Teiciejs Stanislavs Dubrovskis Varakļuonu pogostā, pīrakstejus Vēra Zaharska. Publicāta P. Šmita “Puosokys i teikys”, Reiga, 1937. , (saglobuota originaluo raksteiba).

Natuoļi pi vīna cīma beja lels azars. Azarā vīns zemnīks gyustīja zivis. Vīnu reizi itys zemnīks pīgyva daudz zyvu, aizvedja uz mīstiņu un puordevja, bet naudu puordzēra. Atbraucja zemnīks uz sātu, izjyudzja zyrgu un redz, ka uz azara guņs speid. Jis ilgi nadūmodams, sādās laivā un aizbraucja uz tū vītu, kur varēja redzēt guni. Pībrauc zemnīks pi tuos vītas un redz, ka stuov uz yudeņa ustabiņa, un vydā dag guņs. Zemnīks pībraucja pi lūga un redz, ka ustobā sēd treis jaunas meitas un vyn vainadziņus. Zemnīks pa klusiņom attaisīja lūgu un īleida ustobā. Meitas nanūsabeida, bet prīceigi pījēmja zemnīku, izlykdamas uz golda vysu kū ādumū un dzerumū. Zemnīks tī labi padzēŗa un pasēdēja. Navar zynuot, cik jis tī sēdēja, bet jau sasalasīja īt uz sovu sātu. Meitas uz ceļa zemnīkam pībēra maisu korstu ūgļu. Zemnīks pajēmja maisu ar ūglem, sāduos laivā un atbraucja uz sovu sātu. Sātā zemnīkam cīši īsagribēja gulēt un jis tyuleņ lykuos gultā, bet par maisu pavysam aizmiersa, ka palyka laivā. Pasacēļa reitā zemnīks un par vakar dīnu un nakti nikuo napīmiņ. Sasalasīja zemnīks braukt uz azaru gyustīt zivis. Atīt zemnīks uz azaru, pīīt pi sovas laivas, grib sēstīs laivā, un redz, ka stuov maiss. Zemnīks pacēļa maisu, un redz — tī pylns zalta. Zemnīks pajēmja maisu ar naudu, aizguoja uz sātu un par tū naudu šudiņ vēļ dzer un nikai navar puordzert.

Karteņa: LaKuGys arhivs