Tim, kas labi zyna, kas ir (beja) Fraņcs Trasuns i Jezups Baško, itamā gruomotā nabyus daudz jaunu faktu, bet tūs nav slyktai ari atkuortuot. Vēļ gruomota dūd vareibu pasavērt iz cylvāka i bazneicys klaidom (grākim) nu osuoka autoris redzīņa pusis, i reizē vysu romanu caurauž Latgolys latvīšu (latgalīšu) spāku olūta izskaidruojuma mekliejumi.

Romanam par pamatu jimtys realys personeibys, bet, kab nabyutu juoatsaskaita par kaidu viesturisku naprecizitati voi par daudz spylgtu interpretaceji, tod visim gruomotys varūnim ir maineitys pavuordis (uzvuordi). Romans ir sapuškuots ar aizraujūšom sižetiskajom linejom (mistika, doba, liktiņa paviersīni, natycamys sasagadeišonys, tragiski i breižim klaji nažieleigi nūtykumi) boguoti kruosainā volūdā, kas gona veiksmeigai nūtur skaiteituoja interesi leidz pat pādejai lopai. Naratai var maneit, ka autore ir pamateigi pietejuse Mikeļa Bukša “Latgaļu atmūdu”, Dektera “Dorvas cīma ļaudis”, poša Franča Trasuna dorbus i cytus olūtus (kuru saroksts ari ir davīnuots), deļ tam gruomota byus eipaši vierteiga tim skaiteituojim, kas par latgalīšu sabīdriskūs darbinīku dzeivi nav nikuo daudz da šam dzierdejuši. Par skrīņmašynu (lidmašynu) pilotu pasauļa slavanū Jezupu (Baško) jaunuokajai latgalīšu paaudzei vēļ byus stypri vaira juoizpietej.

Sevkuru, bet it seviški nalatgalīšu skaiteituoji, puorsteigs naīrostu vuordu i apzeimiejumu dajaukums tradicionali īrostajai “pareizajai” latvīšu literarajai volūdai – tī gondreiž kotrā ryndu ailē ir Latgolys spieceigī vuordi (apleicīne, besi, ceisteiba, sola, gamanēt, kūzuls, kuormi, mienesnīks, pylnats, patmalis, šārmys, siņces, snuotine, tāvaine i daudzeji citi), kurim gruomotys beiguos īdūts skaidruojums davīnuotajā vuordineicā. Poša autore gruomotys piecvuordā Latgolys latvīšu volūdu nūsauc par juos dvēselis pīdzeivuojumu – tei asūt kai “zelta birste, kas (vysai latvīšu) valodai noņem pelēko eļļas krāsas virsmu” i vēļ jei tī dalykuse itaidu ryndkūpu:

Jau visi, kas stuosta par itū romanu, ir raudzejuši izskaidruot gruomotys nūsaukuma izvēli: taitod nu vīnys puses “mūks” vysim latvīšim saprūtamais gareiguos kolpuošonys ceļa guojiejs-vīntuļnīks, bet nu ūtrys puses teik atkluots Latgolys latvīšu izpratnis dziļuoks sluoņs, kur “mūka,mūceņa” ir krystā systuo Dīva dāla atveids – “kūkā izgrīztys cīsšonys” caur kurom dzymst jauna cereiba pat vysgryutuokajā breidī. I romanā na reizi viņ autore atsagrīž pi kuorklu atzolom caurauguša krucifiksa, kū gona precizai izskaidroj romana beiguos: “Ne velti balto vītolu sauc par Māras koku, bet Latgolu par Māras zemi. Jo kur vienu stumbru vējš izgāž, tur septiņas atvases ataug (..). Latgola nekad nav nekas viens, tā allaž un mūžam ir bijusi daudz – dzeraunēs, solās, saimēs. Te pat uzvārds nav katram savs, bet veselam ciemam viens (..), zeme dalīta šņorēs, sapīta kā no lūkiem. Klūgu pinumus viegli lietot – (..) tos var atjaunot, bojātās vietas izņemot un aizpinot ar citām. No klūgām vēl aizvien darina šūpuļus un gaisa balonu grozus, jo lūki ir viegli kā putnu kauli ar gaisu serdē un atļauj (..) viegli pārlaist nelaimi un neražu, viegli aizlidot sapņos un īstenībā. Klūgas ir lokanas un greznas kā latgaliešu prāti, klūgas var nokapāt, bet nevar iznīcināt. Tās stāda tad, kad grib iztīrīt kādu aizindētu, mirušu zemi.”

Kaids soka – latgalīšim beja atmūda tod, kod Fraņcs Trasuns, Fraņcs Kemps, Nikodems Rancāns pa zemis viersu staigova i aktivai struodova, cyts stuosta, ka paguojušuo godusymta deveņdesmytajūs godūs bejs gona lels pacālums i pyrma godim četrim ci pīcim ari. Kai romans “Klūgu mūks”, stuosteidams par vacūs laiku nūtykumim i styprajim culvākim, rauga aicynuot baļtīšus nasabeit i pa druskai sauc gostūs pi latgalīšu, ir tikai ceļa suokums, tai ari myusu dīnu latgalīšu sasnāgumi ir tikai pyrmī sūli, lai tyktu pi tūs idealu i tūs kulturys rezultatu, par kurim īsastuoja pyrma symts i īsastuos piec vēļ tik pat godim. Kotrai paaudzei pošai ir otkon nu jauna juoatkluoj i juoizceina sova personeiguo i vysys tautys gora breiveiba!

Autors: Jurs Viļums
Karteņa: nu LaKuGys arhiva