Turpynojam īpazeistynuot ar Naaizmērstulei veļteitajam Latgolys nūvoda školu jaunradis dorbu konkursa īsnīgtajim dorbim latgaliski.

Sapyns par Latgolu

Es pīdzymu šymā pasaulī, šymā zemē, kur putyni dzīd, kur oruojs zemi ar, kur Daugaveņa plyust. Es pīdzymu zemē, kur sauleite tik spūži speid, kur upis krostūs purineitis zīd. Es pīdzymu Latvejā, sovā Latgolā, latgalīšu sātā, kur latgaļu volūda skaņ, kur Latgolys sirsneiba i dorba tykums. Es pīdzymu šymā zemē, kura mums vysim tik duorga. Munā bārna sirdī īsalej prīca par vysu lobū vysapleik. Es jiutu sovu meilūs mīlesteibu, guodeibu i sirds syltumu. Maņ vyss beja tik meils i skaists. Nu reita spūžuo sauleite siļdeja munu vaigu. Prīca par rudzu maizeiti i syltū pīnu iz golda. Muni meilī – mameņa i tētis, muns meilais bruoleits i babeņa ar dzedeņu. I sātā vēļ tys miņcs ar kuplū asti, malnais suņuks i boltais truseits. Kū vēļ var mozs bārns vēlētīs šymā laikā?

Ejūt godim iz prīšku, es saprotu, ka vyss apleik myusu dzeivē nav tik skaisti i labi. Suoku sasaskart ar pyrmajom gryuteibom. Saprotu, ka vysi cylvāki apleik nav tik lobi, kai maņ lykuos. Cylvāki ir palykuši skaudeigi. Prīcojās par cyta naveiksmem. Varbyut tū ir padarejs myusu laikmats? Daudz asu lasejuse par agruokim laikim, vārusēs filmys. Cik gryutus laikus ir puordzeivuojuse latvīšu tauta! Kai cylvāki ceinejušīs par breivu Latveju… Cik kotram svareiga ir bejuse sova dzimtine. Cik daudz ašņu ir izlīts par Latveju, par myusu Latgolu. Cik daudz myusu tautīšu izvede iz Sibiri, kur jī nūmyra boda nuovē. Kai myusu seņči ir cītuši! Veļ i kara laika šausmys. Tik daudzys muomulenis nasagaideja sovus dālus nu kara lauka… Lai cik beja gryuši, cylvāks izturēja. Pacīte ar pazemeibu gryutumu.

Es tagad grybātu saceit, ka vajag palikt īcīteiguokim vīnam pret ūtru. Cīneit vacuokus cylvākus. Cīši skumjai nūsavērt, ka tik daudz cylvāku brauc prūjom iz uorzemem. Pi mozuokojom gryuteibom pamat sovu zemi. Vysi ir dusmeigi iz myusu Latveju. Bet voi cytur byus lobuok? Voi svešā zemē stuodeita rūze kuodreiz ari smuorduos? Nā, myusu stuodeituos rūzis augs i smuorduos tikai sovā tāvu zemī – myusu Latvejā. Suoksim struoduot tik daudz Latvejā, kai mes vergojam svešā zemē! Nabrauksim prūjom! Sakūpsim Latvejis laukus i mežus. Laukūs palīk tik daudz tukšu vīnsātu, pi kurom klusi žužynoj vīntuļš bārzs. Ari ūzuls pogolmā rudinī byrdynoj sovys zeilis, kurys nivīnam nav vajadzeigys. Vyss ir kluss. Ir pamastys dzedu sātys, i ļauds ir aizkleiduši cytā zemē laimi meklēt. Laime atīt i cylvāks ir laimeigs tikai sovā zemē. Jis sajiut zemis styprumu, rudzu maizis garšu, kas dūd spāku kotrai dīnai.

Kaidys tagad kara šausmys ir pīmekliejušys Ukrainys cylvākus! Navaineigi ļauds īt būjā ni par kū. Mums ir juolyudz Dīveņš, lai mes tyktu pasorguoti nu ļaunuo kara. Mums ir juosasalīdej i juobyut styprim, juosorgoj sova dzimtine. Cylvāk, nabrauc prūjom, naatstuoj sovu tāvu zemi! Myusu tāvu tāvi ceinejuos, lai mes byutu breivi šymā zemeitē. Mes nadreikstam jūs nūdūt. Myusu bārnim ir juoaug sovā zemē, juorunoj muotis volūdā.

Muns spūžais gaismys stors munā dzeivē ir muna Latgola. Tei ir kai muna muomuleņa. Muna Latgola ar sovu sirsneibu, ar rudzu laukim, ar putynu dzīsmem. Ar Latgolys Muoru Rēzeknē, ar Aglyunys bazneicys svieteibu, ar myusu Daugaveņu, ar myusu mežim i bārzu birzem. Muns spūžais gaismys stors ir Latgola ar gudrim cylvākim, izgleituotim jaunīšim. Gaismys stors ar latgalīšu sirsneibu i sirds syltumu. Gaismys stors ir Latgola ar struodeigu tautu i laimeigim bārnim. Ar dzīsmem, dejom i prīcu. Ar Dīva paleidzeibu ikvīnam.

Latgaleite, muna zeme,
Tu tik meila esi!
Tu kai reita rosys lase
Kotru dīnu mirdzi.
Latgaleite, svātuo zeme,
Kū mums Dīvs ir devis.
Tu kai spūžuo gaisma
Vysim ceļu ruodi.
Latgaleite muna meiluo!
Lai Tu myužam byutu
Un Tu sovus bārnu bārnus
Nikam naatdūtu!
Lai mes, Tovi bārni,
Laimeigi te asam,
Lai Tu sovu spūžū gaismu
Kotrā sirdī īdegt spātu!

Autore: Aija Muktupāvela, Preiļu 2. vydsškola, 12. klase
Karteņa: K. Pokratniece