Ir tymss vokors. Dūdūs iz Gregora īlu 13a, kur atsarūn privatškola „Patnis”. Pi durovu mani sagaida školotuoja Annele Slišāne, kas ir ari muokslineica, rūkdarbneica, audieja i maizis cepieja. Jei ir gierbusēs pošys darynuotā zylā suknē ar kruosainim rokstim, i gara bize rūtoj juos motus. Annelis dorbus, kas ir gon deči, gon rūtaļlītys, gon cyti pošys taiseiti lobumi, ir īcīnejuši dažaidu paaudžu cylvāki. Šudiņ jei ir gotova pastuosteit, kū nūzeimoj byut tik daudzpuseigam cylvākam.

–          Kai tev roduos interese par rūkdorbim?

–          Maņ ruodīs, jei ir bejuse vysu myužu. Vysu laiku kū ni taisejom, adejom, tamburējom. Pīmiņu, tēte tū caur spielem veicynuoja. Jis parostuos taburetkys apgrīze ūtraiži i ruodeja, kai matamī stuovi dorbojās. Dzeivūklī jau nabeja īspieju tūs izlikt, tuos taburetkys beja kai aļternativa. Pasaveics beja ari ar školuotuojom. Myusim beja taida školuotuoja, kas vuiceja dorbmuoceibu. Jei vysod saceja, ka labi pastruoduojs ir tys, kuram vysnateiruokuos rūkys (smejās). Vysim īvuiceja adeit, pīmiņu, šiustejom…

–          Varbyut pīmini, kas beja pats pyrmais, kū iztaiseji?

–          Tamburēt maņ īvuiceja bruolāns, partū ka jis guoja 2. klasē, bet da tuo mes adejom. Drūši viņ ļalei kaida sukne voi ari sukne mozajai muosai. Partū ka mes muosai, kas par mani desmit godus jaunuoka, vysu laiku izšyvom drēbis.

–          Kur tu daboj īdvasmu sovim dorbim?

–          Baba maņ beja audieja. Jei cīši šmukai kruosuoja vysys kruosys. Jei dečus aude i kruosuoja, i nu tuo varēja īsadvasmuot. Bet tuo pylns pasauļs ir. Drūši viņ, ka doba īdvasmoj. Seipulūs kruosoju vylnu, i kotru reizi saīt cyts bryunais. Asu saprotuse, ka bezgaleigys īspiejis ir tam, kū tu vari dareit. Īdvasma ir vysapleik.

–          Tod kaidus materialus tu kūpumā izmontoj?

–          Vysaidus. Itūgod mes ar puišim nūbraucem ar tačku, sagrīzem veibyutnis. Maņ ruodīs, ka es beiguos beju pīdzāruse nu tuo smuorda – ka juos drupeit pakolta. Vajag tū vysu voi nu sadzierdēt voi īraudzeit. Te es īlīku lynus matūs, maiseņus īaužu, ari nu avīzem cīši šmuki pakluoji saīt. Naseņ vīnu izduovynuoju muoceituojam, jis beja cīši prīceigs.

–          Cik es zynu, tev ir ari sovs blogs…

–          Nui, tikai es naasu cīši čakla raksteituoja. Reizi mienesī voi pat vēļ ratuok es tī koč kū īrokstu…Vīnu šaļti maņ palyka baist, ka es tī koč kū pīrokstu i sevkurs tū var skaiteit, navys tī, kurus es grybu, lai skaita.

–          Dzierdieju, ka esi ari maizis cepieja. Pastuosti par tū koč kū vaira.

–          Latgolā maņ byus sovs muzejs. Maņ napateik vuords „muzejs”, paŗtū ka muzejs, ruodīs, ir apstuodynuota darbeiba, kod vyss ir īkonservāts. Munā muzejā nikas nastuovēs iz vītys. Vyss maineisīs, bet arī vacuos lītys tiks izmontuotys. Tys sastuovēs nu diveju golu. Kolhoza laikā, kod muna baba nūbrauce paceli struoduot par slaucieju, juos golā nūjauce kruosni. Piec tam mes poši izcēlem maizis kruosni. I tod kuopu iz ustobys augšys i atrodu obru, kur baba meiceja maizi. Es tū izmozguoju, izberžu, i suoču cept maizi.

–          Runojūt par maizis cepšonu, kaida maize tev pošai lobuok garšoj?

–          Maņ malnuo garšoj, bet mes cepem boltū, lykom ari sāklys, rozīnis… Nu, vysu, kū tagad mūdē likt… Bet taipat rodīs, ka malnuo maize tūmār ir vyslobukuo.

–          Kai tu reklamej sovus dorbus?

–          Internetā nasareklameju, partū ka sovys dorbus uztveru cīši personiski. Desmit godus tiergojūs pa tiergim i Breivdobys muzejā. Tei ir vīta, kas nasamaina. Tiergoju draudzeibys saitis ar vysaidim rokstim. Ir cylvāki, kas kotru godu juos īt pierkt i dūmoj, ka juos ir burvju. Ari Reigā Kalncīma ūļneicā reizi mienesī tiergojūs. Internetā nikuo napuordūdu. Es dūmoju, ka ir bezpersoniski syuteit kastē, pa postu…. A, ka cylvāks pierk i es radzu, ka jam pateik, tod es cytreiz pat atdūdu jam par pošizmoksu. Tys ir kontakts, kod redzi, ka atīt eistais cylvāks piec montys.

–          Paraleli rodūšai darbeibai tu ari vuici bārnus. Kū tev nūzeimoj dorbs itymā školā?

–          Nu, tys ir taipat kai tei rodūšuo darbeiba. Namiteigys puormainis. Kotru reizi vuicūt bārnus, es ari poša vuicūs leidza.

–          Tu varātu saceit, ka tei ir tova sirdslīta?

–          Nui. Vīneigais, kas maņ napateik, ir tī šausmeigī papeiri. Patyktu, ka vyss byutu bez atzeimu, bez viertiejumu… Bet saprūtu, ka tys ir vajadzeigs, lai tys papeirs jūs davylktu kluot koč kam.

–          Kai tu dūmoj, voi muokslīnikim Latvejā ir perspektiva?

–          Vīnam pošam nā. Vysi, kurim jau ir vuords, ir izguojuši uorā, aizguojuši vysur cytur, dabuojuši bolvys i tikuši atzeiti. Kod myusejī dabuojuši atzineibu uorzemēs, tod tikai cylvāki soka: „Ahā, myusim itaids muokslinīks ir!”

–          Kū tev nūzeimoj Latgola?

–          Sātu, princypā, partū ka ite, Reigā, es asu atbraukuse īsavuiceit. Latgola ir vīta, kur vysod gribīs atsagrīzt. Tagad mes bejom breivdīnuos Latgolā, i maņ tai nasagribēja braukt atpakaļ iz Reigu! Meklieju īmaslu, lai tikai nabrauktu atpakaļ, bet nav nivīna… (smejās).

–          Cik tev ir svareigi nest latgaliskuos vierteibys Latvejai i pasauļam?

–          Tikpat svareigi, cik pošam byut. Ka es slāptūs ci nabyutu es, ci raudzeitu nivīnam naruodeit, ka es muoku adeit, es nūlīgtu sevi. Tys pats ir ari ar Latgolu. Jū navajag nūlīgt. Es vysod atrūnu boru latgalīšu. Kod suoču struoduot itymā školā, uotri izkūžu, kuri ir latgalīši, i ar jim runoju latgaliski školuotuoju ustobā. I bārni cytreiz pasaklausa. Jim ruodīs interesanti, i jī vysod prosa, lai kū pasoku latgaliski.

–          Bet Reigā jau ir daudz latgalīšu…

–          Nui, i tei ir vierteiba. I maņ ir cīši svareigi nest tū vierteibu iz prīšku i stuosteit par tū cytim. Daudzi latgalīši kaunejās par sovu izcelsmi, bet navajag kaunētīs! Mes vysu laiku saimē runuojam latgaliski… Tēte, mama… I tys vīnkuorši nav nūgrīžams nu manis, deļtuo maņ pat golvā nav bejis taida vaicuojuma, voi tys ir svareigi voi nasvareigi.

–          Kaidu tu sevi redzi nuokūtnē?

–          Nu drūši viņ, ka es puorsaceļšu atpakaļ iz Latgolu. Mes tagad izpiļdejom vīnu patriotisku aizdavumu – nūpierkom zemi nu zvīdra. Puorsaceļsim atpakaļ i moš zyrgus nūpierksim. Maņ ari uzjāmuma nūsaukums ir „Anneles zeme”. Nu, ka tei ir taida sapynu zeme, muokslys pasauļs. Bet tys vyss īs tod, kod es byušu sevi nūdrūšynuojuse i maņ nabyus juostruodoj olguots dorbs. Lai cik tu breivs esi i revolucionars kai Žanna d’Arka, taipat tevi koč kur nūsādynoj (smejās).

Ar Anneli sasarunuoja Inese Čiževska
Kartenis: Annelis Slišānis p.a.