – iz pasauļa daudz receptu.

Dzejneica Anna Rancāne 12. julī rokstā “Sovpateibu globojūt” runoj par regionalū reformu, aizbrauciejim iz uorzemem i vaicoj, voi i kai saglobuot latgaliskū sovpateibu.

Migraceja i globalizaceja ir myusu dīnu realitate, tok i tei nav variejuse iznycynuot gribiešonu vaicuot piec sovpateibys. Tys taipoš kai kopusvātkūs – tamā vīneigajā vosorys saītā, kod nūteikti juoatbrauc iz sovu seņču dvieseļu duorzu i koč šaļti juopīsatur pi jūs kai pi putynu dabasūs, kab i poša spuorni byutu stypruoki.

Dzejnīks i pasnīdziejs Valentins Lukaševičs 1. augustā rokstā “Kotrai tautai ir sovi latgalīši” soka: “Ka taidu latgalīšu nabyutu, tod gon jau ka jūs byutu juoizgudroj voi kaidim cytim juoteik jūs vītā. Partū ka itei vīta nikod nastuov tukša.”

Ka tu apmuonej cytus, tu tuo pats gon jau ka saprūti, bet, ka tu apmuonej pats seve, tuo vari i napamaneit, – tai saceja Nikodems, muns dzeds. Nu 1979. goda jis jau Ūzulmuižys kopūs. Ka tev ir izzīsta pīre voi nateiri byudi, tuo var īraudzeit tikai spīgelī. Kod mes vysi gribim redzēt, kas mes asam, tod bez latgalīšu nu nikai.

Pietneica Sanita Lazdiņa 5. septembra slejā “Mōls ir Reigā, ite — Muols” roksta, ka ari latgalīšu volūdai ir ekonomiskuo vierteiba, par pīmāru, turismā.

Ir dzierdāts par latgalīšu aktivitatem kai Latvejis sabīdreibys škeļšonu. Cylvākim, kas ir saisteiti ar ekonomiku, ir cyts redzīņs. Uzjiemiejs, kurs Reigys kopejneicuos šaļtim reikoj Latgalīšu catūrtdīnis i gryb pīduovuot iedīņu nūsaukumus latgaliski, par sovim klientim soka tai: «Latgalīšu volūda pateik vysim, kai latvīšim, tai i krīvim. Tys laikam ir vīneigais, kas par reizis apvīnoj vysus.»

10. oktobrī pi vuorda teik Nautrānu vydsškolys škoļneica Laura Melne i slejā “Tī gryutī laiki” soka, ka tī laiki nimoz tik gryuti nav.

Mes asam tī, par kū sevi skaitom. Ka mes čeikstim, ka vyss švaki, tod tai vyss i pasaruoda. Īt pruotā “Apollo” radzātuo karteņa pi roksta par Latgolu – pierts, kas jau taisuos iz sabrukšonu. Laikam jau kaidam ruodīs, ka nikuo cyta pi myusu nav. Voi ari ka mes ite taisomēs iz brukšonu.
Bīži var skaiteit komentarus: «Es tai prīcojūs, ka vaira nadzeivoju Latvejā», «Ceru, ka maņ itamā vaļstī nadaīs atsagrīzt». Kam tys ir juoroksta? Parkū? Reizem maņ juovolda sovi piersti, kas gryb pīraksteit kuo… ļauna. A tod saprūtu, ka eistineibā žāļ tūs cylvāku. Žāļ, ka jim juodzeivoj taidā naidā pret dzymtū zemi.

Jaunu cylvāku runu 7. novembrī turpynoj Daira Kokoreviča, Latvejis Radejis raidejuma “Kolnasāta” producente, Radio 101 ziņu diktore. Sovā slejā “Napagaisynuot, pasadaleit i ceļt gaismā” jei atguodynoj, ka ir svareigai, kab mes apsazynotu sovu izceļsmi i napagaisynuotu seve.

Mes asam skaisti sovā dažuodeibā, kod kūpā ar stopim braucam pa Eiropu, siežam lekcejuos universitatē ci doncojam festivalūs. Kotrs nu myusu latviskajam kūpumam dūd sovu specifiku.
Es nagrybu pagaisynuot sovu latgaliskumu i nagrybu, kab jis pagaistu myusu plotuma gradūs. Cikom viņ ir īspieja izdareit kū lobu sovam nūvodam, vaļstei voi saimei, es jiutūs nūdereiga.

2012. goda rokstu sereju decembrī nūslādz rakstnīks Raibīs Suņs, kas slejā “Puosokuos dzeivuot ir labi i vīgli” roksta par puosokom i uokstim, kas dzeivoj puosokuos i

Ažiotaža ap Latgolys autonomejis ideju sacalta lela. Bet, lai voi kai, itys apstuoklis ir vysu myusu radeits. Latvejā vyss ir par daudz centralizāts, centrs pats nazyna, kas nūteik regionūs. Pasaruoda viņ palākys nūjausmys.
Nu Reigys da Rēzeknei ir divreiz garuoks ceļš nakai nu Rēzeknis da Reigai. Tok vysi mes navarim dzeivuot Reigā, i tys nav ari juodora.
Tai i dzeivojam – sovs pīneņš, sova galeite. Kod vyss suoc švuorbuotīs, tod tik raugom vysu giut i gluobt, cerēt iz pesteišonu. Deļtam ari itaidys situacejis ir lobdabeigs augsnis humuss atseviškim cylvākim voi jūs grupiejumim.

Taids beja latgaliskais “Ir” 2012. godā. Paļdis skaiteituojim, paļdis raksteituojim! Tok – kaids jis byus 2013. godā, lelā mārā atkareigs taišni nu Teve.

Deļtuo Tev niu ir īspieja pīsadaleit juo tapšonā:
1) aizpyldi anketu ar 3 vaicuojumim;
2) komentarūs īroksti sovu vīdūkli i tū, kura cylvāka sleju Tu grybātu skaiteit iz prīšku.

[poll id=”32″]

[poll id=”33″]

[poll id=”34″]

Ilze Sperga, žurnala “Ir” latgalīšu sleju koordinatore