Arvīds Aizsils ir vīns nu Latvejis Pyrmuos breivvaļsts kulturys darbinīkim, kas pastyprynuotu uzmaneibu pīvērse latgalīšu tradicejom – seviški kuozu paražom Daugavpiļs pusē, nu kurys ari pats beja. Dīvamžāļ juo pietejums „Senās kāzas Daugavpils apriņķī” izguoja jau piec juo novis i leidz golam natikta pabeigts, iz tū nūruoda ari autora komentaru tryukums dorbā. Pietejums izguoja Latvejai sarežgeitā laikā – Ūtruo pasauļa kara laikā 1941. godā i, īspiejams, deļtuo jam ir byutiska nūzeime latgalīšu kulturys apzynuošonā. Rokstā dūts īskots latgalīšu kuozu tradicejos Daugavpiļs pusē, par pamatu izmontojūt īprīkš mynātū A. Aizsila pietejumu.

Kuozys aba vedeibys (sauktys ari par lauleibom) jau nu seneju laiku teik skaiteitys par leluokajim gūdim cylvāka myužā. Kūpā ar kuozom ir ari kristeibys i bēris, nu gon vīnūs, gon ūtrūs gūdūs cylvāks pīsadola dīzgon pasivi i leidz ar tū taišni kuozys ir svātki, kurūs pats jūs „vaininīks” var pylnvierteigi pīsadaleit.

Agruokūs laikūs kuozys beja na tik mīlesteibys diktats, cik praktisku apsvārumu i lepneibys izruodeišonys pasuocīņs, kas saimei nūdrūsynuoja „lai byutu bierneni, kas cyucenis pagona” (A. Aizsils). Mīlesteiba – ari gadīņūs, ka jei beja – parosti natyka saukta vuordā, bet apzeimāta kai „mutis dūšona” ci patikšona iz tautu meitom. Bīži vīņ cereišonuos tyka saukta ari par zadynuošonūs ar pamatnūzeimi „byldynuošona”. Nu leigaveņom tyka gaideits čaklumeņš, tykumeņš i loba muoceišona dzīduot, taipat ari lela nūzeime beja šmukumam i lelam pyuram. Bet jauničs parosti tyka carāts kai stolts, puortics i gudrs. Interesanti, ka Daugavpiļs apriņča leigavenis sapņuoja par sova nūvoda zemis oruojenim, jim sekuoja piļsātys īriedni i tikai piec tam puornūvoda buoleleni.

Preceibu godi atsaškir dažaidūs pogostūs, par pīvadumu, Kalupē jaunivis guoja veideibuos tikai piec 30 godu, a jauniči – piec 40, citur – nu 15–16 godu mārgys, bet puiškini – nu 25 leidz 42, vēļ cytur bazneickungi lauluojuši, suocūt ar 18 godim.

Laiks, kod tyka nūlyktys kuozys, ir cīši dažaids, par pīvadumu, Vuorkovā kuozys dzēre janvarī i februarī, kai ari septembrī i oktobrī; Vīpē – rudiņūs, kod graudu orūdi pylni, taipoš ari Skaistā, Aglyunā i cytur; bet Aulejā – nu Zīmyssvātku leidz Aizgavieņam.

Zadynuot leigaveņu tūpūšais veirs braucs kūpā ar svuotu („svuots”, „svuočs”, Vīpē saukts „proika”), reizēm ar leigavaiņa muoti i krysttāvu, leidza jāmuši pluociņus, olu i „brandeņu”. Neicgalē zadynuošona nūtyka caturtdīnēs ci svātdīnēs, deļtuo ka tymuos dīnuos beja atļauts ēst gaļu i meitu motem beja kū likt iz golda precinīkim.

Tod, kod zadynuošonuos nūtikuse i rezultats bejs jauničam lobvieleigs, tod jaunive ar sovom muosom izpuškuojuse puiškina zyrgu i komonys – tei bejuse zeime, ka lauleibys byus. Leivuona, Rudzātu i Preiļu apleicīnis puiši bīži vīņ braukuši preceibuos ari, nazynuodami sovys leigavenis, i gadejīs, ka kaida i napatykuse, – tod jī asūt prasejuši cīši lelu pyuru i meita poša „atkrytuse”. Piec tam, kod jaunive ar jauniču sadarāti, jaunais puors brauce pi bazneickunga, kurs uzsauce jūs, i piečuokuos treis nedelis jī nav sasatykušs, bet naiztyka ari bez kuriozim. Vuorkovys bazneickungs naasūt laids precētīs, ka jaunais puors nav zynuojs puotorus, i atprasejs puotorus rakstiski.

Gatoveišonuos kuozom suokusēs jau lobu laiku pyrms jom. Meitom bejs juotaisa pyurs, kas leidz 19. gs. vydam tyka globuots opolūs kubulūs ar plotuoku dybynu i šauruoku viersu – saukts par skreini, vāluok suoce izmantuot kūka pyuru ar rūtuojumim. Skreinē tyka globuoti krakli, rūcinīki (Vuorkovā saukti par rūčinīkim), jūstenis (Vuorkovā sauktys par grīzinim) i prīveitis, vilnys zečis i cymdi, pologi, pīdūrknis, deči, vyllainis, leidz alkiuņam gari cymdi i garuos zečis, lokoti i c. Jaunos sīvys pyurā beja ari vuškys, gūvs i zirgs ar aizjiugu. Par tū, kod pyurs tyka vasts nu leigovys iz leigavaiņa sātu, zinis atsaškir: svātdīnē pyrms kuozom –Aulejā; caturtdīnē pyrms kuozom – Neicgalē, bet ūtrā dīnā piec kuozu – Leivuonā. Cyti dorbi, kas atsatīc iz vedeibom, beja saisteiti ar īsapierkšonu – Izvolta latgalīši brauce pierkt kuozu drēbis i gradzynus iz piļsātu. Naujenis leigovai beja juopierk plota, sorkona lente. Lai vedeibys byutu izadavušs, tyka kolti zyrgi, spūdrynuotys komonys, šyutys drēbis kuozinīkim, taiseitys rūtys, dareits ols (Neicgalī deļ ola tyka izlītuots ap 150 kilogramu mīžu), capta maize i vuoreita gaļa. Vuorkavīši iz kuozom guoja ar sovu gastiņci – vīnu mucu ola, gūrnu špeka galis, 10 klaipu maizis i svīksta trauku. Parosti vedeibu golds tyka kluots gon jaunivis, gon jauniča sātā, deļtam ka kuozys svieteja nu sastdīnis vokora leidz ūtardīnis vokoram. Iz golda tyka lykts tys, kas kuram pogostam beja īcīneits, par pīvadumu, Preiļu pusē īrosti beja vīnkuoršī iedīni – putruomu dasys, mīžu pluocini i c., Vuorkovā goldā lyka kvīšu pluociņus, Vīpē kuopusti beja zeime, ka juobrauc iz sātu i kuozys beigušuos.

Leigovys apgierbs Preiļu pusē beja pošys austa sukne voi tymsi, rūtains lyndraks i lynu blūze, golvā – vainadzeņš (vosorā nu puču, zīmā – kuorklu „karkass”, kam apleik beja sapeitys lenteitis ci dzeipari), leigavaiņam – bolts lynu krakls i pošu austys lynu iuzys. Aulejā jaunivei beja pošu austs palāks lyndraks, krakls i placu paladzeņš, kū varēja volkuot ari svātdīnēs iz bazneicu. Aglyunys pusē 19. gs. vydā jaunivis drēbis beja bolta blūze ar garom, iz placim sabrauceitom pīdūrknem i augstu apakleiti, lyndraks beja malns ci palāks, plots, nu apakšys beja treis steipys i viers gūrnim spiļviņteņu „polsteriejums”, bet vainags beja pierkts – nu samta ar zalta i sudobra rūtuojumu, jauničam – pošu šyuti myla svuorki. Leidz ar tū var sprīst, ka Aglynys pusē dzeivuoja tureiguok nakai cytur.

Kuozu reitā jaunais puors bučuoja obroza styurus, lai lauleibā paleidz dzeivuot vysi svātī – izplateita īraža Vuorkovā. Iz bazneicu jaunī brauce atseviškūs rotūs – jauničs ar sovu muoseņu, jaunive ar bruoli, pi bazneicys jauničs sasastuoja puorī ar jaunivi, kura jam beja pi lobuos rūkys. Piec lauluošonys bazneicā kuozinīki devēs iz leigovys sātu, pa ceļam pīstuojūt „kuortīs”, „gūda vuortūs” i „vuortūs”. Sātā sagaideja leigovys tāvs ar muoti – deve sovu svieteibu caur maizi ar suoli i olu.

Mičuošona parosti nūtyka ūtruos kuozu dīnys reitā, piec reitišku ci ap pušdīnlaiku (Kalupe). Aulejā jaunivei iz golvys tyka lykta aube, baņte ci lakateņš, bet juos vainagu dabuoja juos napracātuo muosa. Piec mičuošonys vedeibys tyka svieteitys tuoļuok.

Roksta autore: Ligija Purinaša
Karteņom ir ilutrativa nūzeime, jimtys nu zudusilatvija.lv