Pyrms vairuoku godu “Latgolys Radejā” izskanieja 47 cykla “Volūdys vaicuojums” raidejumi, kurus sagataveja žurnaliste Maruta Latkovska. Nu paguojušuo goda suoku raidejumu materialus var puorskaiteit žurnalā “Katōļu Dzeive”, nu niu vareiba ar tim īsapazeit dūta ari LaKuGys skaiteituojim. Itūreiz publicejam raidejumu materialus nu “Katōļu Dzeivis” 2013. goda septembra numera.

13. raidejums (darynuojumi)

Loba dīna! Latgolys Radejis viļņūs kūpā ar Jums Maruta Latkovska.

Ir aizasteiguši myusu Latvejis vaļsts Trešuos atmūdys gondreiž divdesmit godi, a Latgolys kulturviesturis i rokstu volūdys vuiceišona školuos vys vēļ nav vaļstiski atrysynuota līta. Voi teišom nav daguojs pādejais laiks tū izdareit?

Nadūmoju, ka tys byutu kaids nuoveigs grāks, ka ari cytūs Latvejis nūvodūs dzeivojūšī školāni izzynuotu, ka pyrmuo augstuokuo muoceibu īstuode Latvejā ir Kruoslovys Goreigais seminars, kurs dybynuots 1757.godā, ka pyrmuo laiceiguo latgalīšu avīze, kura piec drukys aizlīguma atceļšonys izguoja 1905. g. Pīterpilī, beja “Gaisma”, a tuos redaktors Fraņcs Kemps, ka latvīšu tautys vīnuotuojs Fraņcs Trasuns īcēle Latvejis zvaigznuojā ari Latgolu, ka tuos izplauksmei daudz struoduoja

Aglyunys gimnazejis direktors Aloizejs Broks, Ludzys gimnazejis direktors Juoņs Turkopuļs, Daugovpiļs Vaļsts školuotuoju instituta direktrise Valereja Seile, Rēzeknis Vaļsts školuotuoju instituta direktors mons. Nikodems Rancāns, studentu tāvs Bronislavs Spūļs, bruoli Skryndys, veiskups Pīters Strods, viesturnīki Mikeļs Bukšs, Boleslavs Brežgo, rakstnīks Ontons Rupaiņs, marijanu tāvi Jezups Grišāns, Stanislavs Škutāns, pošvaļdeibu darbinīks Ontons Dzeņs, školuotuoji Fraņcs Zeps, Meikuls Apeļs, prel. Staņislavs Vaikuļs, Norberts Trepša, Donots Myurinīks, Juoņs Cybuļskis, volūdnīki Leonards Latkovskis, Jezups Leļs, gruomotu izdevieji Vladislavs Luocs, Eduards Kozlovskis, literatis Konstance Daugule – Kempa, Marta Skuja i daudzi cyti.

Deļkuo latvīšu literaturys stuņdēs, runojūt, pīmāram, par Annys Saksis Pasakām par ziediem školuotuojs navarātu pastuosteit, ka vēļ pyrma juos itymā žanrā ir rakstejuse latgalīte Rozaleja Tabine (pseidonims Naaizmierstule)?

Ar tū myusu Latvejis gora monta pyurs palyktu piļneiguoks. Latgalīši tok vysod ir bejuši eistyni latvīši, gon dūdami myusu zemeitei juos vuordu, gon karūga kruosys, gon īvīšūt latiņu rokstu veidu – antikvu. Deļtuo par “strausa politiku” var nūsaukt nikuo nadareišonu situacejā, kod ir īspiejams sauleitē ceļt Latgolys presis viesturi, folklorys, dzejis, prozys i dzīšmu boguoteibys. Viņ, lai mes tū varātu eistynuot – volūdys i raksteibys zynuošonys ir bez gola svareigys.

Partū školuos latvīšu volūdys i literaturys stuņdēs vyslobuokais paleigs byutu saleidzynomuo volūdnīceiba, ar kurys paleidzeibu školuotuojs pastuosteitu par atškireibom vuordu darynuošonā, par vuordim, kuri atsaškir na viņ gramatiski ar izskaņom voi dažim burtim, bet kuri leksiski ir pavysam cyti vuordi i puornūvadnīku vuordu kruojumā tūs vīnkuorši nav. I jī nav puorveidojami piec parostuos golvonūs fonetiskūs atškireibu shemys.

Tys ir cīši svareigi, jo tod myusu bārnim Latgolā sovā runā i rokstūs nabyutu juolītoj pošdarynuotī: atgāja, ābelnīca, būds, pie mums atbrauca gasti, tēvs rāvās, kamēr pārzarāvās, viņi acasējās, es šodien neiezavuicējuos, tu mani nedadzīsi, gaļa nebija dacepta, viņš tikai pazasmējās, man mamma vīkalā nopirka jaunu klītu, kā dacepēt šo burtiņu i vysbeidzūt taids pateikams skūlys bārnu jaundarynuojums: skolotāj, sašņorē man prievīti – es gribu būt latvietis!”

Itī pīmāri nav manis pošys izdūmuoti, bet jimti nu bārnu dūmrokstu, pīraksteiti nu jūs runys. Pensionātuo latvīšu volūdys i literaturys školuotuoja, ilggadeja žurnala “Katōļu Dzeive” autore Valentina Ivanovska (dz. Celeitāne) nu Kruoslovys rajona Izvolta, runojūt par napīcīšameibu saleidzynomajai volūdnīceibai īīt školuos, saceja, ka vyslobuok byutu, stuostūt par kotru konkretu vuordu škiru, kluot pajimt ari materialu par atškireibom latgalīšu literarajā rokstu volūdā.

Prūtama līta, līks dorbs, napīteikūši izstruoduoti standarti, jau tai moz latvīšu volūdai i literaturai atvālātūs stuņžu, tūs ībyldumus mes varātu skaiteit vēļ i vēļ. A realitate ir taida, ka nivīns bez myusu, Latgolys izceļsmis cylvāku, tuo nadareis.

I, meilī školuotuoji, esit ījiuteigi, pasekojit, lai lauku bārnu, kuri runoj latgaliski, piļsātys školuos naapsmītu! I jius jūs spātu motivātai aizstuovēt. Mozū sirsneņu var īvainuot cīši dreiži, bet bierneibā cierstuos bryucis, oi, kai iļgi dzeist. A taišni mozūs lauku skūlu bārnu runā vēļ dzeivys myusu volūdys kūka seikuos sakneitis – spūrgalenis, naapcierssim jūs! Vīgļuok jau par cytu pasasmīt, tik voi nabyutu daudz pruoteiguok tū myusu latgaliskū īceļt zineibu sauleitē i likt lapnuotīs kūpejā Latvejis gora boguoteibu skreinē?!

14. raidejums (izruna)

Loba dīna! Latgolys Radejis viļņūs ar Jums Maruta Latkovska.

Šudiņ grybu aizstuovēt dūmu, ka tei ari byus myusu, latvīšu, vīneibys ideja, ka mes spēsim paleidzēt vīns ūtram, papyldynuot vīns ūtru, atzeit i aizstuovēt vīns ūtru na tik dzīsmē ar Raiņa vuordim “Daugav`s abas malas mūžam nesadalās”.

Fraņcs Kemps i cyti pyrmuos Latvejis atmūdys laika sabīdriskī darbinīki klaudzynuoja pi daudzu tautys bruoļu durovu, viņ reši kurys nu tūs atsataiseja. Šudiņ mes vysā piļneibā varim izgaršuot tūreiz naizklauseitūs vuordu augļus. Deļtuo naatkuortuosim sovu vactāvu na viņ sirds, bet ari politiskuos tyvredzeibys klaidu, ceņssimēs saprast, ka viņ praktiskā sadarbeibā i atbolstā myusim sova vīneiba ir juopīruoda kotru dīnu i kotru šaļti.

Ir tok reizi juoatrūn īspieja vysys Latvejis školānim pastuosteit par Latgolys nūvoda viesturi, presi.

Lai varātu saleidzynuot, puorsalīcynuot, saprast, ir vajadzeigys gruomotys, avīzis, originali i kopejis, kū školāni varātu apsavērt, izlaseit, lai īpazeitu myusu nazkod atškireiguos ortografejis (ar gotiskajim i latiņu burtim). Lai jī poši izdūmuotu dūmu, par kū latgaliskais, kas vojuots i līgts nu tik daudzu kungu, tūmār dzeivs atguojs da myusu dīnu.

Saprūtams, ka vīgļuok ir pasaceit “latgalieši tikai bojā mūsu valodu”, navys lītys lobā kū dareit. Lai bārnim īvuiceitu pareizu latvīšu literaruos volūdys izrunu, bārna runys mehanismu juosuoc kūpt jau bārnu duorzā ar skaitompaņteņu paleidzeibu, lītdereigi izmontojūt laiku, kod mozuo cylvāka volūdys aparats ir elasteigs. Jau bārnu duorzā draudzeigi sūpluok ir juolīk latgaliskuo i baltiskuo runa, lai bārnam nasarostu tei psihologiskuo barjera pret sovu volūdu kai kū smuodejamu.

Nu latgaliskuo navajadzātu atsasaceit ari ticeibys muoceibys stuņdēs. Dālāns sovā laikā, kod školā suoce vuiceit katehismu, atguojs iz sātu, pavaicuoja: “Mam, a kas tī par puoterim, kuri nav latgaliski?” Jo Bazneica itik godu paguojušūs laikūs ir stuoviejuse volūdys sardzē, paleidziejuse tū kūpt i pylnveiduot, voi šudiņ jaunajim, nu Latgolys guojušajim prīsterim i katehetim tys vaira nasalīk svareigi? Nivīns tok nalīdz tuo dareit.

I izīt tai kai Imanta Zīdūņa saceitajā: “Jo pret savu tautasdziesmu var tikai savējie, jo pret savu tautasdziesmu cits nevar neviens…”

Vāluok volūdys izrunys kūpšona, saprūtama līta, juoveic školā ar tuos pošys saleidzynomuos volūdnīceibys paleidzeibu – prūti, skaidruojumim par izrunys atškireibom vyds i augšzemnīku dialektā: par stīptū i lauztū intonaceju, plotajim i šaurajim patskanim. Viņ tod, ka školāns saprass sovu izrunys klaidu cālūņus, viņ piec kuorteigi izpiļdeitu volūdys vyngrynuojumu, latgalīšu ar šaurū e izrunuotī tēvi puorsavērss par tēviem ar plotū e, dēli par dēliem, bērni par bērniem, pukes par puķēm, a kakīši par kaķīšiem. I ticit maņ, ka na jau ar aizlīgumim i narunuošonu latgaliski te byus kas leidzāts!

Apsprīžūt itū problemu, daudz reižu asu sajāmuse atbiļdi, ka naasūt taidu specialistu, kas volūdys izrunys jūmā dorbuotūs ar bārnim, naasūt izstruoduotys metodikys i praktisku īspieju. Tai izīt, ka bez latvīšu volūdys i literaturys školuotuoja, kai leluokuo specialista itamā jūmā, paleidzeibys te naiztikt.

A nikuo nadareišonys rezultats na reši ir vysā biedeigs. Kod runuotuojs paaug voi izaug i pats suoc apsazynuot sovys runys, kura suoc palikt par izsmīšonys objektu, problemys, jis suoc par tū kaunētīs i lobpruotuok runoj krīviski voi, kai tys myusu dīnuos īspiejams, – ari angliski voi vēļ kaidā cytā mēlē. A mes, latvīši, tai izgaisynojam na vīnu viņ potencialū sovys volūdys lītuotuoju. Deļtuo ir juodora vyss, lai myusu bārni runuotu piec īspiejis teiruokā latvīšu literarajā volūdā, bet ari sovu, latgaliskū, – jī muocātu, kūptu i mīļuotu.

A īspiejams tys tikai caur saleidzynomuos volūdnīceibys zynuošonu īīšonu vuiceibu īstuodēs. Jo na jau tāvs ar muoti voi vacvacuoki, kurim pošim ir vysai lelys izrunys problemys, byus tī, kuri bārnam īvuiceis tū smolkū runu bez akcenta. Taišni ūtraiži, vysys jūs literaruos volūdys klaidys bārnūs byus īraksteitys kai atskaņuotuojā, magnetofonā, diktofonā voi īvadeitys taidā šudiņ modernā elektroniskuos informacejis globuotuojā kai diskā. Tik slēdz vydā i klausīs! I tod tuos puormontuotuos klaidys nu molys varēs labi dzierdēt, a lobuot byus jau daudz daudz gryušuok.

Deļtuo itei narunuošona ar bārnim latgaliski var izīt kai mīts ar divi goli, kai jim izdareits lels “luoča pakolpuojums”.

Ni sovejuo jī tod zyna, ni cyta ir kuorteigi apgivuši. I tai palaižam jūs pasaulī kai ezeišus, kuru kažuceni ir sadadzynuoti, a aizajimtuos drēbeitis par puors izmāru mozuokys.

Poši saprūtat, kai izaver taidys radeibenis.

I poši izdūmojit, cik tod dreiži ir juoskrīn cylvāka bārnam, lai jis izbāgtu pats nu seve.

Partū, voi nabyutu daudz pruoteiguok, ka gimnazejuos i augstškoluos Latgolā byutu atvālāta vīta latgalīšu rokstu volūdai i literaturai, a Latgolys kulturviesture tyktu vuiceita vysuos Latvejis školuos.

Ar tū “Volūdys vaicuojums” ir izskaniejs!

Paļdis, ka klausejotēs, vysu lobu!