Ari itūgod LaKuGa pīduovoj puorskaitet latgaliski topušūs dorbus Latgolys lauku školu jaunradis konkursa ītvorūs, kas veļteits  literatei Naaizmierstulei. Konkursa tema beja “…soki, kū gribi dzeivē sasnēgt? Uz kū nasās tovs prōts un sirds?”. Turpynojam publicēt videjuos grupys (8.-9. klase) dorbus.

Autors: Armands Čižiks, Zylupis vydsškolys 8. klasis škoļnīks

Izpaleidzeigais Ontons!

Nazkod dzeivuoja kaids bārns. Jis beja cīši gudrys i apzineigs. Jam patyka dzeivinīki i vysa dzeivuo doba. Kotrs seikais kustuoneitis jam beja svareigs i nūzeimeigs. Itam bārnam beja sapyns, kai jau kotram mozam bārnam. Juo mozuo dvēsele gribieja paleidzēt tim, kurim nav kas paleidz i kurim ir skumi i vīntuli. Juo sapyns beja byut par zvāru dresētuoju cyrkā i vysā sovā vaļstī panuokt, lai dzeivinīku patversmēs naīmydzynotu cylvāku meiluļus. Šū bārnu sauca Ontons. Jis beja deveņu godu mozs puika, bet īceris izplanavuoja vysai turpmuokai dzeivei.

I tai vīnu jauku reitu Ontons izdūmuoja īt mokšoruot. Beja sylts vosorys reits, speidieja sauleite i pyuta sylts dīnavydu viejeņš. Ontons suoka taiseitīs. Pajiema mokšoru, āsmu, āčeišus, rezervis mokšorauklu, svīkstamaizis, iudini butelē, mugursūmu i ritini. Jis brauce ar ritini, partū ka azars atsaroda treju kilometru attuolumā i jam beja slynkums īt kuojom.

Atbraucs iz azaru Ontons izavieleja lobuokū vītu zvejai, nūlyka ritini molā, izkrovuoja sumku, rozlyka mokšoru, izlyka āsmu i suoka mokšoruot. Nu suokuma nikas nasagiva i Ontons saceja: „Valns paruovis! Kai pats valns zyvs rozdzonuojs.” Tai dūmodams, jis pajieme vīnu nu svīksta maižu, taisejuos jau īsakūst, kai izdzierdeja koč kaidu trūksni sev aizmugurē. Patiemeja puor placu i īraudzeja suneiti – vidieja leluma bezškirnis suni, applāstu ar rānom i īvainuojumim. Suneits beja nūsabeids i pīguoja kluot viņ deļtuo, ka saūšņuoja gorduos svīksta maizis i dasu maizis. Ontons apsažāluoja par suneiti i suoka ar jū runot: „Vasals, suneit, kai tevi sauc? Mani sauc Ontons. Kas ar tevi nūtics? Mož gribi kaidu svīksta maizi?” Suneits izabreinuojs atsaceja: „Lels paļdis, asu dyžan olkons. Mani turieja saiminīks bodā i syta, deļtuo es izaveru taids apsists i nūžālojams. Storp cytu mani sauc Duksis.” Puika dyžan izabreinuoja, ka suņs jādz runuot, bet tū naizruodeja, jū varieja nūbīdēt Duksi. Ontons atdeve suņam vysys sovys svīksta maizis i pa tū laiku, cikom suņs ēde, puika ar jū sarunuoja. Kod Duksis paēda, jis papraseja Ontonam: „Kai es tev varu atleidzynuot? Kaidys tev raizis ci bādys nūmūka?” „Nā, navajag maņ nikuo. Es tev paleidzieju nu lobys sirds!” atteice Ontons. Duksis īsaspeitieja i turpynuoja: „Navar byut, ka tu nikuo nagrybātu, pīmāram, deļkuo tu atbrauci ar ritini iz azaru?” „Nu, mokšoruot,” saceja Ontons. „Nu ot, es tān iztaiseišu tai, lai tev byutu daudz zivu,” Duksis saceja i īlēce iudinī. Tī apmuove dīzgon lelu rinči, sadzyna zivs tyvok pi Ontona i saceja, ka tān ta giusīs zivs cīši labi. „Lobs ir, maņ tān juoīt. Es puorguliešu pi sovu draugu, a piečuok mekliešu jaunu saiminīku,” saceja Duksis i aizguoja sovu ceļu. Ontons pakaļ sauca: „Paļdis!!!”

Nu, Ontonam givēs zivs kai lykts. Nūgiva vīnu, nūgiva ūtru, trešu. Tai giudams, pīgiva pylnu sumku. Tagad Ontons varieja braukt iz sātu, bet, ak vai, iudiņī nazkas pluovuoja. Ontons pajiema kaidu zoru i izvylka krostā grūzu. Grūzā atsaroda kačalāns. Mozs, naceists kačs. Ontons jam praseja:

„Mani sauc Ontons. Kai tevi sauc? Kai tu ite tiki? Mož varu uzcīnuot tevi ar zivim?” Kačs drupeit nūsabeids atsaceja: „Mani sauc Muris. Muni vacuoki guoja būjā i es palyku iz īlys. Koč kaidi puikys mani nūgiva, īsvīde grūzā, a grūzu azarā. Es lobpruot tān īsastyprynuotu, paļdis.” Muris ēde zivs. Ontons cīši izabreinuoja, ka taidam mozam kačam taida lela ēst gribiešona. Muris paēde i taisejuos īt paceli, bet Ontons jū nalaida: „Kur tu īsi? Lobuok palic ite. Piečuok es tevi aizvesšu iz munu sātu i tu byusi muns sātys dzeivinīks, a es tovs saiminīks.” „Lai nūteik! Bet kai es tev varu atleidzynot?’’ praseja Muris. „Tu vari myusu sātā giut žurkys!” atroda atbiļdi Ontons. Ontonam patyka dzeivinīki, bet jis zynuoja, ka kotram dzeivinīkam ir sovs liktiņs i laiks, kod jam juomierst. I ka cyti dzeivinīki tai viņ izdzeivoj, ādūt cytus. Ar itū Ontons jau beja sasamīrynuojs.

Ontons kaidu stuņdi nūsēdieja ar kači pļuopuodams i sabaruodams puorejuos zivs. Atguoja vokors, vajadzēja jau braukt iz sātu. Ontons salyka mokšoru, sakrovuoja vysys montys sovā sumkā, patiemeja vysapleik i īraudzeja, ka Muris jau sasarytynuojs komolī cīši aizmidzs. Jis pajieme uzmaneigi kačeiti i īlyka jū sovā sumkā – cytā nūdalejumā, lai jam nabaksteitu Ontona montys. Ontons atsasēde iz ritiņa i devēs ceļā.

Nūbraucs pusceļu apsastuoja, partū ka puor ceļu guoja peļu saime. Peļu muote pasateice: „Lels paļdis tev, lobais puika. Cyts jau seņ byutu porbraucs puori.” „Nav par kū. Runojit klusuok, maņ sumkā guļ kačs, jis var jiusus izdzierdēt. Ejat dreižuok puor ceļu, cikom nabrauce kaida mašyna!”guodeigi saceja Ontons. Peļuki dreižinki puorskrieja puor ceļu i peļu muote izskrieja pa Ontona koju iz augšu i izleida iz placu. Tod suoka runuot: „Maņ nav nikuo taida kū tev īdūt par atleidzeibu, bet es tev īdūšu padūmu. Tys, kas tev pateik i vysulobuok pasadūd, tū tu nokūtnē dori i struodoj.Tū kū tu gribi dzeivē sasnēgt pamozom jau suoc no mozu dīnu tymā koč kū īguļdeit. Pīmāram, gribi byut profesors i lai tev pīdarātu vysa augstškola, suoc jau tagad labi vuiceitīs i peļneit naudu vuiceibom.” Ontons pasateice par padūmu i turpynuoja ceļu iz sātu.

Atbraucs iz sātu jis paruodeja muotei mozū Muri i Ontona māma tiuleņ saprota, kur palyka zivs.

„Mām, itys nav parostais kačs, jis jādz runuot! Es iz sātu nikuo natnešu, bet dabuoju treis lobus draugus. Ka dzeivē byus draugi, cylvāks napazuss!’’ saceja prīceigs Ontons. Ontona māma pasasmēja par juo vīntīseibu i pažāluoja Muri. Muris īsaņaudieja. Ontona muote aizguoja gulātu, bet Ontons cīši izabreinuoja, ka Muris narunuoja, bet ņaudieja. Jis papraseja, kas par lītu i Muris atbiļdieja: „Vīnkorši es vysu laiku ņaudu, pat tagad, bet tu mani saprūti. Ka kaids īīs tu otkon mani nasaprassi. Mes varam runuot tik tod, kod asam divejūs.” „Tān es saprūtu. Taitod es asu eipašs i maņ lamts vysā piļsātā, vaļstī, pat pasaulī saglobuot i paplašynuot dobu! īsasauce Ontons.

Autore: Karīna Cvetkova, Dravnīku pamatškolys 8. klasis škoļneica

Muns lobums, pruots i sirds, muna prīca – tāva zemeitē

Nazkod, vēļ īprīškejuo godu symta sokā, iz Bojuoru dzerauni atvede Muoru nu gribaiļvīšim – tai tūlaik sauce seiļukoļnīšus. Laikam deļ tuo, ka jim nabeja sovys bazneicys i jī iz bazņeicu Vydsmuižā guoja caur Gribolvu, kur tak Ūšys upe. Bojuori beja vīta ar lobu, malnu zemi. Na veļti saceja: „Bojuoru pluociņs, Kaupieru ruociņs.’’ Kaupierīšim, redz, zeme beja pašvaka (Kaupieri rūbežo ar Bojuorim).

Juoņam (Muorys dālam) kupā ar Getrodu beja lela i kupla saime – Kārlis, Veronika, Aļfons, Leontina, Andris i Marija (muna babeņa), tikai dokumentūs Marija gon ir pīraksteita na Juoņa meita, bet kai Ivana (puorkrīvošonys laikūs tai pīraksteits).

Kod baba pasaauga, tod jai vajadzieja īt gonūs kūpā ar kaimiņu meitini, kamadavuot vairūkys gūtenis i vušku boru. Tod gonūs ir dzīduojuse:

‘’Stuovieju, dzīduoju augstajā kolnā

Lai muna balsteņa skanieje tuoli.

Lai muna balsteņa skanieje tuoli,

       Par pļovom, par nūrom par mežu golim.’’

Tys skaistais pants ir izraksteits nu munys babys dzīsmu kladis, kurā ir saraksteitys gon gonu gaituos, gon korī dzīduotuos dzīsmis. I cik šmukai jai paņteni tur ir pīraksteiti, ar opolim paraugburtenim. I, prūtams, jei juos vysys zyna nu golvys i uzdzīd. Kod jei īt iz kaidim jubilejim, tod vysi prosa, lai jei pajim kladeiti leidza.

Mozuo Mareite guoja školā Leidumnīkūs, kur tagad atpyutys komplekss, ar bruolim i muosom.

Munai babai byutu gribiejīs vuiceitīs vēļ tuoļuok, bet navarēja, izšķoluots tyka vacuokais bruoļs Kārlis i jaunuoko muosa Leontina. Kārlis dabuoja militarū izgleiteibu i beja pulkveds Moskovā, vieļuok piec naatkareibys atgiušonys struoduoja Policejis akademejā. Leontina beidza Daugovpiļs institutu i tyka nūreikuota struoduot Saldus rajona Pampāļūs, kur dzeivoj i tagad ar sovu saimi. Tik tī jei nav Leontina, bet Tīna – tai jū tī sauc. Pi mums iz „Viejrūzeitem” atbrauc na puorok bīži, bet mes jū bīži radzam pa televizeju, kur jei spēlej vysaidys prota spēlis.

    Tai i babeņa palyka tepat. Jei jau arī nikur cytur nagribieja:

„Vysim labi, vysim labi

Muna tāva zemeitē.”

I struoduot jei gribieja pi lūpenim, jo beja gonūs pi tim pīroduse. Beja jau kolhoza, laiki i atsaroda dorbs fermā. Paprīšk ganeja teleitis, a piečuok slauca gūvs. Jei nabāduoja, ka dorbs gryuts, bet prīcuojuos par dzeiveiti:

„Reitā agri saule lēce

Soltu rosu nūtraukdama,

Agri guoje laimis muote

Ļaudim laimi vālādama.”

Kod runojam par babenis jauneibu, jei tik soka panteņus nu sovys dzīšmu kladis:

„Izaugu es pi tāva ar muoti,

Kai zaļa zuole iudinī,

Zaļuoja mirtis uz muna lūga

Zīdieja rūzis duorzeņā.”

Tod beja preciešonuos ar dzedu Ontonu i tod pīdzyma jim bārni: muna mama Ilga, dāls Ivars i vēļ meita Anita.

Tagad babeņa ir myusu povuors – vacajā sātā jei mums gotavej kasdīnys malteiti. Kod mes vysi atsagrīžam nu dorbim, tod jei myus sagaida ar syltu iedīni.

Jai jau cīši pateik, ka dorbs nūteik ite pat, vacajā fermā, kur sovulaik struoduoja jei. Jai ir prīca, cik uotri tū dorbu padorom. Jai to vysu vajadzieja ar rūkom dareit.

Myusu sāta atsarūn iz krystcelim, bet „Viejrūzeitēs” vieji napyuš. Par syltumu i sadzeivošonu guodoj vysi i jo eipaši baba, jei soka:

„Ka vysi vasali i varam kū vēļ dareit, tod ir labi.”

Mums cīši interesna ir sasagadiejs ar pavuordem: mes asam Cvetkovi, bet mamys muosa Ziediņa. Asam taidys pučeitis – tai pateik jūkuot kaiminim. Jī soka munam vacamtāvam: „Grandānam gon labi, vyss iz zīdiešonu!”

Vot tai, i vyss ir labi. Baba soka, ka cyts cytu mīļoj, tod ir vyss kuorteibā. Tu zini, deļ kuo dzeivoj. Lelajūs svātkūs tēte vad jū iz bazneicu, kur jei var pasateikt Dīveņam.

Karteņa: Intys Valainis zeimiejums