Pīraksteita Varakļuonūs, publicāta: P. Šmita „Latgaliešu pasakas”, 1937.g. (saglobuota originaluo raksteiba).

Sen senejūs laikūs dzeivuoja pasaulē vīns boguots cylvāks, jam beja vīns dāls, kurs nazynuoja nikaida bāda. Pēc sova tāva nuoves dāls izdevja vysu sovu montu ubogim, bet pats aizguoja pa pasauli pazavērt, kai dzeivoj ļaudis. Dāls pajēmja leidz buteli yudeņa, maizi ar suoli, mēteli un aizguoja. Ceļā jis satyka vīnu veci. Vec’s soka jam: “Atdūd, dēliņ, man buteli ar yudeni!”

Dūmuoja, dūmuoja dāls un atdevja buteli ar yudeni. Īt jis tuoļuok un sateik vēl ūtru veci. Vec’s prosa jam maizi ar suoli. Jis ari pajēmja un atdevja un aizguoja otkan tuoļuok. Īt jis un sateik vēl trešū veci. Vec’s prosa jam mēteli. Jis atdevja jam mēteli un aizguoja tuoļuok. Īt un izīt uz kristceļim. Tur sēd treis vaci veči. Vīnam ir butele ar yudeni, ūtram maize ar suoli, tre šam mētels. Soka jī dālam: “Tu myusus īzgluobi nu bādas, tagad pros, kuo gribi nu myusu, mēs tev vysu par itū dūsim!”

Vec’s, kuram beja dūta butele ar yudeni, īdevja dālam tādu peipi, kura vysu laiku daga bez tabaka un guns. Ūtrs vec’s, kuram beja dūta maize ar suoli, īdevja dzeivu capuri, un trešais, kam beja dūts mētels, īdevja maisu, kurs ari beja dzeivs. Dāls pajēmja itū vysu montu un īt tuoļuok sovu ceļu. Ceļā, kas paprosa peipēt, tam dūd peipīti, kas paprosa naudas, jis paceļ capuri un īdūd naudas. Tai jis guoja ilgi un devja vysim ubogim naudas.

Vīnu reizi myusu varūnis īguoja pi vīna muižinīka un prosa nakts muoju. Kur dzeivuoja miližinīks, tī myusu varūņa naīlaidja uz nakts muoju, bet aizsyutīja uz ūtru muoju, kur nikas nadzeivuoja. Myusu varūnis īguoja tymā muojā, lykuos uz gultas un guļ. Kad jū suoka mīgs jemt, redz jis, ka atsataisīja lūgs, par lūgu īskrēja škiersts un apstuoja uz golda. Škiersts atsataisīja un izleida nu škiersta vacs vecs ar nazi rūkā. Pīguoja itys nabašnīks [mirons] pī varūņa gultas un suoka ar nazi grīzt jam kuojas. Varūnis vaicoj večam: “Kū tev nu manis vajag?”

“Es gribu pasaskiust, bet navaru atrast taida cylvāka, kurs mani paskuiss,” soka vec’s.

“Tu tai runoj, kab es tevi paskustu,” atbildēja varūnis, “bet nagrīz man ar nazi kuoju!”

Varūnis nūleida nu gultas, pajēmja nu nabašnīka nazi un vaicoj jam: ,,Kū skust?”

Nabašnīks jam soka: “Golvu nu lobuos puses!” Varūnis nūskuta.

“Kū vēl?” prosa varūnis.

“Skut nu lobuos puses vīnu ūsu,” atbildēja vecs. “Kū vēl?” voicoj varūnis.

“Skut lobuos puses buordas golu.”

Varūnis skut nabašnīku un vaicoj: “Kuodēļ tev tai vajag skustīs?”

Nabašnīks jam atbild: “Kad es beju par muižinīku, tod sovim kalpim, kuri nalabi darīja un manis naklausīja, tīm es taipat skutu pus golvas, labuos puses pus ūsas un pus buorzdas, bet tagad, kad nūmyru, manis napījem tai pasaulī, bet soka, kab es paprīšku taipat nūskustu. Par tū es vysu laiku staiguoju pa šū pasauli un cik ar nazi nūgrīžu aužu, bet naatrodu taida cylvāka, kas mani nūskustu. Cīši tev paldīs, ka tu mani apskuti, tev es par tavu dorbu aizmoksuošu!”

Pajēmja nabašnīks varīmi aiz rūkas un aizvedja pi vīna akmeņa. Akmens beja vyss ar putekļim. Nabašnīks uz akmeņa ar pierstu pīrakstīja: “Šam cylvākarri atdūmu pusi sovas boguotības un nuoju par manim izdarītu lobumu un nu šuos dīnas es vairuok uz sovu muoju naatīšu!”

Pīrakstījis itūs vuordus, nabašnīks aizguoja atpaka un Iykuos sovā škierstā. Škiersts ar lelu vēju izsanesja pa lūgu uorā. Varūnis lykuos guļtā un aizmyga.

Reitā atīt muižinīks ar sovim kolpim, kab iznestu nūsystū ceļaveiru, bet tai šaltī redz, ka ceļaveirs guļ un peipej peipi. Muižinīks vaicoj varūņam: “Nu kai labi gulēji, un kū sapynā redzēji?”

“Gulēju labi!” soka varūmis, “Naktī beja tovs tāvs, es jū nūskutu un par dorbu jis man aizmaksuoja.”

Jis paruodīja muižinīkam akmeni. Muižinīks pasavēra, kū talvs pīrakstīja, un atdevja varūņam pusi sovas boguotības. Varūnis vysu itū montu izdevja otkon ubogim, bet pats aizguoja sovu ceļu tuoļuok. Īt jis un redz: stuov maziņa ustabiņa. Īguoja varūnis tymā ustobā un redz, ka tī guj slyma sīvīte, atraitne, un apleik juos gultai stuov mozis bārni un gauži raud. Pi gultas stuovēja Nuove ar iskapti rūkuos. Varūnam tyka žāl bārnu un jis vaicoj Nuovei : “Kuo tu te stuovi?”

Nuove jam atbild: “Es atguoju pēc ituos sīvītes un gribu jū jemt sev leidz.”

Sasadusmuojas varūnis, pajēmja sovu maisu, pakratīja un soka uz Nuovi: “Lein maisā!”

Nuove tyuleņ īleida juo maisā. Jis aizsēja maisu, lyka sev uz placim un aiznesja. Sīvīte palyka vasala, suoka dzeivuot un audzynuot sovus bārnus. Varūnis īt tuoļuok un nas Nuovi maisā. Tai Nuove nūsēdēja maisā daudz godu. Varūnis jū nalaidja uorā. Suoka Nuove prasīt varūņam, kab jū izlaistu nu maisa. Varūnis vaicoj Nuovei : “Dūd man vuordu, ka tu najemsi ļaužu nu ituo pasauļa!”

Nuove ari devja jam vuordu najemt ļaužu un jis jū izlaidja uorā nu maisa. Nuove aizguoja sovu ceļu, bet varūnis sovu. Itys varūnis īt pa pasauli un redz, ka stuov trepes pa kurom var kuopt dabasūs. Varūnis ilgi nadūmuoja un suoka kuopt pa trepem uz dabasim, izkuopja jis da dabasu vuortim. Tur stuov svātais Pīteris ar atslāgom. Varūnis soka Pīteram : “Laid mani dabasūs!”

Pīters jū nalaiž. Tūlaik varūnis gribēja Pīteri pasādynuot maisā, bet Pīters nalein maisā un soka varūņam: “Ej uz zemes un dzeivoj tur, dabasūs tev vītas nav!”

Kū darīt varūņam? Vajag īt atpakaļ uz zemi, bet jis redz, ka trepu nav. Varūnis pajēmja viervi nu svātuo Pītera, pīsēja pi muokuļu un suoka laistīs uz zemi. Vierve puortryuka un varūnis nūkrita zemē, bet nanūsaitjtas, un tai palyka uz tuo pasauļa.

Karteņa: LaKuGys arhivs