Jiusu viereibai Aivara Kalnieša dzeja
Muola ceļš

Kas apgolvoj, ka muols ir nadzeivs,
Tys voi nu olojās, voi meļš.
Dīvs jamā īpyuš dzeiveibeņu,
Un suocās muola lelais ceļš.

Caur vaļčim laists, caur pierstu golim,
Caur dvieseli laists tai, ka suop.
Nu muola pykys izvylynuots,
Nu rypys ceplī svečturs kuopn.

Caur guni pīdzymst skanādama kryuka,
Un ceplis dziļu senatneibu dveš.
Lai šviļpauņīki naaizmierstu dyukuot,
Valns rejs lūgā zalta skolus plieš.

Stuoj ceplī dzymušī zam līpom,
Smej pūdnīks buorzdā, jam ir prīks:
Piec sova pruota nūsakruosovs
Nu cepļa izkuop medaunīks.

Speid zemis, zuolis, debess tūņūs,
Nu muola radeits nūslāpums,
Un, gotovs dūtīs tuolā ceļā,
Snīdz sovys ūsys pretī mums.

(Veļteits Latgolys pūdnīkim)

Kaimeņi

Staigojūt pa pogolmu,
Smaideigs apleik verūs,
Taidu lobu rudini
Seņ jou naatcerūs.

Vyss tai baigi ču-ču-ču,
Lītys raiti sūkās.
Vēļ jou dorbus atcerās
Desantnīka rūkys.

Ola bucys pogrobā,
Sakrovuota molka,
Atlīk nūvuokt baltviņus.
Juosauc kaimeņš tolkā.

Kaimeņš man ir luoga puiss,
Naliks divreiz lyugtīs.
Saceja – tyuleņ byus kluot,
Darbeņš dabuos tryuktīs.

Kai jau tolkā dasaīt,
Paiedem un dzierem.
Tod, par dzeivi runojūt,
Mutis vaļā vierem.

Dzeive niule syudeiga,
Bet voi tamdeļ gaustīs?
Īraunam pa simteņam
Un uz rūkom lauztīs.

Gon par tim, kas dzeivi vēļ,
Gon par tim, kas smiļktīs,
Īraunam pa simteņam
Un uz pierstim viļktīs.

Kaimeņš ari desantnīks,
Navar nikai rimtīs:
„Īsim, lauzsim kīgeļus!
Byus kū nūsajimtīs.”

Tū, kū pīguož divi desantnīki,
Navar savuokt tolcinīku bors.
Puišim napajūkam guodoj prīku
Myužam dzeivyais saceņseibys gors.

Reitā izguojs pogolmā,
Verūs apleik dryumi:
Izrauti ar sakneitem
Vysi ūgu kryumi.

Ola bucys bieneņūs,
Izsvaideita molka…
Nuoksīs brangi pastruoduot.
Juosauc kaimeņš tolkā.

Pīmiņ mani

Nūgula mygla puor Rogonu mežu,
Nūsliepe sienis un ūgys,
Skumeigi nūsaver vokara saule
Mežmolys nameņa lūgūs.
Sveceitis līsmeņa trameigi lākoj,
Pīmiņu Tevi. Tu tuoli.
Pomņej, kai mes nazkod dzierem ar tevi
Tieju nu soltuma zuolis?
Pīmiņ mani, kod rudiņa vieji klaigoj,
Pīmiņ mani, kod snīgs pa zemi staigoj,
Pīmiņ mani, kod vosorsvātki zvona,
Pīmiņ mani, un maņ byus gona.

Nūgula mygla puor Rogonu mežu,
Nūsliepe ūgys un sienis.
Dūmeigi staigoj pa dabasu klaidu
Izdiļs kai ubadzeņš mieness.
Zvaigzneitis myrgoj te spūžuok, te buoluok,
Pīmiņu Tevi. Tu tuoli.
Beru iz smeļdzeigom atmiņu rātom
Boltu kai cereibys suoli.

Dzērvis

Vāsā reita rosā nūmozguota
Latgaleite jaunu dīnu gaida.
Sasabūzušs mozuos klānu prīdis,
Bārzi soltā viejā lopys svaida.

Sajutušs zam spuornim tuolu ceļu,
Smeļdzis pylnā bolsā dzērvis klaigoj,
Spūguļojās akaceišu lūgūs,
Dūmeigys pa pūra cinim staigoj.

Niule kuosī sasastuos un aizīs
Tuolūs ceļūs, svešus viejus škeļūt,
Sovam pūram ardīvenis saucūt
Un ar spuornim padebešus smeļūt.

Kotru godu palākuoka rudiņs mygla kreit,
Suoc pavysam sovaižuok dzērvis pavadeit.
Na tik dreiži pavasareits atīs zīmu meit….
Dūd jom, Dīveņ, atsagrīzt, bet maņ sagaideit.

Zalta mušys

Mīreigi juos gaisūs paceļ reits,
Līkās – dīnai myužam nabyus gola.
Latgola kai Dīva akmiņduorzs:
Pukis zīd caur akmiņim un muolu.

Zalta mušys – bitis Dīva akmiņduorzā,
Saulei lācūt, vīglūs spuornūs ceļās.
Izkleist zīdu pļovuos, soldū zaltu smeļās,
Kotra zīda prīkšā matās ceļūs.

Mīreigi juos strūpā atsagrīž,
Zynūt tū, ka prīškā daudzi reiti.
Zalta mušom dorba nepītryuks
Dīva akmiņduorzā – Latgaleitē.

Karteņa: LaKuGys arhivs