Latgalīšu dzejneicai Emilejai Kalvānei paguojušuo goda nūgalē izguoja dzejūļu kruojums „Atvosora”, kurs tyka izdūts Latgolys Regiona programmys ītvorūs.

Emileja Kalvāne (1944) ir dzymuse Mērdzinis pogosta Styglovā. Jauneibā autore ir pīsadalejuse Mirdzys Kempis Jaunūs autoru apvīneibā, bet latgaliski roksta i publicejās viņ nu 1995. goda. Juos pyrmuo gruomota „Lobuo dīna” (2003) ar atsauceibu tyka pījimta i literaturzynuotnīku, i vīnkuoršūs skaiteituoju vydā.

„Atvosora” ir Emilejis Kalvānis ūtruo gruomota. Tei ir dzeivis gudra i vysa kū dzeivē pīredziejuša cylvāka raksteita dzeja. Te sūpluok ir i bierneibys atminis, i naatdūta poruoda tyvajim i sovai Latgolai sajiuta, ir ari mīlesteiba i atziņa, ka „mīlesteiba nanūvecej, viņ ar godim vairuok zyna”, ir i gryutuo nūlicīņa nosta i juos paceļšona.

Vysam cauri — speiteiga cereiba vystik dzeivuot i sovuos suopēs pasaceļt puori švakajam klusā, tok nūtureigā ticeibā Dīvam i pateiceibā dzeivē satyktajim cylvākim i gora radinīkim.

Gruomota ir kai ritiņs, kas grīžās ap sevi — nu suokuma iz beigom i otkon iz suokumu. Partū ka cereiba naizabeidz nikod, cikom ir ticeiba iz lobū i pateiceiba par bejušū.

LaKuGa aicynoj itamā soltajā zīmys laikā pasasiļdeit pi vuordu gunkura i sajust atvosoru sirdī.

Voi zvaigzne kryta,
voi kastaņa,
voi skanēju pati
es–patskaņa?
Voi dzīsna nu tymsys
gaismu tēse,
voi gaisma nu acim
tymsu plēse?
Voi svātī par grieceigīm
Osorys lēja?
Nazkas īsaskanēja
cik spieceigi,
ka pasamūda māmī,
nu klusuma pīkusušī
i kruši, kruši
šveikstēja vuordus,
kurūs nikod
nabeja dzierdiejuši.

Voi vīgli byut
Pi lobuos rūkys
Lelam cylvākam,
I tai, lai jam
Nikod zam kuoju?
Voi vīgli vysus
Gryutumus i mūkys
Kūpā nest
I asareņu nūlīt,
I vysu vīnā dvašā
Vīnā sūlī?
Voi vīgli lelam
Sūpluok stuovēt
Cik tyvi i kasdīnys tyvai?
I na kai susātivs,
A mīrynuotuojs, bolsts,
Kai veļgmis laseite,
Kod lyupys kolst.

Cik eisa atsaceiba:
Ir lela prīca
Sūpluok stuovēt tod, ka zyni —
Nabyut kluot
Ir nuove.

Spīgelejūs olūtūs,
Spīgelejūs ryučūs,
Es — dzeivis polu skoluotuo,
Es — muokuļuotuo tyucēs.
Olpom sovu reizi
Spīgeļs saškeist sučēs,
I naļuomi, i greizi
Pasaruoda daudz kas:
I olūts pīmūrduots
Ar bohemisku čādu,
I ryučūs ruova tak
Nu nabādys iz bādu.

Tu — ryugtais apeiņs ap mani,
Ap lūkonū maiksti
(I ari kod olpom
Ap jaunom atzolom snaikstīs.)
Tu steigojīs munā augumā,
Munūs placūs,
Sirdī kai madu
Soldonu ryugtumu nasūt.

Iz vīnu pusi
Obeji reizē lūkomēs,
Ni prīškā aizskrīt ūtram,
Ni sūleiša nūkavēt,
I es pat nazynu,
Kāts tys, bāda ci prīca,
Kod tovs ryugtums ap mani
Tai gryuši līcās.

Tu pajem i pavadynoj
Mani iz moza na(tykuma)!
Kas grāku nūžālu zyna,
Tys napuorkuop svātūs lykumu.
Tu taisneigais, pavadynoj
Mani iz (nacīš) pruoteibom,
Mes kotrys pa sovam — (na)suoteigi
Īsim da dvēseļu skudrom!
Maņ ir atbuodis
Byut vysod kuorteigai,
I tev na vīgli
Tik cīši gudram.

Nazkod Reigā
Es palyku mieneša sierdzeiga;
Vīnā naktī
Es tyku iz pretejuo
Noma jumta.
Nazynu — loba
Pruota dzeita
Ci nalobuo stumta,
Zynuoju,
Ka ite dzeivuoja
Dzejnīks Čaks.
Tī, kam skaude,
Saceja: ,,Troka!”
Bet maņ vyss vīns —
Lai jī soka, kū soka.
Ar kvāpim kominā
Īraksteju
Septenis ryndys
Par kominu slauki,
Bet tei ostoituo
Karinej mieneša rogā
I šudiņ vēļ grīžās
Daktila taktī.

Ka natici –
Nūej da Luočplēša īlys
Pylna mieneša naktī!

Gribieju pi teve,
Pi meiluo,
Pi carātuo.
Olpom i vītom
es jau i ītum,
ka varātum.
A varbyut i guoju,
viņ dasaguoja –
pi ļaužu.

Kartenis: LgSC arhivs
Ziņu sagataveja: LaKuGa