Jaunuo latgalīšu literate i žurnaliste Agnese Gusarova pīduovoj sovu Rēzknei veļteitū stuosteņu.

Par sovu pīsaviersšonu raksteišonai autore stuosta: „Raksteit suoču partū, ka maņ patyka daudz stuosteit, bet na vysod blokus beja kaids, kas klausejuos, partū, lai nasuoktu runuot poša ar sevi, suoču sovys dūmys izsaceit rokstu volūdā. Bet, ka nūpītnuok par raksteišonu, – maņ, kai sevkuram pusaudžam, beja daudz dažaidu emoceju, bet tymā šaļtī tuos lobpruotuok izsaceju dzejā, navys dzeivē. Varbyut tys nabeja pruoteigokais ceļš iz rakstnīceibu i sokumā roduos daudzi grafomaniski teksti, bet ar laiku jau saguoja lobuok. Vuicejūs Literarajā akdemejā, jaunīšu nūmetnē „Aicinājums”. Tei ir cīši vierteiga škola, bet vysod vuiceišūs nu dzeivis, partū ka nav lobokys školuotojis par jū. Laikam navaru i navariešu iztikt bez raksteišonys i dzīduošonys – ituos divejis nūdarbis ir muna sirdslīta.”

Stuosteņš „Septeni” tapis saisteibā ar pavasarī izsludynuotū konkursu „Rēzeknes fantasmagorija”. Par stuosta rasšonūs Agnese soka: „Es beju tikkū atsagrīzuse nu ERASMUS apmainis programys Vuocejā, atsagrīzuse sovā dzymtajā piļsātā Rēzeknē. Beju nūsailguojuse piec tuos i suoču saskateit vysys breineiguos dobys paruodeibys, cylvāku emocejis i mīlesteibu, vysu, kū kaidu laiku nabeju redziejuse. Tys mani apbyure. Suokumā es dūmuoju – nasaīs nikaids stuosts fantasmagorejis konkursam, partū ka naasu pīroduse raksteit literarus dorbus „piec pasyutejuma”. Bet vīnu šaļti porskaiteju Imanta Zīdūņa epifanejis, pasastaiguoju pa piļsātu vairuokys reizis, īsamīlieju jimā nu jauna, i stuosteņš tyka dabeigi pīraksteits puors stuņdēs.

Septeni

Snīga koponu gultys! Cik meikstys, cik miļzeigys, cik vylynūšys tuos ite ir! Nu saulis apžylbynuotuos koponys atsastoroj tūkstyuša seikūs kristaleņūs kai poša smolkuokuo lustra baroka laikmata pilī, kai morgys kruošņuokuos kuozu suknēs. Vokorūs kai aizvylkti aizkori puor piļsātu nūsalaiž magiska tymsa i snīgs vyzuļoj zylgonbolts, it kai atsaspīgeleitu namierstūšys mitiskuos zvaigznis. Oi, kai labi byutu atsalaist, vāruot piļsātys zvaigžņu plotekranu i pīmierst rudiņa nūrautos lopys, leita pīrauduotūs sātu pogolmus i caurviejā pamastuos dīnys!

Es atsaguļu i aizmīgu. Klusi, bet napuortraukti zam munys mīsys sytās ramdona sirds. Nu reita es asu puorsavārtuse snīgā. Sasoluse, īsoluse, īstyguse. Es asu vysaptverūša. Vysys ūļneicys i celeni, cylvāku īmeituos tacenis i pogolmi, parki i parku sūleni – vyss radzamais i naradzamais ir munā varā. Es asu palykuse par ituos piļsātys seju. Vysduorguokais, kas maņ pīder, ir zylgonpalākys acs. Es atraisu ar snīga puorslu tušu puorkluotuos skrūpstys i breinojūs. Radzu, kai muokiuņu vatys lānom maun zylajā dabasu jiurā kai iudiņa rūzis. Pasaveru zamuok i radzu kūkus – apvylktus speideigā sormā kai Zīmyssvātku karnevala gostus. Es radzu i sajiutu – mozais, zaļacainais kipars īkreit maņ mutē, salosa snīgu kulaineišūs i ād. Maņ jau nav žāļ, es tai pat asu mīsuos izplyuduse, lai jau ād, ka tys jam dūd prīcu. Es monu, kai nabiedneigi pusaudži storpbreidī izskrīn nu školys, ar atpūguotom kurtkom, kas plonduos viejā kai zylūņu auss, bet varbyut, ka tī ir spuorni. Jī mat munus līkūs kilogramus nūst, mat i smejās. Jim nav nūgrīzti spuorni. Es verūs, kai sprūguotim, dzaltonim matenim skrīn jei, jai pakaļ skrīn jis, meitine kicinej, pakreit, jis nūkreit blokus i dzīd: „Vysskaistuokū meitini jimšu pi sevis…”. Es pieški jiutu – jūs sirds pukst vēļ mudruok nakai munejuo, tuos sytās naritmiski, sasyt spuornus kai prīceigi, iztraucāti putyni. Snīga boltums atspeid jūs nu laimis drupeiti slapņajuos acīs. Nakts apsadz mani, i es jiutu – ari muna sirds sytās syltuok.

Nuokušā reitā es raužu, partū ka otkon jiutu. Boltys osorys puor munim opolajim, boltajim byudim. Sauļe puorvierš mani boltu osoru paļtīs. Es izraužu vysu zīmys smogumu nu sevis uorā. Iz vysim pokolnim, iz vysim pogolmim, iz vysim paugurim i kūku zorim. Vysa piļsāta drupeiti bādoj – es nazynu, par kū, varbyut, ka taida ir dzeivis kuorteiba, partū ka puormainis vysod nadaudz suop. Bet pieški vyss otkon palīk gaišs. Kūki rūtojās ar mozom, zaļom krelleišu bumbeņom, zali osni tikpat speiteigi kai bārni spraucās uorā. Bet es speiteigi palīku ite pat, iz zemis. Partū, ka es atsagulu ite, lai atdzymtu sevī, sovā meilajā piļsātā. Saulis rīts īkruosoj dabasus maiguos līsmu i purpura kruosuos. Maņ kryutīs sytās gondreiž dedzeiga sirds.

Nuokušā dīnā asu īauguse zemē. Es asu poša zeme. Es asu vysu saulainūs pīniņu saknis, vysu iz palūdzem graciozi sādūšūs puču pūdu ružovuos tulpis i linovuos hiacintis izaug nu manis. Cylvāku sūli viers manis palīk spareiguoki, vēļ piec šālts cylvāki vairs napīsaskar munai viersmai, jūs nas dzīsme i jī lidoj. Pavysam kai pīniņu pūkys, pīsakuorušs symtim gaisa balonu, jī izasaun gaisā i nūlidoj da piļskolna. „Te guļ myusu paguotnis elpa, augstuo myura sīnys, ordiņu telpys,” vīns soka. „Tikai daļa nu paguotnis ite, ir ari tagadne,” cyts pībylst. „Verīs – tei sorkonuo piļs, Jezus Sirds templis ir myusu cereiba dzeivuo,” īsarunoj trešais. Cyts piec cyta jī suoc skaiteit. „Trešuo ir myusu lapnuo bronzys sīva, caur lyugšonu tīcās iz dabasim. Divejis reizis tei gryusta lejā, partū treis raizis cēlēs, bet es zynu – jei mirdzēs sovā taisnajā stuojā, i, ka byus taida vajadzeiba, ceļsīs vēļreiz!” „Caturtais cylvāks dzeivoj myusu kulturys parkūs i myusu styprajā kulturys GORĀ, kur meitinis sorkonuos mogonu suknēs doncoj bosom kuojom da reita, bet puiškini kurynoj muzykys līsmis, lai vysod jom sylts!” „Bet pīktais ir mīlesteibys tylts puor upi, kur bolti gulbi, i, tam puori īmūt, var tikt tuoli, tuoli.” Es ari grybu byut storp runuotuojim. Beidzūt augšanceļūs i soku: „Verīs, sastais te, pretī piļskolnam myusu, kur tī bārni, kuru vacuoki puorguojuši mīlesteibys tyltam, sper sovus pyrmūs sūļus, izdzīdūt, zeimejūt, doncojūt pasauli! Bet kas tod byus septeitais? Kas ir myusu septeitais pakolns, iz kura viersyuni tīcamēs?”

„Kas tu taida esi?” – „Tei jūceiguo, kas guliejuse zam myusu pādim kai dzeļžaceļa slīdis, kai puču pakluojs, kai slapnis snīgs i styndzynūšs lads.” – „Kū pīsacāluse? Byutu palykuse tīpat i klusiejuse, mīreigu dzeivi aizvadejuse!”

Nu pyuļa izskrīn moza meitine viļņainim motim i bierniškeigā balsteņā šveikst: „Varbyut, ka septeitais asam mes?” Puorejim iz šaļti mute aizaver kai piļsātys vuorti, bet tod otkon puorsteigumā atsaver. „Septeituo ir muna vacuo mameņa, kas nu kiupūšys ponnys izjam uorā korstys, smuordeigys vafelis, satyn tūteņā, pīpylda tūs mutis ar kiustūšu karameli i nas iz Mikeļa dīnys tirdzeņu,” jei nūber. Tod jī pīsavīnoj vīns ūtram, cyts piec cyta. „Septeituo ir muna muosa, kas vysuos svietejamuos dīnuos mirdz iz skotuvis kai snīgbolta balerina, īdvešūt dzeivi dinamiskā dejā!” „I muns tāvs, kas napagurs taisa kruzuļainus muola pūdus i krūkys ar lelim vādarim, nu kurom iudiņa pasadzert!” „Septeituo ir muna mameņa, kas bibliotekā kai duorguokūs gostus sasādynoj meikstūs zvārus, atdzeivynoj tūs i ruoda bārnim puosokys!” „Septeitais ir muns draugs, kurs iz estradis skotuvis viņ paspiej dasadūrt gitarai, kod jau pa piļsātys ūļneicom izaplota vysu emoceju muzykaluo gamma!” „Septeitais ir muns daudzbaļseigais kuors, kura bolsus es dzieržu i atškiru pat nu tyukstūša cytu dzīduošonys svātkūs!” „Septeitais asam mes,” es darunoju.

„Septeitais asam mes,” pa mozam jūs vuordi atsabolsoj pa vysu piļsātu, cikom jūs sadzierd vysi, ari tī, kas pirmeņ siediejuši sātā. Sorkonī i guņs ružovī, solmu dzaltonī i pavasara zalī, dabasu i nakts zylī i cereņu violetī – jī ceļās i izpleš sovus spuornus, i gavilej. I niu es jiutu – kod es beju zeme, zam manis sytuos korstuo Latgolys sirds. Tī jei sytās aizviņ.

Karteņa: Agnesis Gusarovys personeigais arhivs