***

Uz palūdzes piļ iudens, saprūtam, ka atkusnis.
Snīgpuorslas i līta lases seikas īt pa gaisu rūku rūkā.
Nu puteņoj uz nabādu, pyuš uz vysuom pusiem,
virpuļoj i mutuļoj, vyss īt vuolu vuolūs!
Dreiž pīrymst, vīglas puorslas nu dabasu lidoj,
it kuo viestūt kaut kū – tveru nūskaņu izpaustū,
vīn viejā skaņ pussmogais roks,
vuornas trenej spākus, spuornus vingrynūt augstā pilotāžā.
Prīcojūs, ka tū klusumā dora, gaisu napīkārcūt.
Mozs putnins īspurdz apses zorā,
cenšūs atpazeit – zvierbulīts palāks voi zeilīte,
kod izalākoj, izaruoda, radzu – zeilīte,
tuods kuo maskarādes zīmas gierbs mugarā,
atcerūs jūs kūšūs gierbus rudens lopu kruosuos,
kod dzaltanā apsie īlidova i saplyuda zaltā,
tik kruošņas vysas, ka ni pamaniet!
Vuorna iz jumta molas nūvāruotoja postenie stāv,
vysu pietej ilgu laiku, tod nūplanej zemie,
cālai i skaistai straujajā viejā.
Snīgs i līts sovus dorbus padarejs,
aizpyusti dyumi i tvans, gaiss izteiriets,
palīk puori vīn pats puormaiņu viejs,
kaut kū nu tuolīnes cenšuos atpyust –
teirību, lobas energijas i spāku,
izmiezt nateirū, naveselību, nasapratni,
juo breinīgs mieness naktie dylstūšā īt,
vusu navajadzīgū spiej izdeļdeit.
Vysu dīnu viejs lylus dorbus dora,
Pyuš i pasauli šyupoj sovā gorā!
Mainuos laiks, jyutu, koč kas ir nūtics šinīs dīnuos,
uzzynu – izaruoda – Imants Zīdūnis aizguojis!

Imantam Zīdūņam

Aizīt Zīdūņs ari uz Dabasīm zīdēt,
kur tik lyls tī varēs liktīs?
Pylni Dabasi ar Juo dzeju
i tuopat kuo līts tei leist uz leju,
pa Zemi, pa zuolīti īt kuo Juo bizmārīte,
pa zuoles stībru ruopoj Dabasūs!
Gryuši aptvert, ka Jis ir ceļā,
ka storp Zemi i Dabasīm ir!
Man sajyuta tuoda, ka Jis vysur ir,
ik breidi myusu sirdies Jū var īraudzeit!
Godu desmitīm par myusu jautojumīm svarīgīm
Jis ir rakstejs kuo gaišregis eists,
problemu saknie jou redzejs, Sevi Pasaulie i Pasauli Sevie!
Jau pirms vairuok kuo četrdesmit godīm
“Dzīsmiņā par dzeivuošonu” Jis roksta:
“Ituo, bruoli, dzeivuodami,
Mes kopā aizīsem.
Vīns biernins, ratam – divi,
Rats veirins, kam pa trim.”
Jau divas paaudzes ar Juo svietību vareja ražīgi izaugt!
Ar Juo mīlestības dzeju ļaudis cyts cytu dzierd
i atrūd ceļu uz ūtra sirdi!
Jis kuo Bezgalīguos Dīvišķuos Mīlestības
Myužam Zaļs kūks īaudzs ar sakniem Zemie i golūtni Dabasūs!
Caur Jū myusūs Zemes i Dabasu lītas, vyss vysums savīnuots!
Jis Mīlestības Dzejnīks, myusu sirdies i dvieselies!
Vyslyluokū Paļdīs Jam sokam, lai tū dzierd uz Zemes i Dabasūs!

Dzejnīkam Imantam Zīdūņam

Dīvs, es Tev pasateicu
par Juo Myužu i Davumu,
par Spāku i Variešonu,
par Mīlestību i Gudrību
rakstietā i sacietā vuordā
uz myusu Zemes i Dabasūs
šajā laikā!
I vysūs laikūs,
jo nazyud tys,
kas nu Dīvišķuos Mīlestības
Pīdzimis!
Lai myusūs vairojuos i aug
Juo gudruos atzines!
Lai it nikas nu tuom napazyud,
tuom Myužūs byut!

Dvieselīte cīmūs

Kod uzraksteju Prīku un Pateicību Jam –
Imantam Zīdūņam, sovam vysmīļuokajam dzejnīkam
i munas dzejas Draugam,
lykuos – nu vysmoz koč kas ir pasaceits,
maņ blokus papeiri sasakusteja
i čaukstiedami nūsleidēja bez vieja,
varbyut tys ir Juo Gors,
kas šūnedeļ apcīmoj tūs,
kas par Jū Mīlestībā dūmoj.
I pieški seiks, čakls snīdzins cītīgi cenšuos
nu Dabasu, Dīva rūkas
kaut kū svarīgu paviesteit!
Viejs ari īsarūn, uzputeņoj,
i sajiuta šūbreid tuoda, ka ari bites i zīdi,
vysa vosara, Doba pīsadola!
Cauri vysīm laikīm, Vīnuotā Vysumā
sovu kluotbyutni grib paruodeit!
I muna zeilīte – dzaltana, izkruosuota,
īlidoj kūkā aiz lūga, tū aplīcynuot!
Kuo putniņa, Dvieselītes kluotbyutne!

Uzaticiešonuos

Maņ vakar kuods cylvaks uzticēja
Sovu dzeives stuostu,
kuo nivīnam – nikod!, kuo pats saceja.
Divreiz pa stuņdei tam veļteja!
Šudiņ īsadrūšynovūs lyugt jū nūsaklauseit
munu tikkū uzraksteitū dzeju,
Zīdūņam veļteitū, nu veirīša skotu punkta.
Sovas dūmas izteikt, – Jā, tū var!
Piec pyrmuo garuo dzejūļa soka:
– Nu ļūti šmuki, tur gondreiž vysa
Juo byutība pasaceita, tū vajadzātu publicēt!
Piec ūtruo mozuo dzejūlīša otkan piec pauzes soka:
– Tod jau jius ešat lyla dzejnīca, jums vajag publicēt!
I piec trešuo, piec pauzes
jis koč kū pavysam breinumainu soka:
– Jiusīm tik vīgli nuok dzeja!
Vajag padūmuot, kū dareit tuoļuok!
Na mozuok svarīgi, kuo tei jiusu dzeja nūnuok pi cylvaku!
Eista veirīša volūda!
Logiska, sakarīga, dūmojūša!
Jiutu, ešu īgivuse jaunu sovas dzejas draugu,
naradzūt i pa telefonu,
kam ir laiks i veirīša pruots, kurs spiej uzklauseit,
sovas dūmas izsaceit!
Paļdīs, Tev, Dīvs, Tu munu lyugumu
pavysam dreiži eši uzklausejs!
I drūši viņ Imanta Zīdūņa
Svietība i Gūdība ari stāv kluot.

Doba raud

Doba tūmār raud
dzidruom līta lasiem
uz lūga ryuts!
I viejs ari nav mīrā,
i vuorna gaisā pleivoj
paruodūt, ka var ari pret vieju!
Nu jau pat snīga vātra trokoj
mūdynūt tūs, kas patīsību
šai dzeivē nasaradz, kas vieļ guļ,
nu cik to iļgi tū var!
Zīdūņs jau godu desmitīm
par dzeives patīsības byutību cīnuos!
Voi beidzūt mes mūssimēs?
Nu jauna otkan Juo dorbus puorlaseisim
i caur dvieseliem, sirdiem izlaissim!
Kotrs kūks tū sevie šūbreid izdzeivoj,
pat caur sovu kūka mīsu uztver
i nikas šajā Pasaulie nav mozs,
ja tam ir dzeives attīksme Pašam!
Doba trokoj i raud ar zīmas snīga osaruom,
viejā ļūti osuom!

Karteņa: LaKuGys arhivs