Naaizmērstulei veļteituo konkursa dorbi (III)
Turpynojam īpazeistynuot ar Naaizmērstulei veļteitajam Latgolys nūvoda školu jaunradis dorbu konkursa īsnīgtajim dorbim latgaliski.
Atminis…
Kai maņ patyka tī vokori kūpā ar munu babu, kas jau myužā aizgojuse!
Ik vokoru apsprīdem pasauļa politikys problemys, bet kurū dīnu jei, sakuortuojuse sovys leluos brillis, maņ saceja: „Meit, kas pa tovai izpratnei ir ļūbesteiba?”
Muni vuordi beja klusi, bet patīsi: „ Bab, es mīļoju tevi, sovu muoti, tāvu, dzedu, mosys i bruoļus, lai ari kaidi palaidni jī byutu. Kas maņ vairuok vajadzeigs?”
Muna baba kai lobs cylvāks mani nūbučuoja uz pīris i pasmaideja. Es saprotu, ka babai ir sovs vīdūklis, partū, īsasāduse jai kliepī, vaicuoju: „Tovs smaids beja puoruok škeibs, taitod tev ir sovaiduoka izpratne par itū dzelu, pareizi?”
Izavēre, ka babai atbiļde seņ beja gotova: „Kotram filozofam ir sovaiduoka izpratne par ļūbesteibu, bet dzeivē kotram lamts tū just.”
Es, salykuse rūkys kliepī, ar lelom acim sādādama, suoču klauseitīs, kai dzeds jai pakaļ skraidejs, dzejūļus skaiteidams, i naaizmierstuleitis dovynuojs. Par munys babys uzmaneibu ceinejuos daudz zānu, bet dzeds bejs vyslobuokais nu kavaleru. Ar kotru minotu, kas ritēja babys tyvumā, saprotu, ka mes palīkam arviņ tyvokys i tyvokys. Kod izleidu nu jos kliepa, baba strauji pīsacēle i sagiva mani aiz rūkys. Es tai porsabeju, bet, pasavāruse stuņdinīkā, ka jau vīnpadsmit nu reita, beja skaidrs, ka laiks mestīs ceļūs i skaiteit lyugšonys. Muna baba kai dīvbejeigs cylvāks spraunai skaiteja lyugšonys.
Es nikaideigi navarieju aizmierst par babys vuordim: „Bet dzeivē kotram lamts tū just!” Navarieju saprast, voi tei ļūbesteiba jau mani ir skuoruse. Munys dūmys puortrauce muote, kas beja atguojuse maņ pakaļ, nūbučuojuse babu i dzedu iz pīris, guojom iz sātu.
Nuokamuo reize, kod guoju gostūs, beja babys dzymumdīna. Gribādama jai jaukuos atminis ceļt gaisā, sameklieju i saplyuču naaizmierstuleitis, guoju gostūs jau nu agra reita. Īguojuse babys sātā, es nūbučuoju jū iz vaidzeņa, pasnīdžu pučis i saceju: „Bab, mes jau draudzinis asam nu tuo laika, kod es pīdzymu. Es tev jau vairuokys reizis asu sacejuse, ka mīļoju tevi i dareišu tū vēļ i vēļ, cikom tova sirsneņa beigs pukstēt. Munā eisajā dzeivē tu esi īnasuse maņ daudz smaidu i prīcys.” Nūslauceju babai osoru nu vaidzeņa i turpynoju: „Patīsi, tu esi taida kai naaizmierstuleite, vysod skaista i naaizmierstama. Tu, bab, esi muns spūžais gaismys stors, kurs koč nakts vydā izspeidēs, paruodūt tū, ka vyss ir īspiejams, tik vajag pasaceņst.”
Asmu beidzūt izprotuse babys vuordus, jā, es jau izjiutu ļūbesteibu, ļūbesteibu nu cylvākim, kurus es poša ļūbeju! Pīmiņu, vacmuote ar osorom acīs mani apskuove i nūgluostēja golvu. Ar laiku beidzēs myusu „politikys vokori”, bet suocēs runys par cylvākim, kas ir puoruok svareigi myusim, lai tik vīgli laistu jūs vaļā. Par cylvākim, kuri ir myusu spūžī gaismys stori!
Autore: Vineta Bolmane, Gaigalovys pamatškola, 8. klase
Kod atpakaļ ceļa vairs nav
Beja parosta decembra dīna. Vysapleik jūprūjom beja dubli, izavēre, ka vokorā varātu pīsaļt. Es siedieju sovā kuknē i dūmovu, kur dabuot naudu, kū es beju poruodā bankai. Jei maņ draudēja atjimt sātu i zemi, es tū navarieju pīļaut.
Tod pieški atskanēja telepona zvons. Nu, vyspuor tys nabeja pieški. Kai parosti – tys beja muns draugs Odums, drūši viņ otkon paleidzeibu praseis. Interesanti, kuo vajag itūreiz? Es nagribeigi, sakūstim zūbim, pacieļu teleponu, i jis maņ izstuosteja, ka jam ir ozortspieļu poruods. Es jam atbiļdieju, ka itūreiz jam naudys navariešu aizsist. Es jam teiču, ka maņ ari ir problema, tikai napasaceju, kaida. Jis vīnolga praseja naudys i saceja: „Nu, Jur, paleidzi maņ, itei ir pādejuo reize, naudu es tev atdūšu.” Es suoču skorbuok : „Nu, tu atsašiuņ nu mane, voi tu nasaprūti, ka maņ ari ir problema, i vyss nasagrūza viņ tik ap tevi!”
Tod jis maņ koč kū atcierta i nūsvīde teleponu. Es nūdūmuoju: „Drūši viņ otkon aizīs iz krūgu, pīsadzers, i vyss byus labi. Kai vysod.” Nu, piec itaida streida es ari nasajutu labi i izdūmovu pasavozuot uorā. Es apmauču bīzuoku pufaiku, partū ka uorā suoce pīsaļt. Es suoču īt bez saprasšonys, iz kurīni. Uorā čut guoja nu gaisa i beja apmāram divi gradi minusā. Es guoju pa ceļu, pats nazynuodams, kur īmu.
***
Tod pieški nu leikuma pasaruodeja spūži mašinis gaismys stori. Jurs beja pagolam! Mašinē īškā siedieja Odums. Odums nazynova, ka ir nūtrīcs sovu draugu. Jis mudri izkuope uorā nu mašinis i īraudzeja Juri, kas beja guojs bez atdžyda. Odums jū pajēme kliepī i saceja: „Tu beji muns gaismys stors, kas mani vysu laiku izgluobe nu problemom… Kū es bez tevis niu dareišu?”
Autors: Ditmārs Voitiņš, Prīkuļu pamatškolys 7. klase
Karteņa: K. Pokratniece