Gercis emigraceja divūs stuostūs

1.

Ēst jei suoce vuoreit vīnai dīnai. Navar zynuot, voi nu reita mūssīs sovā nacylajā jaunuo cylvāka rezidencē. Taids “čemodančiku” laiks. Cīši Gerce raustejuos pi vuorda “šudiņ otkon tys pats”, tod ruodīs, ka koč kas pajiems juos rodūšumu i izdierss kai cārmyukšu. Tikai zylumi, pastuoveigī klienti, jī kotru dīnu, bet cytur. Voi ceļš, kurs nūīts kai Svātajam – nūasiņuotu kuoju nu kuortejom „ūtrūs rūku” kūrpem. Jei nazynova, ka kaidu reizi var suokt cīši īsapatikt reiti, kurūs mūstās, lai podmuoleitu uzacs, izzīstu kaidu bryunuoku papyldus sejis kuortu i vuiceitūs byut par sīvīti. Mama jai soka – sroki, a es tovūs godūs… „Es nazynu, kai jei, bet es ar sovim gon golā nateiku,” kotru reizi pi sevis Gerce nūvursulej. Dzeivuot ar sevi jai gryuši. Gercei vyspuor cīši suoce napatikt glupys buobys – kam nu jom jei daudz kū vuicuos. I pi glupeibom pīradynuoti leli veirīši. Tys pīspīž pīspīdu kuortā palikt par īkšejū kulturisti, ceļūt smogys dūmys. Reizem Gerce nasaprūt, kai cylvāki napierk zuolis poši pret sevi. Jei, pīmāram, nūpierk bīzpīna, lai jis rozmaisa tūs amebskūs puorpalykumus. Voi reizem paklusej, vysmoz tod cylvākim ruodīs, ka jei slyma. Taida puormiereiga veseleiga dūmuošona Gerci leidz šam ni pi kuo loba vēļ nav nūvaduse. Brytkys raksturs naaug aiz uzvuordim i tekstenim “sejisgruomotuos”. Tagad žālojās – a kū saceis, kod dzemdēs?
Pasauļa pluovs – Gercei soka breižūs, kod jei poša nazyna, kū nu sevis var sagaideit. Vairuok arguments, ka „uorā tymss, deļtuo iz sātu eju reitūs”, nader. Tagad nu reitim vysi redz, nu kurīnis esi atguojs. Ka jei byutu sovs sābrs, nikuo loba par sevi nadūmuotu.
Gerce nūnuok apzinis bezsamaņā. Skaļuo kasdīna roda atkareibu. Jei suoc puortikt nu par jaunu satyktom sejom i kolēgu audzynuošonys. Muotis i tāvi aiz kotra styura. I tu kai bārns voi nu pīaudz, voi tevi taipat ar vuordim sašļopuos. Jautreibenis voi nu ir, voi juomeklej. I tu ar mīru jau esi iz jius. Jius, mīra kungs, dadzynojit munys pīškībtuos baterejis.

2.

„Gaisma naspeid tikai ūkstā” – jei nu reita pasamūde i pi sevis lānai nūskaiteja mantru. Nauzmaneiga nūguruma uorsteišonai.
Šudiņ varātu īt padzeivuot vairuok dzeivis, nakai īrosts, tikai tryukst pīredzis, kai tys juodora. Ari energeja ir vakarejuo. Kotru dīnu ar izāstom īkšom jei suoc dareit kasdīnys dorbus. Sapynūs redz caurys rūkys. Siež, skaidroj. Par daudz dūmoj. Vyss tok Vysumā ir īkuortuots vīnkuorši – ej, dori, nasaīt – dori vēļreiz. A jei dūmoj. Puordūmoj puoruok apleik. Saroksta sabīdriskajā puors citatus sovā androidā. Sātā salīk kūpā. Otkon analizej.
Pa skapim salykti nateiri Skārletys O’Hārys dūmu pologi: „Itū es šudiņ nadūmuošu, kam vēļ gryuši.” I jī valkās leidza. Kalendars nūsyt jau mienešus. Desmit izliktī mūdynuotuoji ruoda, cik reižu gribieji pasamūst. Īsuoktī teksti – cik pasaceit.
Attaisa jei lūgu. Apvalk svešu naktskraklu. Speid Saule, bet jei šudiņ īsadūmuojuse, ka itū naredzēs. Aizvalk aizkorus: „Tī lai nūteik dīna bez manis.”
Tagad jei dūmuos draiskuleibys. Par Tevi, par jū, par sevi. I beidzūt nūceļs sovu pakuortū dzeivi nu cylpys. Piec pusgoda jei atsuoks raksteit. Mīreigi, kur nakur par dzeivi.

Autore: Zaiga Lāce