Ari itūgod LaKuGa pīduovoj puorskaitet latgaliski topušūs dorbus Latgolys lauku školu jaunradis konkursa ītvorūs, kas veļteits  literatei Naaizmierstulei. Konkursa tema beja “…soki, kū gribi dzeivē sasnēgt? Uz kū nasās tovs prōts un sirds?”. Turpynojam publicēt videjuos grupys (8.-9. klase) dorbus.

Autore: Zane Barkovite, Gaļānu pamatškolys 8. klasis škoļneica

Dzeivis jāgys mekliejumūs

Storp sapynim i eistineibu, storp dabasim i zemi – mums kotram jau ir sova vīta, tik – voi myusu spākūs ir tū atrast? Vysa myusu dzeive paīt mekliejumūs – mes meklejam dzeivis jāgu, meklejam eistū mīlesteibu un reizem meklejam pat taidys kasdīnys lītys kai skočam „suokumu”.

Dzeive ir eistyn eisa, varbyut šūbreid mes tū veļ neapsazynojam, tok ar laiku mes saprassim, ka laiks ir paskriejs vieja spuornim un sovūs 50 godūs mes asam ar vasalu skaudzi napīpiļdeitu sapynu. Ari napaseņ  nūtykušuo Zolitūdis tragedeja pīruoda, cik gon mes asam mozeni liktiņa rūkuos, cik dreiži paskrīn cylvāku dzeivis un cik cīši mes nanūviertejam vysu, kas myusim  ir dūts. Tīktīs piec sapynim, dzeivuot pylnu kryuti un nikuo nanūžāluot – vei, kas mums ir juodora! Nadūmuot tik cīši ar pruotu, bet vairuok just ar sirdi, jo taišni tei myus nūvess vītuos, kurys, īspiejams, ari varēs kliut par myusu „klusū punktu”, par tū vītu, kur jiutamīs labi un vairs nagrybam dūtīs tuoļuok, jo tei ir myusu vīta! Pruots un namiteiguo dūmuošona dzeivē myus vyzynoj pa cīši daudzim pīturys punktim, bet piec eisa laika sirds myusim  pašveikst prīškā, ka šei vīta nav eistuo, ka mums paradzāts kas cyts – varbyut ni lobuoks, bet nūteikti cytaižuoks! Un tik myusu pošu ziņā byus – voi palikt tī, kur jau ir dīzgon labi, voi varbyut vys tik riskēt i turpynuot mekliejumus sovai dzeivis jāgai. Īspiejams – tiksim vītuos, par kū vysod asam sapynuojuši. Īspiejams – pagaisynuosim vysu. Īspiejams – atrassim sovu eistū cylvāku. Vyss ir īspiejams! Tik nepalaid garum īspiejis! Riskej!

Napīļaun, ka bailis nu nazynomuo uzvar tovu grybu. Dūdīs iz prīšku naatsavārdams, kas palīk aizmugurē. Nasaklausi, kū soka cyti, kurim skauž, ka tu vari dabuot tū, kū gribi, tī ir tovi mierki, kurus tu gribi sasnēgt, na kaids nu molys. Kas byus, ka tu atsaceisi nu sovu izvirzeitū mierķu tik deļtuo, ka kaids nūžālojams pretinīks koč kū pasceja par tevi? Voi eistyn tu tū jimsi pi sirds? Lai jis soka, kū gryb aiz mugorys, jo jis tī ari paliks!

Es uzskotu, ka ite, Gaļānūs, ir vīns no tim pīturys punktim, kas maņ dzeivē paradzāti, tok muni daudzī sapyni nūteikti mani  vyzynuos pa dažaidu dzeivis vītu vēļ ilgi, leidz beidzūt ari es atrasšu sovu eistū „Es”.  Es tycu, ka atrasšu tū vītu zam saulis, kur maņ byus eistyn labi, vītu, kur variešu byut ar cylvākim, kurus mīļoju, un dareit lītys, kas maņ pateik. Un tod, vei, variešu saceit, ka ari es asu atroduse sovu dzeivis jāgu.

Autore: Zane Brenča, Gaļānu pamatškolys 9. klasis škoļneica

Soki, kas ir golvonais, kū dzeivē vajag sasnēgt…

„Soki! Soki, taurineit! Kū tu gribi izdareit sovys dzeivis laikā? Jei tev ir tik eisa, kai tikū izdeidzs zuolis stībreņš agrā pavasarī voi tik gara i pylna kai ūzuls ar zeilem? Ai! Nu kū es tev te prosu, dūmuodams, ka tu mani saprūti. Tu tok esi mozs i nivīnam nasaprūtams taurineits,” tai, pi lileju puču dūbis stuovādams, ar taurineiti sasarunuoja Juoneits. Piec eisa breiteņa jis izdzierda saucīni nu ustobys, tei beja mameņa, kas aicynuoja dieleņu ēst.

Jam beja tik ostoni gadeni, i jis jau guoja ūtrajā klasē. Dzeivuoja tryuceigā saimē, pareizuok sokūt, ar mamu i vacmamu. Tāvs jam beja nūmirs, kod jis vēļ beja pavysam mozeņš, jis nūmyra nu nauorstejamys slimeibys. Sātā jim beja vīna gūteņa i div ciucenis. Juoņam cīši patyka slaukt gūteņu i baruot ciucenis. Jančukam patyka svātdīnem  ar vacūmuoti palyugtīs Dīveņu. Kod suokuos škola, jis ar prīcu guoja iz jū i nu sirds ar lelu pacīteibu muocejuos. Juoneits cīši meiļuoja sovu mameņu i vacmameņu, ari tāvu un vacūtāvu, koč nimoz jūs naatguoduoja. Piec eisa breiteņa, nu dūmu iztraucāts, otkon dzierd, kai mama sauc ēst. Tod beidza jis dūmuot i runuot, aizguoja viņ iz sātu. Nūmozguojs rūkys i atsasieds pi golda, jis nūskaiteja lyugšonu i suoka ēst. Ādūt jam otkon suoka golvā grīstīs vaicuojumi par tū, kū jis varātu sasnēgt sovā dzeivē. Napaguoja ni minuta, Juoņs praseja mamai: „Mameņ, kū tu gribi sasnēgt sovā dzeivē?”

Muote, ilgi nadūmojūt, saceja tai: „Dāls, es jau asu sasnēguse vysu, kū gribieju, maņ ir vysulobuokais dieleņš, mameņa, kurai varu lyugt padūmeņu, jumts viers golvys i maizeite, kū ēst. Maņ vairuok nikuo navajag! Laimeigi ir tī cylvāki, kas jādz saticeigi dzeivuot un pījimt tū, kas jim ir dūts, na tī, kuri skrīn piec slavis, naudys i popularitatis. Jī dūmoj, ka jim ir vyss, bet laimi tu navari nūpierkt voi dabuot ar boguoteibu. Nikod naskrīn piec vysa lobuokuo i duorguoko. Esi taids, kaids esi, paleidzi cytim, esi draudzeigs, saprūtūšs. Ka byusi taids, tod tev byus vyss: laime, saticeiba, veiksme i mīlesteiba.”

Nūsaklausejs muotis saceitū, Juoņs pabeidza ēst, pasateica Dīveņam, mameņai i aizguoja nu golda, pi sevis dūmodams: „Tagad es zynu, iz kū nasās muna sirds! ’’

Autore: Sintija Zaltāne, Škaunis pamatškolys 8.klasis škoļneica

Te skaistuo vīta – Latgola

Te skaistuo vīta, kur es dzeivoju,
Kur elpoju un sapynoju,
Kur sovu laimeiti es mekleju
Un sovu dzimtini slaveju,
Te skaistuo vīta – Latgola!

Te pļovu saulainu ir daudz.
Un putineni te skaļuok sauc,
Te symtgadeigī meži šalc
Un upis  iudini iz jiuru trauc,
Te skaistuo vīta – Latgola!

Te cylvāki vislaipnuoki
Un piec dobys duosnuoki
Te zīdi plaukst vysu kruošnuoki,
Un azari – vysu dziļuoki….
Te skaistuo vīta – Latgola!

Te skaneiguokuos dzīsmis
Un breineiguokuos vītys,
Te vysu gaišuokuos ir dīnys
Un vysu boltuokuos ir zīmys….
Te skaistuo vīta – Latgola!

Šei vīta ir vysu skaistuokuo
Un maņ tei ir vysu meiluokuo,
Munai sirsneņai vysu tyvuokuo
Un par vysu duorguokuo –
Te skaistuo vīta – Latgola!

Karteņa: Intys Valainis zeimiejums