Jiusu viereibai konkursa „Kas dzeivoj munā sātā” uzvarātuojis divpadsmit godu vacuos ludzānītis Agnesis Kalveitis stuosteņš „Saimnīkdāls”.

Muna sāta – tys ir10 sotku zemis i iz juos mes 7 saimē: muote ar tēteni, mes ar bruoli, 2 suni i kačs. Golvonais stuosta varūņs itūreiz byus kačs Rauseits. Parkū Rauss? Nadūmojit, ka jis ir cik opols, nā, jis nu mozu dīnu cīši daudz rauš; kai kačalāns rause smiļtenis nu sova pūdeņa pa kieki iz vysom pusem, partū dabuoja itaidu vuordu, a tān, koleņ zeme nav sasoluse, nu pavasara da rudiņa, pa māmys mozduorzeņu kotru reizi izrauš dūbeiti, pamierej ar sovu pakaleiti, i, ka nader, taisa nuokušū i aiznuokušū. Mes krecinejom, a muote… nā, Raušam nasadūd pa pakaleiti, viņ purpynoj, ka otkon būrkonu i sorkonūs batvineišu nabyus (kuopusti i klubniks jau iztureiguoki)!

Rauseits taids myusdīnu puiškins, jam ir ūtrs vuords – Saimnīkdāls. Kod jis pīdzyma, juo muote Pūka, dyžan gudra kačine, beja jau pavaca, i tētuks saceja, ka vajagūt tū Rauseiti pamest sev, izaugs lobs kačs. A māma niparkū, ka ir, kas jem, atdūsim, i nūvede jū iz cytu rajonu (braucem i poši puors reižu gostūs ar gastiņčim pi sova drauga). Viņ deraunē jau beja kačine, jai pīdzyma kačalāns, i pasaaugūt obeji puiškini suoce plēstīs, saimineica nazynuoja vaira, kū niu dareit. Tētuks daudzi nadūmuoja, saceja, ka Raušam lauku dzeivis škola izīta, kuope mašinī i brauce, vede atpakaļ sovu nūdūmuotū saiminīku, tai jis dabuoja nu munys muotis ūtrū vuordu – Saimnīkdāls.

Tai nu, piec pusgoda atsagrīzs, Rauseits beja izbreineits: pogolmā lels malns suņs pasaruodejs, sātai ūtrais stuovs ar ustobom, kur nav juo smokys (apzeimēja tiuleņ, varit īsadūmuot, kai), a muote Pūka šņuoc, kai napazeitu! Kačs div dīnys pasēdēja kluseņom ustobā, tod izlaidem uorā. Zvona suseds, ka breinumi nūteik, jūs sātai atsavēre durovys (pošys), īguoja čužais kačs (viņ dyžan leidzeigs tam jiusu Raušam) i nu kača bļūdenis paēde (pi čužim vysod gorduoks!)… Izaruodeja, ka Rauša kungs nikuo nav aizmierss – ni kai izlēkt iz durovu kliņča (rūktura), lai juos atsataisietu, ni kaimiņa Roņa gordumu bļūdu, ni pošu lāskovū kaimiņu puori.

Niule vyss ir īsaguojs vacuos slīdēs; taipat jis otkon īlāc ci izlāc pa attaisietū kaplūgu ustobā, izlāc iz durovu rūktura, kod grib izīt uorā, a, ka durovs aizslāgtys, a gribīs jau atpakaļ ustobā, apīt pa palūdzem i (caur pluonim aizkorim) nūtiemej, kur ir kaids cylvāks, atsasāst iz pakalis i ar prīkšys depem sit pa styklu: „Laidit mani vydā!” Lobs kačs, gudrs kačs… a lūgu styklus to pats naprūt mozguot! Muote otkon pyktoj, a tētuks soka: „Oi, tu muns suri-cats (ir taidi tuksnesī žeivoti – surikati, kas smuki stuov iz pakalis depem i apleicīni aptiemej)!” Kū viņ jam napīdūd!

Muns Rauseits ir medinīks. Dyžan izalaids iesšonys ziņā, viņ vīna veida sausuo bareiba garšoj, a, ka tuos nav (aizamiersa mamai nūpierkt, ci veikalā beigusēs), tod jis pakuļ sirdeigi ar asti i īt uorā. A piečuok iz slīkšņa putyna spolvys ci peļu aknenis mātojuos. Dūma skaidra: „Ak tai, nav ko ēst, es i pats dabuot varu!”

Vēļ varu pastuosteit, ka vysā piļsātā vosorā dzeivoj zalkši, i pi myusim, nūmalē, īraudzejom pyrms trejim godim. A paguojušā vosorā … ka tētuks nabyutu pats redziejs, mes natycātu – Rauša kungs siež pi syltumneicys i kū ta vāroj, tod lāc, i otkon mīrs, viņ, ka tāvs pīguoja, to redzīs, ka kačs to lēce iz čyusku i jai golvu puorkūde! I tai pa vosoru divejis beja beigtys – myusu sorguotuojs!

Prosu tāvam, kū ta maņ nūbeigumā pīraksteit (koč jis i suokumu nav dzierdejs), a jis atsasauc: „Vēļ beigu nav! Nu myusu Rauša vysakuo var sagaideit! Dyžan gudrs kačs!” Es jau naasu greizsirdeiga, kai nikai – Saimnīkdāls.

Karteņā – stuosta varūņs Rauseits