Aiz azara bolti bārzi…

1904. goda 1. majā tūreizejuo Ludzys apriņķa Ruguoju pogosta „Rītezeros” pi Boževys azara Kārļa i Minnys saimē pīdzyma dāls Tālis – piec godim izcyls Latgolys operdzīduotuojs, teatra režisors i pedagogs. Saimē jau auga divejis meitys – Milda i Leontine. 1910. godā jim pīsavīnuoja ari jaunuokais bruoļs Juoņs.

Tālim Matīsam jau no mozu dīnu beja juoizjiut dorba smogums, kab vysi saimē byutu gon paāduši, gon apgierbti. Jis nu agrys bierneibys, uzviļcs kuojuos veizis, guoja gonūs. Vīneiguo līta, kas itūs agrūs reitus ir darejusi pateikamus – cīši šmukuo doba azara krostūs.

Piec pamatškolys beigšonys vacuoki Tāli nūlēme syutēt vuiceitīs iz Bolvu komercškolu, koč i komerczineibys nav tys, kas jū interesej. Henrihs Polfanders komercškolā vuiceja dzīduošonu, i jis īrūsynuoja izveiduot puišu dubultkvartetu. Tālis Matīss dzīduoja pyrmū tenoru. Ar sovu plašū repertuaru, kas ītvēre sevī gon tautys dzīsmis, gon latvīšu komponistu skaņdorbus, puišu kvartets uzastuoja svineigūs pasuokumūs gon Bolvūs, gon Ludzā, gon Rēzeknē i c.

Tālis Matīss jauneibā

Ceļā iz muzykys pasauli

1925. godā Tālis pabeidze Bolvu komercškolu i jam pruotā beja tikai muzyka. Tai 1926. godā jis devēs iz Reigu, īsnīdze dokumentus Latvejis Konservatorejis vokalajā klasē, tok eksamenūs izkryta. Tymā breidī, kod suokusēs bolsa puorbaude, zala durovys atsavārušs i īguojs Jāzeps Vītols. Juo pasaruodeišona Tālim Matīsam beja liktineiga, nu uztraukuma kokls ir aizsmacs. Tys tūbreid bejs skumš breids, bet jis nanūlaide rūkys i nu 1926. leidz 1929. godam vuicejuos Zeltmata dramatiskajūs kursūs.

Zeltmatis, eistajā vuordā Ernests Kalniņš, beja skotuvis muokslys pedagogs i rakstnīks, studiejs Berlinē E. Reihera Dramatiskuos muokslys augstškolys režisora kursūs. Atsagrīzs Latvejā, kūpā ar Jēkabu Duburu nūdybynuoja Latvju dramatiskūs kursus – pyrmū profesionalū latvīšu aktīru školu. Kursu programā beja izrunys tehnika, bolsa izkūpšona, psihologeja, latvīšu volūda, rakstnīceiba, teatra i dramys viesture i c.

Vokaluos nūdarbeibys tī pasnīdze pedagogs Eduards Miķelsons. Īraugūt Tālī talantu, jis suoce jū vuiceit privati. Piec treju godu studejom dzīduotuoju aicynuoja struoduot Nacionalajā teatrī, tok jis deve prīkšrūku dzymtajai Latgolai. „Rīgā pietiek režisoru un aktieru bez manis. Bet tur aiz Lubāna – mūsu pusē daudzi nav redzējuši, pat nezina, kas ir teātris,” taidi beja juo vuordi.

Latgolā jis kliust par pyrmū profesionalū teatra režisoru, ar sovu degsmi ir paraugs daudzim jaunīšim, rūsynoj jūs dūtīs jaunradis i muokslys ceļūs. Tālis Matīss sagataveja vairuokys breivdobys izruodis gon Ruguojūs, gon Bolvūs, gon cytur Latgolā. Repertuarā beja taidys lugys kai „Jāzeps un viņa brāļi”, „Vaidelote” i c.

Tys, ka Tālis kliva par režisoru, nanūzeimuoja, ka jis pamete sovys vokaluos studejis pi E. Miķelsona, kai ari pi komponista Jāņa Ivanova. Vāluok jis turpynuoja ari vuiceitīs pi operdzīduotuojis Izoldis Pulcinis-Salnājis tāva. Pašvuiceibys ceļā jis apgiva vysu konservatorejis vokaluos klasis programmu. Taipat jis turpynuoja uzturēt sirsneigys attīceibys ar Zeltmati, deļtuo, ka jam beja svareigs sova pedagoga redzīns. Tālim raksteitajuos viestulēs var laseit:

„Mīļo Tāli! Nebrīnies, ka tevi tā uzrunāju. Esmu paradis savus mīļākos audzēkņus tā saukt vārdā. Cerams, neļaunosies [..] Vakar klausījos Tavā koncertā Dārziņa dziesmas (Tālis Matīss ir īdzīduojs vysys E. Dārziņa solo dzīsmis i Melanholiskū valsi – K.P.) un no sirds priecājos, ka esi saglabājis tīru un skaidru dikciju. Ar to Tu vari dot priekšzīmīgu piemēru visiem mūsu dziedoņiem [..]

Muzykys pasaulē

Piec vuiceibom 1933. godā Nacionalajā operā īguoja jauns tenors – Tālis Matīss. 30. godūs jis palyka napuorspāts Kavaradosi – „Toskā”, kņazs Vladimirs – „Kņazā Igorā” i Rudolfs – „Bohemā”. Jam pasnīdze pučis, syuteja viestulis, par jū jiusmuoja. I režijai vaira naatlyka laika, deļtuo ka suocēs plaša koncertdarbeiba. Tāļa Matīsa bolss skanēja radiofonā, i diktore bīži viņ pīsaceja juo dzīduotū „Aiz ezera balti bērzi…” i .c. Jam beja cīši loba Latgolys tautys dzīšmu gora izjiuta, bogots dzīšmu pyurs, dzīsmis juo izpiļdejumā skanēja tai, kai da šam nivīnam nabeja skaniejušys. Tālim beja daudz draugu, daudz talanta pīlyudzieju, jam syuteja viestulis ar apbreinu, paļdis vuordim i aicynuojumim koncertēt.

Jauna ceļa mekliejumi ar laiku mudynuoja operdzīduotuoju pošam pīsavierst dzīšmu vuordu i melodeju saceriešonai. Tai kaidā reizē tyka uzraksteita melodeja vēļ da šam pazeistamajai dzīšmei ar Juoņa Klīdzēja vuordim „Bryunaceite”. Dzīsme īkaruoja klauseituoju sirdis. Tālim velteitajuos viestulēs var laseit: „Kā lai aizmirst Brūnacīti, kura arvienu man stāda priekšā mīļu meiteni ar samtaini siltām acīm. Šo dziesmu man nekad neapniktu klausīties ( žēl tikai, ka manas acis nava brūnas). [..]”  (V. Grīsle 1951. goda 1. aprelī)

Dzīsme “Bryunaceite”, izpylda Dainis Skutelis

„[..] Ticat man, tas gāja ilgi, līdz radās tik daudz dūšas, ka varu uzrakstīt. [..] Kad nu jau labi sen atpakaļ kādā karavīru pusstundā dziedājāt savu dziesmu „Brūnacīte”, tad mūsu sajūsmai vairs nebija gala. Vienīgā galvas lauzīšana sākās tikai par to, kā dabūt dziesmas tekstu. [..]” (Medicinys muosa Erna nu Līpuojis, 1944. goda 23. martā)

Piec Ūtruo pasauļa kara Tālis Matīss pīsaviere koncertdarbeibai i beja Latvejis Vaļsts filharmonejis solists. Ar sovim koncertim jis īprīcynuoja gondreiž vysus Latvejis īdzeivuotuojus. Juo koncertdarbeiba ilga desmit muokslinīka myuža godus.

1974. godā Reigā teik izdūta Tāļa Matīsa pyrms kara īdzīduotuos 30. godu pazeistamuos dzīsmis, par pīmāru, „Meldermeitiņa”, „Rudens naktī”, „Senjorita” i c. Juo pīviļceiba beja miļzeiga, dzīsmis īmīļuotys, deļtuo plati vajadzēja tiražēt otkon i otkon. 1977. godā tiražētū plašu skaits jau sasnīdze gondreiž 10 500.

 

Tālis Matīss kai pedagogs

50. godūs paraleli dorbam Filharmonejā jis pīsavierse pedagogiskajam dorbam. Tāli Matīsu uzaicynuoja struoduot par pedagogu gon P. Jurjāna muzykys vydsškolā, gon Reigā, Moskovys rajona pīaugušūs vyspuorizgleitojūšajā muzykys vokora školā, gon Poligrafiķu centralajā klubā.

Nazkod komponists Oļģerts Grāvītis raksteja, ka Tālis Matīss pīderēja pi namiteigūs maklātuoju audzis, ka jis aizviņ stuovēja nūmūdā par tūs dīnu laikmata vierīneigū paruodeibu varonū atkluosmi muokslā. Jis raksteja, ka Tālis drūsmeigi papyldynuoja gon sovu, gon sovu daudzūs škoļnīku muzykalū redzis lūku ar otkon jaunim i jaunim padūmu muzykys paraugim. O. Grāvītis uzskateja, ka bejs laimeigs par faktu, ka jam beja īspieja sasadorbuot ar praseibuos styngrū, prīkšnasuma gataveibā vysod ryupeigū Tāļa Matīsa personeibu.

Nu 1963. goda Tālis suoce vadeit vokalū studeju VEF Kulturys pilī. Kaida juo škoļneica rakstieja: „Jūs esat aplipinājis mani ar šo dziedāšanu kā ar lipīgu, neārstējamu slimību. Ja man kādreiz nervu dēļ būtu jāatstāj mūzika, tad dziedāšanu es neatstāšu nekad. Tiklīdz es tikšu no šīs elles ārā, būšu pie Jums uz nodarbībām.”

1977. godā tyka izdūta Tāļa Matīsa gruomota „Dziedāšanas māksla”. Tei suocās ar atziņu, ka dzīduošonai vajadzātu byut daiļumam, kas izaudzs nu dzeivis patīseibys. Jis roksta: „Šo grāmatu esmu domājis jauniešiem – visiem, kas mīl dziesmu!” Tymā jis uzsvēre, ka dzīduotuojam juobyut sportistam, juonūryuda sovs kermiņs, nadreikst apsaaukstēt. Jis aicynuoja sovus školānus atsateikt nu alkohola i peipuošonys, īvāruot dīnys režimu i sportuot. Eipaši īteicama vyngruošona, ari ar hantelem.

 

„Bet tomēr Tālis nelikās mierā. Zvanīja, zvanīja…”

1941. goda 1. novembrī Tālis Matīss apsaprecēja ar Viju Vilku. Cik nu suokuma jis puorsteidzs Viju ar sovu napīkuopeibu i, kai jai licīs, pat „īdūmeibu”, tik vāluok patics ar sirsneibu i labesteibu. Vija Vilka (Matīsa–Ozoliņa) brauce Tālim Matīsam leidza iz koncertim kai administratore i programmu pīsaceituoja. Jei poša naspielēja klavīris, navarēja paleidzēt sagataveit programmu, deļtuo dīzgon liktineigi kaidā reizē jei īsaceja sovu paziņu Adu Volfmani-Osi. Vijas i Tāļa Matīsu lauleiba tyka škierta 1961. godā, vāluok jei apsaprecēja ar muokslinīku Ģirtu Vilku, bet Tālis 1964. godā apprecēja Adu Volfmani-Osi. Adai Volfmanei-Osei beja treis bārni – Maruta, Zinta i Pauls. Nu Marutys Skudrys atmiņom: „Tālim ar Viju nebija bērnu, un viņš mūs uzņēma kā savējos. [..] …bet vasaras gan, sākot ar Tāļa dzimšanas dienu 1. maijā, visas pavadījām viņa vasarnīcā Vecāķos. Tur izauga arī mans dēls Valdis un Paula meita Ilva. Tālis viņus mīlēja un uzskatīja par saviem mazbērniem [..]”.

1978. godā Tālis Matīss atsavoda iz myužu nu sīvys, bet jis pats aizīt myužeibā 1985. goda 8. augustā – jis mierst ostoņdesmit vīna goda vacumā nu reita ar hantelem rūkuos. Tālis teik apglobuots blokus sovai sīvai Adai Jauncīma kopūs.

 Tālis Matīss vacumdīnuos

Dzymtuo puse – Ruguoju pogosts – globoj juo pīmiņu. 2004. goda 1. majā Ruguoju parkā atkluoja akmiņkaļa Dzintara Benzuļa i juo paleiga Juoņa Kluča gataveitū pīminis akmini operdzīduotuojam. Tālis Matīss itymā dīnā byutu sviniejs sovu 100. dzimšonys dīnu. Iz akmiņs īkolti muokslinīka vuordi: „Nekad nedrīkst zaudēt dziedāšanas prieku.”

Operdzīduotuoja i pedagoga bolss vēļ da šam dzierdoms izdevnīceibys „Balss” izdūtajā kompaktdiskā „Dzied Tālis Matīss un Egīls Siliņš”.

 

Roksta autore: Kristīne Pokratniece