Ar bārzu meijom atnuok vosora

Ar bārzu meijom atnuok vosora

50 dīnys piec Leldīnis teik svieteiti Vosoryssvātki. Itī ir vīni nu svātkim, kas sevī īmīsoj latvīšu sinkretismu. Tī sevī apvīnoj kristeigū i paguoniskū elementu. Kas itamūs svātkūs teik svieteits? Voi mes sumynojam vosoru i syltuoka laika īsastuošonu, voi ari itim svātkim pamatā ir kaids leluoks nūtykums? Navar nūlīgt, ka tys ir laiks, kod doba ir pasamūduse, vyss ir dzeiveibys pylns. Zīd vīšnis i uobelis, telpys teik rūtuotys ar tikkū izplaukušim bārzu zorim.

Tūmār itim svātkim pamatā ir kaids nūtykums. Vosoryssvātki ir trešī leluokī kristeigī svātki piec Leldīnis i Zīmyssvātkim. Bībele stuosta, ka Vosoryssvātku dīnā Jezus muocekli beja sasapuļciejušs, kod puori jim tyka izlīts Svātais Gors. Apustuļu dorbūs itys nūtykums apraksteits naparostūs tālūs, t.i., ka nomā, kur jī sēdēja „guoja ryukūņa, it kai pyustu styprs viejs, (…) i pasaruodeja guņs mēlis”. Turkluot ļauds, kurus leidz tam škeire atškireigys volūdys i pat dūmuošona, pieški spēja saprast vīns ūtru. Vosoryssvātki ir Bazneicys dzimšonys svātki. Vosoryssvātku nūtykums aplīcynoj, ka Bazneica nav cylvāku veiduota organizaceja, bet gon Svātuo Gora īdvasmuota cylvāku kūpeiba, kuri īt kūpā dīvnomūs, kolpoj i līcynoj cytim par Kristu navys pīnuokuma deļ, bet deļtam, ka tei ir itūs cylvāku goreiga puorlīceiba i ticeiba.

Senejim latvīšim itī svātki beja cīši svareigi, i bīži na jau nu ticeibys vīdūkļa. Par tū līcynoj daudzi ticiejumi, kas ir saisteiti taišni ar Vosoryssvātkim. Latvīšim jau nu senejim laikim itī svātki saistuos ar meiju smaržu, kod dīnu pyrms svātkim sāta tyka sakūpta i izpušķuota. Ustobuos tyka īnasti bārzi i cereni.

Saisteibā ar itim svātkim ir atrūnami vairuoki ticiejumi. Daži nu tim: „Ka pārkiuņs ryuc pyrms Vosoryssvātkim, tod byus augleiga vosora”, „Vosoryssvātku reitā juoīt iz upi mozguotūs, kas tak pret rītim, lai nikod naaizagulātu i naītu mīgs.”

Myusdīnuos itūs svātkus ir īspiejams svieteit dažaidi, kai ari tyvuok kotra puorlīceibai i uzskotim.

Karteņa: LaKuGys arhivs
Roksta autore: Laura Keiša

Komentari