Nagļu ūzūla calms/teika

Nagļu ūzūla calms/teika

nagli

Teiciejs St. Keibinīks nu Domopolis pog., publicāta P. Šmita “Puosokys i teikys”, Reiga, 1937., (saglobuota originaluo raksteiba).

Godu pīcdesmit tam atpakaļ pi Nagļu cīma, Pierdejas upes molā bejis lels ūzula calms. Nu cykuortejim laikim vyss Nagļu cīms nesis uperu tam calmam; kotru godu, kad pyrmū reizi dzyinuši gonūs lūpus. Nasuši pīnu, svīstu, gaļu, maizi, sīrus, vylnu un cytas lītas. Vīnā pavasarī, sīlejnīks (sielejnieks, plostinieks) dzeidams sīleju (sieleju, plostu) pa Pierdejas upi, verās, ka nu Nagļu cīma, vīna pēc ūtras buobiņas īt uz ūzula calmu un nazkū nūlīk. “Pag!” dūmoj jis, “aizīšu pi calma un pasavēršu, kū juos tur dora.” Sīlejnīks nūtur sīleju, nūsaver, ka vairuok nivīna buobiņa naīt uz calmu, jis daīt pi ūzula calma un redz, ka tys vyss apkrauts ar sīrim, svīstu, gaļi, maizi. Sīlejnīks salosa vysu, sabuož kulē, aiznas uz sīleju un aizdzan vysu uperu ar sīleju prūjom. Nagļu cīma ļauds izlaiž lūpus gonūs, lūpi ād pa ūzulu mežu. Daīt pušdīnu laiks, goni dzan gūvis uz sātu, bet tuos mežā vīn skrīn. Atsajāmuši vysi ļauds, lai dabuot lūpus sātā, bet nikuo: gūvis palīk trokas, skrīn, bļaun, pavysam uz cylvāka nasaver. Gudroj nyu vysi, kas par nalaimi, un aizīt pi ūzula calma. Vysim par breinumu, nu calma uperi pazuduši. Tod atīt buobiņas uz sātu, salosa vysu pīnu, cik vīn beja kurai atlicis, aiznas un nūlīk pi ūzula calma. Kai tikai salīk uperus, gūvis vysas palīk vasalas un mīrīgi vokorā atīt uz sātu. Ka Nagļu īdzeivuotuoji tic svešim dīvim un nas tīm uperus, izzynuojis baznīckungs L., jis atbraucis uz Nagļu cīmu, suoc vysus lomuot, izsvētējs cīmu un ūzula calmu, līk dalikt pi calma guni. Ūzula calms daga, brīsmīgi sprakstīdams, treis dīnas, pārkyuns spārdīja vysu laiku, cylvāki redzēja vysaidus breinumus. Vyss Nagļu cīms puorsabeiduši gaidīja, kas nūtiks, ka sadegs lelais ūzula caims. Pēc ūzula calma sadadzynuošonas Nagļu cīma ļauds vairuok nalīk uperus calmam.