Reiz dzeivuoja sumpurņs. Jis jau beja palics galeigi vacs, jam beja izkrytuši daudzi zūbi, redze i dzierde palykuse švakuoka. Sumpurņs vaira navarēja vojuot medejumu pa mežu kai kuodreiz. Tagad jam beja juopuorteik nu lopom i saknem. Reizem jis aizguoja leidz natuolajai šosejai. Tī reizem varēja atrast kaidus sabrauktus dzeivinīkus. Vīnreiz pat beja gadejīs kaids nūbraukts brīdeits. Tei ari beja vīneiguo gaļa, kū jis varēja dabuot.

  Sumpurņs dzeivuoja kaidā pamastā luoča mygā. Tuos bejušais īmeitnīks mygu beja atstuojs jau pyrms daudzejim godim. Voi, pareizuok sokūt, sumpurņs jam beja lics tū dareit. Meža zvāri vēļ baidejuos nu juo, kū gon navarēja saceit par cylvākim. Divkuojainī radejumi vairanajēme jū nikaidā vērī. Reiz kaidi sieņuotuoji jū beja nūturiejuši par luoci i apmātuoja ar akminim. Tod sumpurņs beja laidīs paceli. Jam nabeja bailis nu cylvāku, bet jim beja īrūči, kas dzēle ar dzeļža bitem.

   Kaidā korstā vosorys dīnā sumpurņs siedieja sovys sātys prīškā iz calma i dūmuoja: “Kai gon tys saīt, ka asu vīns? Kur ir palykuši puorejī sumpurni?” I taisneiba, sumpurņs vairs eistyn navarēja atminēt, kod pādējū reizi beja satics kaidu, kas byutu leidzeigs jam. Tai siežūt i dūmojūt, jam pīpeši roduos kaida ideja. Jis taču varātu īt i sameklēt puorejūs sumpurņus. Kūpā jī varātu stuotīs pretim cylvākim, i jam nabyutu juodzeivoj slepeneibā. Sumpurņs nasašaubeja, ka koč kur vēļ ir palykušs juo sugys bruoli, deļtam ka sumpurni beja stypri, iztureigi i gryuti iznycynomi.

Dūmuots – dareits. Sumpurņs sagaideja nakti i izleida nu meža. Meža molā jam dagunā īskrēja kaida tikkū jaušama, rībeiga smoka. Cylvāki! Sumpurņs nūlēme sekot šai smokai i nūīt pi cylvāku. Varbyut izadūtu nūsaklauseit cylvākus runojam par cytim sumpurnim.

   Tai nu jis guoja, cikom atguoja pi kaida cīmata. Suni, jū saūduši, nu bailis saleida budkuos.Sumpurņs tikmār pīguoja pi kaidys sātys lūga i pasavēre vydā. Jis redzēja puora cylvāku, kuri beja sasapuļcejuši pi vīnys nalelys kasteitis i cīteigi iz jū vērēs. Ari sumpurņs pīvērse tai skatīni. Meilū stuņdeņ! Pa kasteiti ruodeja sumpurni! Tīsa, šam sumpurņam beja apcierpta spolva, mugorā cylvāku drēbis i geims sataiseits kai cylvākam, tūmār tys beja sumpurņs. Tū varēja redzēt juo acīs, kur speidēja ļaunums i nažieleiba.

Sumpurņs atguoja nūstuok nu lūga. Tod nu redz kai! Sumpurni nabeja pagaisuši, jī beja īsalavejušs cylvāku vydā, i cylvāki jūs napazyna.

Sumpurņs nūlēme sameklēt pa kasteiti radzātū sugysbruoli. Bolss nu kasteitis beja sacejs, ka itys sumpurņs dzeivojūt Reigā. Tū piļsātu sumpurņs pazyna vēļ nu tuos reizis, kod tī saiminīkuoja vuocu ordiņs.

   Tai nu sumpurņs devēs ceļā. Prīcā par gaidomū tikšonūs sumpurņam ruodejuos, ka atsagrīž spāki, i symts kilometru jis nūskrēja kai nīku. Ap pusnakti sumpurņs jau beja Reigā, kas tagad beja palykuse daudz leluoka,nakai sumpurņs atminēja. Iz šaļti sumpurņs apsastoja i cīteigi ūšņuoja gaisu. Tod jis saūde sugysbruoļu dvaku i, tai pa pādim eimūt, atguoja pi kaida noma. Sāta gryma tymsā. Pīpeši sumpurņs izdzierda sūļus, kas tyvuojuos. Jis pasaslēpe tyvejā dzeivžūgā.

   Pi sātys durovu kaids atguoja i apsastuoja. Ruodejuos, ka stovūšais suos ūšņuotīs.

–Voi te kaids ir?–jis nūpraseja. Sumpurņs izleida laukā i pīguoja kluotu.

–Fu, čāms,–saceja cylvāks, sumpurni īraudzejs. –Kur tu beji, mežā, voi?–

Sumpurņs samulsa. Radejums izaturēja i runuoja kai cylvāks, bet ūde kai sumpurņs.

–Nu, kū tu stuovi? Kū tev vajag?–

–Voi tu esi sumpurņs?–Sumpurņs vaicuoja.

Radejums sasavībe. –Lobuok īsim vydā. –

   Jī īguoja sātā, bet naīslēdze gaismu. Sumpurņam tys beja pa pruotam, partū kajispa nakti redzēja lobuok nakai pa dīnu.

–Nabeju dūmuojs, ka vēļ ir palykušs myusejī, kas nav izamainejuši. – Cylvāks,– sumpurņssaceja. –Tev ari vajadzēs maineitīs, ka tu gribiesi dzeivuot lobuok.–

–Es grybu dzeivout kai parosti – mežā,– atsaceja sumpurņs.

–I cik ilgi tu vēļ tī dzeivuosi? Desmit, divdesmit godu? Agruok voi vāluok cylvāki iznycynuos tovu mežu. Kur tod tu paliksi? Tev vajag maineitīs, pīsalāguot, lai varātu dzeivuot cylvāku vydā i jī nikuo nasaprostu. Tu pat variesi ēst gaļu, cik lein.–

   Dzieržūt pīmynam gaļu, sumpurņam mutē saskrēja slīkys. Cik seņ gon tys beja, kod jis varēja ēst gaļu piec sirds patikys.

–Kas maņ juodora?– jis vaicuoja.

–Tev vajag nūcierpt spolvu i izraut ilkņus. Tev vajadzēs volkuot cylvāku drēbis i uzavest kai cylvākam!

   Vēļ i vēļ naskaitomu pavuiceibu beja juoizklausa sumpurņam tymā i nuokušajuos dīnuos.

   Beidzūt sumpurņs beja pataiseits par cylvāku. Jis apsavēre sevi špīgelī. Jaunais izskots jam napatyka. –Nikas, gon pīrassi,– jam saceja puorejī. Izarodeja, ka taidu maskeitu sumpurņu ir vasals bors. –Tai ir vīgļuok izdzeivuot,– jī saceja, i tai sumpurņs palyka dzeivot cylvāku vydā. Reizem jam veļ ruodejuos sapyni par dzeivi mežā, bet ari tī ar laiku izzuda, i sumpurņam nabeja laika par tū dūmot, partū ka jam beja juosagatavej vieliešonom.

Autore: Laura Rancāne