Vladislava Luoča myužs ir bejs vīns vīneigs upers bez atlykuma iz sovys daudzcītušuos tāvu zemis, Latgolys oltora. Jis vysod ir ryupejīs i aizstuoviejs cytus –  sev nikuo naprosūt. Jau 30 godu kai Latgolys kultura bez Vladislava Luoča. Šudiņ myusu pīnuokums atdūt gūdu rakstnīkam, gruomotizdeviejam, sabīdryskajam darbinīkam Vladislavam Luočam, izbyuvejūt pīminekli Daugovpilī, atbylstūšu juo syuteibai.

Dīvs, kai ni vīnu cytu, jū ir apveļtejs ar lelom pošuzuperiešonuos spiejom, lelu sovys katuoliskuos dzimtinis mīlesteibu, pylsūnisku drūsmi, organizatora duovonom i naatlaideibu dorbā.

Interese par literaturu rūnās jau bierneibā i pasastyprynoj Aglyunys gimnazejis laikā. Gimnazejis direktora, monsiņjora Nikodema Rancāna rūsynuots, pīsavierš sovam myuža dorbam – gruomotu izdūšonys muokslai.

K. Ulmaņa autoritarisma, padūmu i vuocu okupaceju laikūs Luocs ap sovu izdevnīceibu puļcej Latgolys inteligenci. Latgaļu gruomotizdevnīceibu jis nūstota iz tam laikam modernim profesionalim pamatim.

Padūmu godā (1940. – 41.) izdevnīceiba dorbojās pagreidē. Pats izdeviejs struodoj Daugovpilī dzeļžacelu puorvaļdē vacuokuo gruomatveža omotā. Atrūn drūsmi puorlīcynuot komunistu īstuodis par laikroksta latgalīšim napīcīšameibu i pats publicejās “Taisneibā”, latgalīšu volūdā suoc dorbuotīs Modyunys raideituojs, īsuoc sarunys par Latgolys augstškolys dybynuošonu. Eiropa jau pasauļa kara gunī i radzams ka sorkonajim Latvejā napalikt.  Suocās vuocu okupaceja – otkon Luocs īsasaista naatlaideigā ceiņā par tīseibom izdūt sovu avīzi i gruomotys. Ar atļautim i naatļautim pajiemīnim Vladislavs Luocs panuok izdevnīceibys nūdybynuošonu iz sova vuorda. Suoc skanēt “Latgolas Bolss”- garuokuo myuža latgalīšu avīze. Luoča nūdūmus juo laika bīdri sauc par utopiskim, bet izdeviejs dūmoj i dora sovaiduok – i vyss nūteik. “Tāvu zemes kalendars” sasnādz 50000 eks. metīni, “Latgolas Bolss” kliust par dīnys avīzi, goda laikā izīt seši literaruo almanaha “Olūts” numeri, teik veiduots gruomottierdznīceibys uzjāmumu teikls. Ir suokušīs latgalīšu drukuotuo vuorda pavasara poli, izdevnīceiba struodoj cauru dīnnakti, Vl. Luocs dūmoj par sovys tipografejis īguodi. Paradokss – okupaceja i taids pacālums!

Lelvuocejis kara politika ruoda, ka ari bryunī nabyus vairs palicieji myusu  zemē. Vladislavs Luocs, riskējūt ar sovu dzeiveibu, zam izdevnīceibys izkuortnis dūd pajumti konspirativai pretuošonuos kusteibai, lai pauotrynuotu vuocīšu aizīšonu, ar dūmu – pyrms sorkonuos armejis īīšonys Daugovpilī – paceļt breivuos Latvejis simbolu – sorkonboltsorkonū karūgu.  Itūreiz gon tei ir bejuse utopeja. Kara nūtykumi ir tik strauji, ka ari pošam izdeviejam 1944. goda 17. julī juopamat Daugovpiļs, a jau septembrī ari Latveja i, kai izaruoda, iz naatsagrīsšonu. Puse izdevnīceibys darbinīku štata – 32 olguoti cylvāki  – aizbrauc leidza ar Vladislavu Luoci svešumā, palykušī teik represeiti i ari zaudej dzeiveibys. Vladislava Luoča lāmums aizbraukt ir tuolredzeigi pareizs – izadūd saglobuot vysmoz daļu darbinīku, i, golvonais, latgalīšu drukuotū vuordu.

Vladislava Luoča izdevnīceiba sovu darbeibu atjaunoj iz reizis, īsarūnūt Vuocejā, gon ar mozuoku darbinīku skaitu. Vuoceja ir katastrofys prīškā, kars sasnādz kulminaceju. Dīvs ir žieleigs – Vladislavs Luocs izdzeivoj i latgalīšu drukuotais vuords naapsastuoj.

Taipat kai dzimtinē, ari svešumā, napīrostūs apstuokļūs, Vladislava Luoča izdevnīceiba otkon ir vysu latgalīšu aktivitašu kūduls, a pats Luocs vīnnūzeimeigi ir nacionalūs ideju nesiejs i gryuteibu puorvarātuojs.

Nasabeistūt nu komunistu pretesteibys, Luoča apguods ir religiskuos literaturys izdeviejs i pīguoduotuojs okupātajai dzimtinei. Vēļ šudiņ katuoļu bazneicu gruomotu goldūs ir radzamys Luoča izdūtuos lyugšonu gruomotys, katehismi, Bazneicys viesture. 20. gs. 70. godūs pasastyprynoj uzbrukumi bazneicom. Komunisti gatavej Sv. Pītera bazneicys Daugovpilī i vacuokuo kūka arhitekturys dīvnoma Latgolā – Piļcinis bazneicys nūjaukšonu. Tymā laikā Vladislavs Luocs ir latgaļu kulturys fonda vadeituojs breivajā pasaulī, dzimtinis katuoļticeiguos tautys paleigā saucīņus jis nūvad leidz ANO i cytim augstim pasauļa forumim, kurī sovukuort īspaidoj komunistu varys nesiejus Kremlī i padūmu Latvejā. Kulta byuvu nūjaukšonys draudi teik nūvārsti.

Teik pacalts katuoļu prīsteru i veiskupa Kazimira Duļbinska aizstuoveibys vaicuojums, lai jim atļautu piļdeit sovus omota pīnuokumus. Vladislavs Luocs rūsynoj katuoļu pasauļa sabīdryskū dūmu dīzgon naparostā veidā, izlaižūt un izplotūt  vysā pasaulī  markys  ar veiskupa attālu i eisu aprokstu 10 leluokūs tautu volūduos. Vl. Luocs stuov vysu rītumu trymdys latgalīšu organizaceju golvgalī. Ar lelu dorbu i naatlaideibu pi radejis “Breivō Eiropa” teik izveiduota nūdaļa latgalīšu raidejumim iz dzimtini. Presis i gruomotnīceibys atbolstam Vladislavs Luocs dybynoj i voda Andryva Jūrdža fondu. Jis panuok komunistu izlaupeituos Stepona Seiļa ratūs rūkrokstu kruotuvis atgrīsšonu dzimtinē.

Pi Vatikana suoc puorrunys par Latgolys katuoļu diecēzis atjaunuošonu: personeigi dažaiduos pasauļa cylvāktīseibu organizacejuos ceinuos par latgalīšu volūdys tīseibom i trymdā, i dzimtinē. Nalūkami īsastuoj par Latgolys latvīšu leidztīseibu; pīsadola protesta akcejuos pret Latvejis okupaceju, kai ari pret latvīšu karaveiru nu dzimtinis syuteišonu  Afganistanys karā.

Vīnā rokstā nav īspiejams aptvert Vladislava Luoča dzeivis darbeibys jūmys.  Kotrs zīduosim sovu īspieju rūbežūs Vladislava Luoča pīminekļa byuvei Daugovpilī. Vysatbilstūšuokuo vīta tam byutu pi Sv. Pītera bazneicys, tānejā skulpturu duorzeņā, kur nazkod atsaroda Vl. Luoča gruomotu veikals. Tei byus gūda atdūšona lelajam Latgolys dālam i svieteiba juo katuoliskajai dzimtinei.

Pīters Luocs, Latgalīšu rakstnīceibys muzeja vadeituojs

Konta nūsaukums “Vladislava Luoča pīmineklis”

           Rēzeknes Latgaliešu kultūras biedrība

           Atbrīvošanas aleja 174, Rēzekne LV – 4604

           Reģ.Nr.40008005063

           AS „Citadele Banka” Konta Nr.LV16PARX0012642220001

           Kods: PARXLV22