Dzejūļa “Pusminota sevī” audioverseju pīduovoj latgalīšu dzejneica Zaiga Lāce.

Zaiga soka, ka ideja par audiodzeju jau rodusēs jau lobu laiku atpakaļ. Studejūt filologeju, Zaigai bejuši sovi stereotipi, kas ir literatura, dzeja i kaidam juobyut formatam. Bolstūtīs iz sovys pīredzis, juos izpratnē standarts beja īspīstys ryndys gruomotuos. “Runojūt i ar jaunīšim, i ar muokslinīkim, suoce izaveiduot sova nūstuoja i prīškstoti, kaidu es poša grybātu redzēt i radeit dzeju. Tai kai es vysod asmu par koč kū jaunu i radikalu i nikod nazynu, kaidi putyni maņ golvā var īliduot, tod vīna nu dūmom beja – sašaurynuot distanci storp īspīstajim dorbim i auditoreju, integrejūt dzeju sabīdreibā. Paruodeit, ka dzeja var byut i literatura, i ari muoksla, kura projicejās na tik cylvāku golvuos. Īpazeistūt tyvuok latvīšu literaturu i sekojūt leidza dažaidim kulturys procesim, daguoja secynuot, ka jī ir dažus sūļus prīškā. Audiodzeja i multimedialuo dzeja latvīšu literatūrā nav nikas jauns. Ir muokslinīku apvīneibys, kurys ar tū jau nūsadorboj 15 godus. Deļtuo tys beja stimuls raudzeit ari latgalīšu literaturu padareit par 21. godu symta muokslu i varbyut nuokūtnē aizsuokt taišni dzejis performancis, kas atteisteitu latgalīšu literaturu kūpūmā i līkūt sovā storpā sasadorbuot vysa veida muokslinīkim – fotografim, dzīduotuojim, doncuotuojim, akterim i cytim. Kai ari tys ir breineigs veids suokt veiduot tyltu storp sūpluok asūšajom kulturom. Ari dzejai ir juodzeivoj leidza laikam i juosaprūt, ka tehnologejis ir vīns nu tim veidim kai jū padareit vēl pīejamuoku i saprūtamuoku. Itys audio dzejis fails par laimi nabeja nu tim kačim, kurus pyrmūs sleicynoj. Veidojūt ir pošam juosaprūt, kū tu gribi panuokt, lai cyti sadzierd voi nu pa sovam, voi tai, kai gribi tu.”