Autors: Gregors Mukt – Kveders. Publicāta 1906. godā

PALĀDA

Aiz kolnim, aiz lejom, aiz zaļom uorem beja lels mežs.
Tymā mežā dzeivuoja daudz putynu. Jim beja pateikami storp šmuidrim, garim kūkim i jauku zaļumu. Vysa jim beja gona.
Tikai saulis jī naredzēja nikod.
Mežā beja myužeigs tymsums, myužeiga nakts.
Vaci putyni stosteja sovim bārnim, ka asūt cytys molys, kur saule spīž, asūt cyti meži, kurūs vysod gaišs.
Vaci putyni stosteja, ka i šūs meža cytkuortejūs laikūs ir bejs gaišs, spīduse saule i vysi bejuši laimeigi.
Putyni, itū dzierdādami, gryuši pyute i bāduoja, ka par jūs mežu naspīž saule, ka jūs mežā myužeigs tymsums. Putyni gribēja, kab iz jim atītu saule.
Palāda, kura beja tuo meža kienenīne, Prīcuojuos par tymseibu. Jei runuoja, ka šuos mežā gaisma naasūte vajadzeiga; ka tymos moluos, kur saule, daudz slyktuoka. putynim dzeive, ka saule lobuma naatnas, tik acs samaitoj.
Palāda tik korsti runuoja par tuos molys ļaunumu, kur saule ir i gaisma, tik žieleigi rauduodama stuosteja par tuos molys palaidneibu i napaklauseibu, ka putyni suoce beitīs saulis i Iyudze palādu nalaist saulis juūs mežā, kod tei grybātu atīt.
Palāda par itū nūsaprīcuoja i suoce smītīs. Jei tai smējuos, ka putynim treisys nūguoja pa kaulim, jei tai smējuos, ka lopys byra nu kūkim i mozi putyni sabāga meža bīzumūs.
Bet atsaroda taidi drūsi putyni, kuri runuoja, ka palāda maloj; ka jei deļtuo gryb paturēt tymseibu mežā, lai juos ļaunu dorbu nivīns naredz, kab nu kauna jai acs nabyutu juosliep zam spuornu; tī putyni runuoja, ka palādys dorbi ir lobi tik tymsumā, tok, kod atītu gaisma, tod juos ļaunumu vysi radzātu i ju nūmastu nu putynu kienests trona.
Putyni paticēja runuotuojim, i jim otkon īsagribeja saulis, īsagribeja gaismu redzēt. Putyni syuteja Iyugumu, lai atīt saule i atnas ar sevi gaismu.
Gaida, pagaida, sagaideit navar, kod atīs tei saule i atness ar sevi gaismu.
Gaideidami putyni nūskuma, šaubys puorjēme jūs pruotus, i jī runuoja soyā storpā:
– Voi patīsi saule ir skaista i laimis pylna; voi patīsi jei atness gaismu i prīcu?
Putyni, nikod saulis naradzādami, nazynuoja, ka jei sylta i skaista kai eņgeļs nu dabasu.
Putynim atbuoda saulis gaideišona; cyti žāluojuos, kam jei tik ilgi naatīt, cyti runuoja, ka juos nimyužam natiks redzēt.
Iz reizis suoce aust spūdrums pa meža viersūtnem. Debess palyka nu malna palāks, nu.palāka sorkons, gaišs.
Putyni, lai gon nikod spudrūma nabeja redziejuši, vysī jū pazyna i sauce pa vuordam:
– Gaisma! … Gaisma aust! …
Laksteigola, nūsamatuse pošā kuplajā kryumā, pyrmū reizi piec symtu godu klusiešonys syta breineigi skaistu dzīsmi. Ceiruļs pasacēle augši gaisā i nūskandynuoja sovu reita dzīduojumu. Piec jūs vysi putyni suoce dzīduot, kai kurs varēja, i slavēt saulis atīšonu.
Te pasaruodeja i poša saule, ar zaltu buorsteidama pa kūku viersūtnem i nasdama syltumu volgonūs meža styurūs.
Tik tagad putyni īraudzeja, cik skaists ir mežs, kurā jī dzeivoj, cik skaistys meža pučis, kurys ap jim zīd, cik skaisti jī poši, meža dzeivuotuoji. Vyss mežs skanēja nu prīcys dzīsmem.
Tikai palāda, dzierdiedama putynu gavilāšonu, palyka nūskumeiga i paslēpe acs zam spuornu, partū ka saulis spūdrumā naspēja vērtīs.
Tagad palāda saprota, ka atīt gols juos tymsai vaļdeišonai, gols juos tymsim dorbim. i putyni tagad pazyna, kas jūs pa tymsu giusteja i sluopēja: putyni īraudzeja palādys osūs nogus,ar kurim tei plyukuoja jūs mīsu, putyni īraudzeja leikū kņuobi, ar kuru palāda dzēre jūs syltū ašni.
Palāda nagribēja pasadūt.
Jei sasauce vysus sovus radinīkus, vysus nakts putynus, lai jī sprīž, kū dareit ar sauli i juos gaismu. Nakts putyni nūsprīde, ka gaisma nav vajadzeiga, ka dīnys saule atnas tik ļaunumu i samaitoj acs. Nakts putyni klīdze:
– Bāda mums, piec saulis i gaismys īt vysi putyni, myusu nagryb klausiet!
Te stuojuos palādys karalīnis radineica i saceja:
– Vēļ līta nav tik ļauna: daudz putynu nagryb saulis i gaismys, tī myusus paklauseis.
Tok tī nabeja eisti putyni, tī beja sykspuorni!
Palāda skrēja pi meža putynu i rauduodama runuoja:
– Voi na šei asūte jūs žāluojuse, gluobuse i vuicejuse; voi na šei davuse pādejū kimūsu nu sovys mutis, poša palykdama olkona; voi na šei, ilgus godus vaļdeidama, zynūte, kas lobs i kas ļauns? Deļkuo putyni pamatuši sovu karalīni i atsadavuši svešai vaļdineicai – saulei.
– Jius, napateiceigī meža putyni, -runuoja palāda, – nu saulis jums ir aptymsušys acs i jius nazynit sovys nalaimis!
– Klausit, meža putyni! – atsasauce uora laksteigola, – pasaverit iz palādys osajim nogim, ar kurim jei plyukuoja myusu mīsys, pasaverit iz leikū kņuobi, kurs vēre vaļā myusu dzeislys i laide ašni. Voi deļtuo palāda tik rasna, tukla i vādars nūsakuors leidz zemei, ka jei, myus žāluodama, daleja ar mums pādejū kimūsu, poša palykdama olkona?!
– Na deļtuo! – aizklīdze vysi putyni: mele, muoneituoja, ašņa dzāruoja … Nuove tev!…
I, izstīpuši sovus kņuobus, putyni kryta palādai viersā…
Palāda sasatryuka ar vysim sovim piļs ļaudim, ar vysim paleigim i nakts dorbu kolpuotuojim. Sasatryuka i ībāga vacuos apsis stymbynā. Juos kieniste palyka moza, pa tymsim meža styurim, kur gaismys putyni beiduos staiguot.
Par mežu vaļdeja Saule i Gaisma.

Karteņa: LaKuGys arhivs