Vuocu muižnīki Latvejā īguoja na tikai kai īkaruotuoji i paverdzinuotuoji, bet ari kai Rītumūs voldūšūs ideju izplateituoji. Eipašu vītu Latgolys kulturviesturē ījam grafu Borhu dzymta. Dižciļteiguos dzymtys izceļsme meklejama Italejis dīnvidūs, Neapolis tyvumā. Nu tīnis Borhi īceļuoja tagadejuos Latvejis i Latgolys teritorejā. Borhi varēja lepuotīs gon ar īvāruojamim veirim i sīvom, gon ari ar nūslāpumainu i “magisku” auru.

Nu Italejis dīnvidim Borhu dzymta puorsacēle iz Vuoceju, Vestfāleni, kur palyka par ītekmeigim zemis eipašnīkim. Treispadsmitajā godu symtā dzymta sasadaleja trejūs atzorūs — Pomeranejis, Livonejis i Pūlejis. Dzymtys pīdereigī ījēme augstus omotus tuo laika vaļsts puorvaļdis strukturuos, beja karavodūni, sabīdriskī darbinīki i zynuotnīki; tai, par pīmāru, pīcpadsmitajā godu symtā Bernds fon der Borhs pat kliva par Livonejis ordeņa mestru, nu ituo omota jis gon ar skandalu tyka padzeits.

Omne trinum perfectum*

Ar Borhim saisteita Preiļu i Varakļuonu apleicīne. Ituos muižys montuoja slovanuo Johana Andreja Borha — Pūlejis ministra i kanclera — atlasis Josefs Heinrihs (Preiļus) i Mikeļs (Mihaels) Borhs (Varakļuonus). Par Varakļuonu pusis saiminīku sasaglobuojuši daudzi interesanti, dažbreid pat sovaidi nūstuosti, kurūs jam teik pīraksteitys eipašys, magiskys spiejis. Tautys atmiņā grafs dorbojās kai spieceigs būrs, kas slādz leigumu ar valnim, spiej izdzonuot čyuskys i ir bruņuojīs ar dzeivu zūbynu.

Aprokstā par Mikeli Borhu prāvests Viktors Naglis nūruoda, ka Mikeli Borhu vuicejuši Francejis galminīki i juo apvuiceibys nūtykušys daleji tāva Johana Andreja Borha eipašumūs, daleji Varšavys karaļa golmā. Tai laikā Pūleja jau beja zaudiejuse sovu lūmu Eiropā — vaļsti nūmūceja īkšpolitiskuos nasaskanis storp ītekmeigom dzymtom, sābru pīaugūšuo ītekme, militari konflikti i ekonomikys paneikums. Ari pošā Eiropā nūtyka lelys, vysaptverūšys puormainis i strauji tyvuojās vacū kuorteibu satrycynojūši nūtykumi.

Mikeļa Borha portrets (Karteņa: wikimedia.org)

Mikeļs Borhs jauneibu pavadeja vaļsts dīnastā i kuope pa militaruos karjeris trepem, kai ari kliva par pādejū Pūlejis-Lītovys karaļa Stanislava Poņatovska favoritu i pīredzēja, kai lelvaļsts puordzeivuoja sovys slavys apveituos viesturis pādejūs breižus.

Karaļa aizdavumā Borhs piļdeja vairuokys diplomatiskys misejis, kuruos puorstuovēja Pūlejis interesis i nūsadarbuoja ar zynuotniskim pietejumim. Ostoņpadsmytuo godu symta nūgalē (apmāram 1790. godā) Mikeļs Borhs beidze sovu sabīdriskū darbeibu i puorsacēle iz Varakļuonim, kur pavadeja sovu atlykušū myužu.

Varakļuonu sentimentalais duorzs

Daudzim zynoms, ka Varakļuonūs grafs sataiseja dzymtys mauzoleja kapelu — sauktu par Sv. Viktora kapelu, kas kaidu laiku kolpuojuse ari kai draudzis bazneica —, pili i muižys parku. Mozuok zynoms ir fakts, ka grafa veiduotais parks, nu kura vairs eisti nav sasaglobuojuse senejuo gūdeiba, ir vīns nu sovpateiguokajim parkim Latvejā.

Parku (kai ari vysys cytys grafa caltuos ākys) projektēja juo draugs Vinčenco Macotti, par tuo kaidreizejū gūdeibu aprokstu snīdz pats Borhs sovā franču volūdys sacarātajā gruomotā “Jardin sentimental du chateau de Warkland” (Sentimentalais Varakļuonu duorzs). Gruomota ir lels bibliografisks ratums i pīeimama viņ ratā Eiropys bibliotekā. Īskotu tymā dūd Varakļuonu viesturis pietnīks Pīters Savickis, kurs nūruoda, ka gruomotā Borhs uzsver, ka parks taiseits kai alegoreja — kab kolpuotu par sova veida atguodynuojumu i pamudynuojumu dzeivē staiguot taisnus ceļus, izavaireit nu dažaidom izvirteibom, tukša i kaislis puorjimta dzeivis veida, kai ari cīneit autoritatis.

Parkā beja izveiduots baseins ar ūstu i moli, paviljoni ar pavuiceibom, “Prīcys sola”, kurā zīd tyukstūšim puču, i sataiseits Mirtu templis ar Amora tālu, sīvīšu tāli, kas rauga maldynuot ar glaimim i līkuleibu.

Staigojūt pa parku, varēja apsavērt eremita (vīntuļnīka) nameņu, kura sīnu bolsti apraksteiti ar atziņom i padūmim. Parkā ari uzcalti Draudzeibys i Lauluotūs ļūbesteibys templi, kas rūtuoti ar senejūs greku dīvu biļdem, i vasala piramida, kas izgreznuota ar hieroglifim. Zam tuos bejusi pazems ustoba, kurys nišuos īlyktys urnys, kas apsagtys ar myrūņa drēbi, apcarāta nanūvieršamuo nuove i gaidoma jauna dzeiveiba. Taipat parkā uzcalts “Puorpilneibys templis”, kas īkuortuots zemnīku rejā — viers tuo īejis Amaltejis (kozys, kas zeideja senū greku dīvu panteona vadeituoju Zevu).

Tīpat izcalti diveji templi; vīns veļteits myužeibai, bet ūtrs — “vīneigajam i eistajam Dīvam, dobys radeituojam”. Tod sekoj Tikumu templis, kam aizmugurē pīsavīnoj Eistynuos slavys templis. Komplekss calts pakolnā, īopolys terasis vydā ar lāvom trepem kotrā pusē. Tī volda lela grezneiba i izvītuots pjedestals ar Vidzemis generalgubernatora Brauna bisti, Katrinys II trūņmantinīka Puovula i juo sīvys portreti. Tempļa prīškā — ploti Elizejis lauki, kurūs ītylpst kanalu i iudiņa baseinu kompoziceja.

Būri i jezuiti

Īspiejams, ka itaidu aktivitašu deļ Borham tautys atmiņā atvālāta būra i puordabiskim spākim apveļteita cylvāka aura. Vītejim īdzeivuotuojim Borha aizaraušona ar dobys zynuotnem, parka īkuortuošona ar senejūs greku dīvu biļdem i piramidu, kai ari cytys Borha aizaraušonys i nūdarbis, varēja ruodeitīs kai nuokušys nu cyta pasauļa. Tys, īspiejams, ari izskaidroj tautys dūmys par Borhu kai būri voi cylvāku, kuram ir kaidys eipašys spiejis.

Folklorys kruotuvē globojās Varakļuonūs pīraksteits nūstuosts (P; 509, 63), kas stuosta par jezuitu misterejom. (Par tū, ka jezuiti Varakļuonūs ļūbejuši reikuot religiskys īvierzis teatra uzvadumus, roksta ari P. Savickis.) Natuoli nu vacuos bazneicys (Sv. Viktora kapelys) asūt bejs kaids uzkaļneņš, kura golā bejs bolts krysts. Pi krysta kotru godu nūtykušys lelys Dīva lyugšonys (P. Savickis roksta, ka taidys misterejis reikuotys, izlītojūt kapelys portiku. Iz tuo jumteņa reizem bejuši salykti eņgeli, bet nu apleicejūs sātu jumtim rāgojušīs valni.)

Reizi iz itaidom lyugšonom sabraucs daudz bazneickungu i jezuitu. Misi turiejs kaids zynoms pūļu jezuits — Pīters Karga. Ļauds guliejuši krystā i pusnaktī suocīs lels leits, “ka pa ļaužu mugorom guojuši viļni”, bet nivīns naasūt cielīs augšā. Piec lyugšonom īvārojamais jezuits pasacejs, ka jis niule skaiteišūt taidu lyugšonu, ka vysi būri i rogonys puorsaviersšūt par vuornom i skrīšūt paceli iz tyvejū sylu. Piec itūs vuordu pasaceišonys vairuoki būri palykuši par vuornom i aizskriejuši paceli, bet grafs Borhs, kurīs pats bejs būrs, sacejs jezuitam, lai naskaita lyugšonu, partū ka tod pazusšūt daudz ļaužu.

Īspiejams, ka itaidūs nūstuostūs sasajaukušs atminis par senejom jezuitu misejom i jūs taiseitajim teatra uzvadumim ar, piec tautys dūmom, ekscentriskuo grafa Borha uzvedeibu.

Borhu eipašumā beja ari Gaļānu muiža, kur apleicīnis īdzeivuotuoji stuosteja nūstuostus, ka grafs bejs gudruoks par pošu valnu, deļtuo nalobais izliems jū nūgalynuot. Kaidā dīnā grafs braucs par apleicīnis celim, bet iz tuo guliejušys daudzys čyuskys. Grafa kučers sasabeids i pīsaucs Dīvu, tok Borhs jam aizklīdzs, lai Dīvu līkūt mīrā. Tod pīguojs pi čyuskom, koč kū čukstiejs i izspordejs dūbis. Čyuskys guojušys paceli, bet izspordeitūs dūbu vītā cālušīs meži i pūri.

Vēļ par Mikeli Borhu stuosta, ka jis piec kaidim ilgim vaidim (īspiejams, piec Leluo Zīmeļu kara, kas Austrumlatvejā beja eipaši pūstūšs), gondreiž kai greku mitologejis varūņs Jāsuons, izcierts mežu, īsiejs auzys, kas izdeigušys par cylvākim. Īspiejams, ka itymā nūstuostā sasagluobuojušs tautys atminis par lelū cylvāku skaitu, kas tyka izkauts vaidu laikā ci guoja būjā miera epidemejā.

Varakļuonu muiža. (Karteņa: Baiba Buceniece )

Borham asūt bejs ari eipašs dzeivs zūbyns, ar kura paleidzeibu tys darejs dažaidys būrvesteibys, īspiejams, ite var viļkt paralelis ar Eiropys mitologejuos sastūpamajim “magiskajim” zūbynim, kuri apveļteiti ar dažaidom eipašeibom — spieju runuot voi ari uzlobuot varūņa eipašeibys. Teik pījimts, ka itaids arhetips līcynoj par senejūs cylvāku ticeibu tam, ka metala radeišona ir puordabisks i būrvesteibom apveits process, i nūruoda iz īrūču nūzeimeigū lūmu senejūs laiku sabīdreibā. Itaidā gadīnī Borhs, vystycamuok, aizstuojs kaidu cytu seneju prīkšstotu ci varūni. Īspiejams, ka itaida legenda ir leidz napazeišonai sagrūzeita teika par kaidys tautys kulturvarūnim.

Teikuos, kurys saisteitys ar Varakļuonu apleicīni, grafa zūbyns ir apveļteits ar puorpasauleigu spāku i tū var savaļdeit viņ pats grafs. Zūbynu jis izmontoj, veļūt akmini piļs ceļšonai, tūmār akmiņs kaidā vītā apsastuoj i vairs nav kustynojams. Tod grafs sasadusmoj i tū puorcārt. Tī atsaver eja iz eļni, caur kurū grafs sasarunoj ar pošu valnu, bet eļnis saiminīks pīprosa grafa dvieseli.

Grafs zūbynu turiejs ar ašni pīpiļdeitā mucā, kurymā tys grīzīs. Ļauds stuostejuši, ka breidī, kod zūbyns puotrauks grīztīs, īsastuošūt pasauļa gols. Taipat grafam bejuse ari kaida gruomota, kurā apraksteitys vysys juo gudreibys. Mierstūt grafs tū paslieps zam akmiņa, bet tam, kurš grybūt grafa gudreibys puorskaiteit, piec gruomotys atrasšonys, juopalīk pošam zam akmiņa. Īspiejams, ka vītejī īdzeivuotuoji dūmuojuši, ka grafam, kai jau kuorteigam būram pīsakluoj, pīderiejuse t.s. Malnuo gruomota.

 Borha alegorejis

Grafs Mikeļs Borhs Latvejis viesturē ir spylgta i īvāruojama persona, tok tautys atmiņā jam pīškierta ari cyta, mistiskuoka i tymsuoka, aura. Īspiejams, ka grafa darbeibys apleicejim īdzeivuotuojim beja nasaprūtamys i tik ļūti svešys, ka jis, laikam ejūt, ļaužu atmiņuos aizstuots ar kaidu cytu tālu.

Grafs sovā gruomotā par Varakļuonu piļs parku aicynoj myus izstaiguot tū ar kaidu jauniekli, kuram tys ir pavuicūšs ceļuojums, kas nūvad pi dažaidu dzeivis vierteibu apsazynuošonys. Ari poša Borha dzeivis guojums i tautys atminis par jū ir sova veida alegoreja tam, cik cīši myusu dūmys par sevi i sovom dzeivis vierteibom ir atškireigys nu tuo, kaidys tuos izaruod cytim.

*Trejadeibā vysod piļneiba — Borhu dzymtys devize

Roksta autors: Juoņs Pļovyskačs