Jau viestejom, ka Aglyunā 12. martā nūsaslēdze latgalīšu literatei, sabīdryskajai darbineicai i Tautys školuotuojai Naaizmērstulei veļteitais Latgolys nūvoda školu jaunradis dorbu konkurss. Pīduovojam tyrpmuok īsapazeit ar vairuokim bārnu dorbim – stuostim i dzejis ailem, kas konkursā tyka īsnīgti latgalīšu volūdā.  Ituo goda konkursa tema beja Naaizmērstulis izsaceitī vuordi „Mums spūžais gaismas stors”.

Muns lobuokais draugs

Reiz seņsenejūs laikūs, kod kaimiņu gūvs vēļ nabeja īsavuicejuse maut i kačs munu vītu pi saiminīka beja jau aizjiems, myusu sātā par precinīku beja īsarads saiminīka bruoļa sīvys muosys draudzinis bruolāns – Žeņa nu Kazahstanys, nu, tys, kurs maņ paguojušū godu bužynova īkšejūs sirds kaulus i kambarus.

Kai bejs, kai nabejs, jis laikam beja mani aizamierss, partū ka ni kaula, ni galeitis juo rūkuos itūreiz naredzieju…

Jis maņ tik div reizis papličēja pa mugoru i nūgryude nu divana, vēļ paplotūt muti: „Ļudzi vperjod!” Taidu vurslu salykumu vēļ munys auss nabeja dzierdiejušys. Ni tys atguodynova „Lobs suņs!”, ni „Bosik, beidz kūst mamai svuorkūs!”, ni ari „Vacais dunduk, beidz meizt pučēs!”.

Atguoja vokors, i soltums aiz ustobys durovom pīsajēme spākā. Iz golda kai vacais čiguons izlēce Ciervs, i saiminīks jū nūjēme nūst, vēļ par taidu nakačysku reiceibu jam īdeve pīnu! Uh, kaids nakauņa, tys spolvu rejiejs!

Daguoja i vakareņu laiks, kod vysi sēdēs pi golda, jaunais gosts beja apsasieds saiminīka krāslā, deļtuo es jū ceņšūs nūbaksteit nūst nu saiminīka vītys, bet par munu lobū uzvedeibu jis mani sajēme aiz čupra i izsvīde uorā pa durovom! Piec puors stuņžu maņ dasavīnova Ciervs. Tai mes obi tī solom, kod pieški Ciervs aizvylka iz klāva pusi, mani ni pasaucūt i napajamūt leidza, ­ voi, kaids švauksts!

Snyga snīgs. Lelom puorslom tys laidēs iz zemi. Pa breižam izpyute stypruoks viejs. Ciervs vairs nabeja monoms. Koč ari tys apniceigais kača makarons maņ beja da koklam, jau nu tuos reizis, kod jis dūmova, ka es asu juo mama (vot tak duraceņš!), es tūmār devūs jū meklēt.

Munys acs beja aizsnygušys i depu nogi vairs jau nabeja jiutami, tūmār leluo gryba atrast Ciervi mani mudynova dūtīs iz prīšku. Kur tys radzāts, ka es jam ļautu nūmiert bez munys leidzdaleibys?! Voi nu jis nūsabeigs nu munu kaulu grauzšonys, voi nu jis dzeivuos myužeigai!

Jau beju kaidu gabaleņu tuoļuok paguojs, bet Ciervi tūmār aizvīnam namaneju. Iz vīnu breidi apsastuoja snigt snīgs, i es jau gondreiž beju atguojs da vacuos Buorbolys prūdam, kod pieški nu nazyn kaidim kryumim mani iz pakali paruove kaids nazynoms spāks. Ašņainim zūbim maņ taišni acīs vērēs nyknys vylks, bet es beju gudrs, nūsaviers asu jau vysys nešionaluos džeografikys serejis par leopardim i pumom, tod maņ divreiz nabeja juodūmoj, i es mešūs bēgt.

Mieness kai sylta saga vyrpynovuos pa muokulim, nu vylka sugys izceļsmis radeibys vairs nabeja ni smokys, tān tikai atlyka atrast Ciervi.

Beju jau otkon tics da vacuos Buorbolys prūdam, kod pieški es dzierdieju klusus ņaudus, ­ es tū bolsu pazynu, tys nūteikti beja Ciervs! Es izkuopu iz lada i raudzeju vadeitīs piec skaņom. Ciervs beja īlyuzs ladā! Juo dybyna daļa beja soltajā iudinī, i jis pamozam iudinī laidēs arvīņ dziļuok i dziļuok. Es jū ar zūbim sagivu aiz čupra i vylku uorā. Jis drabādams i treisādams izkuope maņ viersā iz mugorys kaula, i es jū nešu iz sātys pusi. Jis man nikuo nasaceja, i, ka nasaceja, tod tys nabeja labi…

Mes turpynovom īt i, saulei lācūt, Ciervs attaiseja acs i gryušai saceja: „Tu esi muns lobuokais draugs, eistyns draugs!”

Puor munu vaigu nūritēja solta osora.

Autore: Anda Gribonika, Prīkuļu pamatškola, 7. klase
Karteņa:LaKuGys arhivs