Ari itūgod LaKuGa pīduovoj puorskaitet latgaliski topušūs dorbus Latgolys lauku školu jaunradis konkursa ītvorūs, kas veļteits  literatei Naaizmierstulei. Konkursa tema beja “…soki, kū gribi dzeivē sasnēgt? Uz kū nasās tovs prōts un sirds?”. Turpynojam publicēt videjuos grupys (8.-9. klase) dorbus.

Autore: Laura Dzalbe, Aulejis pamatškolys 8. klasis škoļneica

Es grybu byut lobs cylvāks

Kotram dzeivē ir kaids mierkis, kū gryb sasnēgt. Vīns gryb byut par pasauļslovonu muokslinīku, biznesmeni voi juristu. Bet voi jim patyktu itys dorbs? Lela daļa tū dareitu naudys deļ, lai sajimtu lelu olgu i varātu uzturēt saimi bez leluokajom problemom. Jim var itys dorbs napatikt, bet jī vīnolga tū dareis.

Muns dzeivis mierkis gon nav taids. Nuokūtnē es grybu nūsadorbuot ar kū taidu, ka maņ grybātūs reitā ogruok ceļtīs, lai ar aizrauteibu varu dreižuok giutīs pi lītys. Es grybu struoduot taidu dorbu, kas maņ nu sirds patyktu.

Vys tik vēļ vaira par vysu es grybu byut lobsirdeigs cylvāks. Grybu, lai, īmūt paceli, preteimā guojiejs nanūvārstu nu mane skatīni, bet gon īsavārtu acīs i secynuotu – nui, itys cylvāks ir deveigs i lobs, jis izstaroj gaišumu. Grybu vysim byut lobs draugs i padūmdeviejs. Ka kas grīztūs pi mane ar kaidu problemu, es naatsaceitu i paleidzātu, kai varātu.

Mes poši asam sovys laimis i nuokūtnis kaļvi. Ka mes pret cytim byusim gūdeigi, tod vyss vysod izadūs. Itaidim cylvākim saule vysod apspeidēs ceļu pat vysutymsuokajā dīnnakts stuņdē.

Autore: Rasma Pastare, Prīkuļu pamatškolys 9. klasis škoļneica

Tikai lobs dorbs teik atolguots

Kotrs cylvāks gryb sasnēgt koč kū vairuok  par sovim spākim. Puorvarēt sevi. Bet kotram mierki un dūmys atsaškir. Tagad vysvaira maņ ir juodūmoj, kū dareit tuoļuok. Par kū grybu kliut iz prīšku? Kū grybu sasnēgt? Es jau apmāram zynu atbiļdis iz itim vaicuojumim. Tagad tik atlīk realizēt sovys dūmys.

Zynuoji, ka, jo cīši vielejās un dūmoj par koč kū, dūmys materaliazejās un nūteik taišni tai, kai tu tū gribi. Tai ka palīk tik cīši grybātais, un taišni tai ari nūtiks, bet navajag dūmuot slyktu. Tu tok nagribi, lai tovys slyktuos dūmys pīsapylda! Myusu dūmom un īgrybom pīmeit lela energeja, naaizmiersti tū!

Tuoļuok turpynuošu ar stuostu.

– Kū tu gribi sasnēgt?

– Pavysom vīnkuorši, es grybu sasnēgt viersyuni!

– Kaidu viersyuni?

– Tū viersyuni, kas atsarūn augši, augši dabasūs!

– Kuru taišni?

– Nu tū, nu tū… Nu tū zvaigzni pošā augšā, kura kvieleigi myrgoj. Tei zvaigzne maņ atguodynoj munus vacvacuokus. Kuodreiz ari es šū zvaigzni sasnēgšu. Zyni, parkū?

– Nu, nazynu gon! I parkū?

– Jo ari maņ daīs laiks byut tī, kūpā ar jim, bet pyrma tam maņ vēļ daudzi kas dzeivē juosasnēdz! Es grybu dabuot zynuošonys un dabeigt daudzys školys, īsavuiceit profeseju un dabuot labi atolguotu dorbu. Lai byutu tai, ka piec dažim godim mani atguodojat ar smaidu iz lyupu un ari labi padareitim dorbim. Bet pyrma tam es grybu paleidzēt sovai saimei, jo eipaši vacuokim.

– Bet kū tu cīši, cīši gribi?

– Es cīši grybu maineitīs! Maineit sovus niķus un stiķus. Kliut pavysam cyts cylvāks – lobā nūzeimē. Grybu aizmierst pesimismu un kliut optimistiska. Raudzeitīs iz vysu pozitivi! Prīcuotīs par tū, kas maņ ir. Izbaudeit jauneibu, kas maņ vēļ prīškā. Kliut styprai kai kliņts, lai nabyutu tik vīgli pīlaužama. Nūryudeit sevi un sovu raksturu! Raudzeitīs iz vysu nūteikūšū neitrali. Dūt gunis, cīneitīs ar zūbim un nogim, lai naļautu kuopt sev un sovai saimei iz golvys! Namaineit sovus uzskotus par patīsajom vierteibom. Naļaut sevi muļķuot, jo nav, tod nav! Nav jau kū auklētīs. Jo tai beja lamts, tod tai vajadzēja nūtikt. Skorbai, bet sovā ziņā taisneiba viņ ir.

Storp cytu, nubeigumam, ar kurū es dalīku traknu punktu, es grybu tev pasceit: ”Golvonais ir uobeļneicys uobeli, kas nu pošys bierneibys īstateits, audzāts, lūluots un kūpts, lai piec tam atolguotu dorba pyulis un nastu ar godim daudz augļu. Sovā ziņā ar mums vysim ir taipat, kai ar uobeļneicu. Ar godim ari mes nessim augļus, kas myusu izpratnē ir dorbs! Dorbs, kurs atnas atolguojumu par padareitu dorbu!” Golvonais šymā vysā ir tys, lai vacuokim nanūsalaiž rūkys, myus vuicūt. Jo ar godim jī redzēs un saprass, ka vārts beja par mums tik iļgi ryupētīs un vuiceit. Vēļ vyss ir tikai prīškā! Padareits dorbs kotrā ziņā napaliks naatolguots.

Autore: Santa Ivanova, Brīžucīma pamatškolys 8. klasis škoļneica

Bez mīlesteibys nazdzeivojit

Dūmojūt par tū, kas ir dzeive, varu saceit, ka tei ir īšona iz sev izvirzietu mierki: veiduot saimi, kūpt duorzu, īstateit uobeļneicu, dareit sev i cytim teikamus dorbus.

 Dzeive tei ir muna saime, maņ tyvi i meili cylvāki, myusu attīceibys, kuruos golvonais ir sapratne, mīlesteiba i Dīva lykumi.

Izpratne par saimis dzeivi ir dažaida. Munupruot, jaunīšim, saprūtams na vysim, dzeive ir izklaide ar nabeidzamom balleitem. Jī sasateik, padzeivoj kūpā, ja napateik, rozīt kotrs iz sovu pusi, otkon maklādami i dybynuodami jaunys attīceibys. Te nav ni eistys mīlesteibys, ni Dīva lykumu. Tys ir napruots, jo nav nikuo konkreta, kū grybātu dzeivē sasnēgt. Kaids nu jim vacumā atsajiegs, suoks izviertēt jauneibys godus, kuri eistineibā beja bezmierkeigi pavadeits laiks.

Bet es prīcojūs par styprom latvīšu saimem, kur cīns i mīlesteiba ir golvonuos vierteibys. Kur Dīva vuords ir lykums, kū nadreikst puorkuopt. Itī cylvāki izstaroj syltumu, snēgs paleidzeigu rūku, īdūs tev maizi i suoli. Mīlesteibā ir audzynuoti jūs bārni, i partū ar prīcu jī sābru tantei, īdami nu školys, atness maizeitis kukuleiti, sajimūt par tū pretī vaca cylvāka pateiceibys vuordus kai ceļamaizi vysai dzeivei.

Mīlesteiba saimē ir kotra dvēselis syltums, tei ir spieja atlaist i vīnuotīs. Bez mīlesteibys saime ir tukša. Tei ir kai caurs spaņs, caur kuru izleist iudiņs, nadūdams zemei nikaida lobuma.

Ka mīlesteiba byus kotra dzeivis jāga, tod i pasaulī nabyus pūsta, tiks izskausta cītsirdeiba i vardarbeiba.

Ļausim mīlesteibai laist saknis dziļumā, lai Latveja tūp boguota ar styprom saimem.

Cik styprys saimis, tik stypra myusu zeme Latveja.

Karteņa: Intys Valainis zeimiejums