Autors: Stepuons Eisaks. Publicāta 1906. godā

JUOŅS VUORGUĻS

Vīnā sātā dzeivuoja Juoņs Vuorguļs, lels struodnīks, tok nazkuo nalaimeigs cylvāks. Na par veļti jis beja nūsaukts par Vuorguli.

Nazcik godu nu ailis jam pavysam nasavede: to sasyt juo šņūri krusa, to izspruogst lūpi, to leits samaitoj sīnu, maize iz teiruma sapyust.

A Vuorguļs vys struodoj, sytās kai zivs ap ladu, a nazyna nabogs, ka cyta nalaime jau stuov pi durovu. Ap pošu dorba laiku piec Pītera dīnys, ka jis beja ar saimi iz teiruma, pasacēle lela tyucs ar zibinem, pārkiuņs īsper juo jumtā i sadag vysa juo sāta. Atskrīn nu teiruma Juoņs ar vysu sovu saimi, a ustobys jau nav. Vysi raud, tagad šys, soka Juoņs, plyks, boss i naturs kur ar mozim bārnim golvu likt. Saguoja sābri, buobenis, nūžāluoja naboga Juoņa i aizguoja sevkurs iz sovu ustobu, a nabogam Juoņam Vuorguļam juoīt ar saimi gulēt iz kulu.

Te apjēme jū taida bāda, ka navarēja aizmīgt ocu vysu nakti. Nav, soka, maņ laimis iz ituo pasauļa, lobuok pavysam nastruoduot, vysleidza daīs īt pa pasauli par ubogu. Pa reitam, tikkū viņ izausa gaisma, Juoņs redz, ka iz juo golvys karinej lels ziernūklis i pyn sovu teiklu, kuru sarausteja jam vakar lela vātra. Ziernūklis suocās pi dorba, struodoj nu vysa spāka, stīp iz vysom pusem sovus tīvus dīdzeņus, spriež i sauka jūs ar sovom smolkajom kuojeņom, to pasaceļ jis iz augšu, to nūsalaiž iz zemi. Juo teiklys jau ruodīs pavysam gotovs, īsasēst viņ vydā i giusteit myusys, tok viejs otkon rozruove juo teiklu. Ziernuklis suoe pacīteigi nu jauna sprēst i sauceit dīgus… Patyka Vuorguļam dorbs ziernūkļa i suoce jis iz juo vērtīs, kai byutu redziejs pyrmū reizi. Ziernūklis vēļ apsaruove 12 reižu, i otkon jis pacīteigi struoduoja tuoluok, cikom iztaiseja sev vītu pi pošu grīstu, rozstīpe sovu steipekni i sasaruovs varbyut atsagula atsapyust.

– O, Kungs Dīvs, – dūmoj Juoņs. Kaida, soka, moza Dīva radeiba itys ziernūklis, a kaids lels pi juo pruots i kaida pacīsšona i izturiešona. Jis symtu reižu beja puormaiseits sovā dorbā, tok vys sova dasasyta i tagad guļ laimeigs. Juosavuica maņ nu ituo ziernūkļa, radzu, ka ļauds na par veļti runoj, ka pacīsšona i lobs dorbs vysu puorness. Vuorguļs tryukuos nu vītys, givuos pi dorba ar vysu sovu saimi, struoduoja par trejim i tai par vysu vosoru.

Apsažāluoja par jū Dīvs, deve jam lobus augļus, maize izauga taida, kaidys pi juo nikod nabeja.

Zam rudini sābri paleidzēja jam sataiseit ustobu, a Vuorguļs vys napuorstuoja struoduot; zīmu nikod napalyka iz cepļa gulādams, a guoja vaicuot sev peļnis. Dreizā laikā Juoņs Vuorguļs īsadzeivuoja par vysim lobuok…

Karteņa: LaKuGys arhivs