Jiusu viereibai Franča Trasuna (1864– 1926) saraksteituos fabulys. Saglobuota autora laika volūda. Īskotu par pošu Fr. Trasunu i juo darbeibu var giut rokstā “Franča Trasuna ceņtīni latgalīšu apvīnuošonā ar puorejim latvīšim”.

Palāda un saule

Nu tukša stymbyna, kur beja pasaslāpuse nu gaismas,
Ar dusmom lomōjōs par sauli palāda.
„Nu sok! Kū loba putni jymā atroda,
Kod kotru reitu reikli plēš un dzīsmas
Par gūdu saulei skandynoi bez gola
Kai tys pat ceiruleits un laksteigola?
Voi jū par tū lai slavynoj,
Ka jei kai pīkarseitais ceplis tevi capynoj
Un acis aptumsoj,
Ka navari ni atrast bareibas,
Ni redzēt gaismas spūdreibas?
Es tū gon saprostu, kod byutu skaista jei kai nakts
voi mēnesnīks
Nu, tod par jū i dzīsmas skandynōt gon nabyutu ni
grāks, ni līks! ”
Kū klausiedamīs, ceiruļs atsoka:
„Šei vaca pōsoka,
Ka saules gaisma nav pa prōtam tam,
Jo tymsi dorbi kam.”

– – –
Šei fabula lai nabyus tim par ļaunu,
Kas naatzeist par kaunu
I ticeibu storp tymsim dorbim stōdynōt,
Bet bezdīveibu gaismas vītā slavynōt!

*

Saiminīks un žurkas

Pi saiminīka beja īsamatušas nu vacim laikim žurkas.
I kaidas ar jom beja saimei mūkas!
Grauž vysu nūst: i drēbes, ōdas, labeibu i gali,
Jo dūt tik vali.
Kas cyts jau seņ byut žurkas zōlem apdevis
Voi pakōris, voi cytaidi kai nūkovis.
Bet sovaids beja saiminīks!
Nu runas pasaklaus, – nikas!
Tik dorbūs nīks.
Jo runōja nu kaiminim jam kas:
„Ej, verīs, kūm, tev žurkas acis izkopōs!”
Jys, žurku pagivis, jam dagunā: „Še, reiņ! Še, bōz!”
Un kod jam beja runcs, kas peles žņaudzēja,
Jys cytu runci audzēja,
Kas, žurku nūgivis, jū breivi palaide.
Voi breinums tod, ka beigos žurkas patim golvu atēde?

– – –
Šū fabulu voi saprass varas veiri,
Kas ļaundarus gon ker, bet nūkarti jī iznōk teiri?

*

Vylks un vuškas

Pi vuškom vylks par draugu beja īsazadzis,
Gon na dēļ tō, ka vuškom lobu gribēja:
Jam vušku gaļa ryupēja.
Bet tai kai vylkam mēleite ir meiksta
Un vuškom proteņš eiss, tik pīre seiksta,
Tod vuškas vylkam ticēja
Un borim pēc jo staigōja,
Kod jis jom zalta kolnus sūleja.
Tik šytei draudzeiba ar vylku
Ļūt dōrgi vuškom moksōja.
Jo izarōdeja par laiku,
Ka kotru nakti kaida vuška nūzuda,
Un vylks tik purni laizeja.
Kū radzādamas, vuškas cyta cytai saceja:
„Voi līta šei mums seņ nav zynoma,
Ka vylki spolvu mat, bet namat tykuma?”
Tod gonus pasauce,
Kas vylkam ōdu nūmauce.*)

*) Boļševiku mitini

*

Zyrgs un ezeļs

Pa ceļu gōja zyrgs, un vajaga jam vazumu pret kolnu vest.
Zyrgs beja eistyn lobs,
I aršonā, i braukšu izraudzeits,
Bet ceļš i gryuts, i dūbem izdauzeits,
Un vazums beja smogs,
Kur beja īkrauta,
Kai soka, vysa saimisteibas īkōrta.
Tod vazums zirdzeņu gon sōnim styume,
Gon atpakaļ jū rausteja,
Gon vazumu uz kokla gryude,
Bet zyrgs uz prīkšu drūši čōpōja
Un naatlaide vazuma ni sūļa.
Jam sūplok ezeļs rykšōja
Un zyrgu lomōja:
„Voi šytai vazumu kas vad?
Kai vēzs tu rōpoj!
Tys veļti maizi ād,
Kas šytai saimnīkam kolpoi!
Kod maņ kas saimnīka montu dūtu,
Gon radzātu, kai es jū vylktu!’’
Kū klausiedamīs, saimnīks jū zyrga vītā aizjyudze.
Bet kas nu iznōce?
Kod ezeļs vazumu vest raudzeja,
Tod vazums ezeli zam kolna vylka,
Un ezeļs tikai maurōja
Un, atpakaļ jū stumdams, apleik gōze,
Kur vysas saiminīka lītas sabyrza.
– – –
Šei pōsoka
Muns šytū skaidri nūsoka:
Na tī spēj tautas dorbus veikt, kam plota mute,
Bet tī, kam dōvona ir dūta.

*

Žurkas un mōju lūpi

Pa mēslīnim un koktim rakņōdamōs, žurkas
Tur beja atrodušas kaidu grōmotu,
Nu ļaudim māslūs izsvīstu,
Kur beja šytai rakstiets,
Ka lūpu dzeivis īkōrta
Ir nataisna i naloba,
Par tū ka vīnom žurkom jōsasorgojās nu runča nogim,
Kod citi lūpi, kas ar rogim,
Var dzeivot sovā ustobā
Un pylnā drūšeibā.
Pat cyukom dūta breiveiba pa solom,
Bet žurkom jōsaslēpās pa olom.
Par tū uz saiminīka vysa vaine līkama
Un jō vara gōžama.
Šei mōceiba ļūt žurkom patyka.
Tod nūsavārušas tū breidi,
Kod saiminīks ar runci aizmyga
Un ezeļs lūpus ganeja,
Jōs šaidu runu lūpim turēja:
„Kū loba nas mums lūpu ciļšu streidi? –
Tik myusu spākus školda,
Kod poši varim nūsasēst pi saiminīka golda,
Kas tagad myus i cērp, i slauc, i dorbā syuta.
Gon myusu dzeive nabyutu tai gryuta,
Kod žurkas vaļdeitu
Un vysus runčus pakōrtu.”
Kai žurkas mōceja, tai ari nūtyka.
Bet žurkas tagad tai pa orūdim un myltu maisim izkleida,
Ka eisā laikā vysa pītryuka,
Un nabagōja gods,
Kai žurku vaļstī īsastōja slimeibas i bods.
Tod izolkušas žurkas gon lūpim golvas, gon cyta cytai astes atkūde.*)

*) Boļševiku rajs

Ziņu sagataveja: LaKuGa
Karteņa: LaKuGys arhivs