Roksta autors: Vadims Maksimovs

Pyrms padūmu perioda dzymušī Latgolys staraveri vēļ globoj atminis par kaidu seneju i šudiņ dīvamžāļ jau damierstu tradiceju, kurys izpausmis ruodeitūs rakstureigys korstasineigajom Kaukāza ci dīnvydu tautom. Latgolys tiergūs vēļ 20. godu symta pyrmajā pusē staraveru puišu vydā izplateituokais veids, kai tikt pi sīvys, beja tuos nūzogšona.

Tradicejis aizsuokumi pyrms vairuokim godu symtim

Staraveru pietnīki i etnografi skaita, ka leigovu zagšonys tradicejis saknis meklejamys pyrmskristeigajā senejūs slavu kulturā, i daudzuos Austrumeiropys staraveru kūpīnuos itei tradiceja sadzeivē pastuovēja pat da 20. godu symta vydam. Ituos tradicejis nūsastyprynuošonu Latvejis teritorejā dzeivojūšūs staraveru vydā veicynuoja fedosijevīšu bezlauleibys vuiceiba (18.–19. gs.), kura nūsaceja, ka staraveri fedosijevīši, kurim nabeja īsvieteitu goreidznīku, napījēme ari lauleibys ritualu.

Staraveru sabīdriskajā i saimis dzeivē svareigu vītu ījēme kristeigī svātki. Tiergs, taipat kai bazneica, beja cīši svareiga tikšonuos vīta, kurā cylvāki sabrauce nu vysys apleicīnis i pat nu attuoluokom dzeraunem. Pi tam tierga dīnys bīži reikuoja par gūdu kristīšu svātkim.

Staraveri nastruoduoja svātdīnēs, kai ari lelu religisku svātku dīnuos. Par pīvadumu, Leldīnis svieteja vasalu nedeli, kurys laikā, lai ari cik daudz pavasara dorbu byutu, tūmār nikod nastruoduoja. Dareja vīneigi mozus dorbus saimnīceibā – gataveja ēst, baruoja kustūņus i tml.

Svātku tiergi beja īspieja staraveru jaunuotnei nūbraukt iz piļsātu, kab izarautu nu smoguos lauku dorbu kasdīnys i sasatyktu ar draugim. Itū tradicionalū lauku tiergu (krīvu vol. – кермаш) laikā nūtyka skaļa svieteišona ar spēlem, daņčim i leigovu zagšonu.

Meiluokuo izklaide jaunīšu vydā beja braukuošona ar treis zyrgu pajiugu (krīvu vol. – тройка). Puiss aicynuoja īsapatykušu mārgu pasavyzynuot, tū ar jū nūrunojūt. Izavielejūt eistū šaļti, puiss vede meitu pi attuolim rodim, kab jū navarātu atrast leigovys rodi. Kab nūbāgtu nu īspiejamuos sekuošonys, izavielēja mudruokūs zyrgus, naratai izmontuoja mainis zyrgus, kurus ar paleigu guodeibu izvītuoja pa biegšonys ceļu. Jauniča bruoli i draugi ceņtēs aizturēt leigovys radinīkus, partū ka tī naratai eipaši nažāluoja laupeituojus, ka tūs izadeve dadzeit.

Arvids Ērgle “Rēzeknes tirgus” (1936)

Poši staraveri itū tradiceju skaidruoja ar tū, ka leigovys vacuoki dažaidu īmaslu deļ naatbaļsteja meitys izvieli. I vēļ vīna interesanta nianse ir, ka staraveru vydā itū lauleibu formu – leigovys nūlaupeišonu – skaiteja par prestižu, partū ka itaidā veidā puiss paruodeja sovu sporu i drūsmi. Koč ari ruodīs, ka jauničam, kurs zoga leigovu, beja piļneiga reiceibys breiveiba, tai nu pavysam nabeja.

Jauničam beja juopīsatur pi naraksteitim lykumim. Par pīvadumu, navarēja ļaudovu zagt gavieņa laikā, taipat jaunivi paceli vest varēja tikai, ka jei tam pīkryta (bez leigovys pīkrisšonys navarēja nūtikt ari lauleibu ceremoneja). Itys apstuoklis ari veicynuoja jauniča i jaunivis vacuoku saleigšonu. Suokumā, prūtams, jī sirdejuos, sūleja, ka nalaiss sovu meitu puori sātys slīkšņam, atsasaceja atdūt juos pyuru. Nu ar laiku jī sasamīreja ar meitys izvieli. Vysbīžuok lauleibu ceremonejis nūtyka tikai piec saleigšonys ar leigovys vacuokim, nu gadejuos, ka ari agruok.

Par staraveru kuozu tradiceju roksta prese

Pietejūt Daugovpiļs latvīšu presi (1924.–1940. gods), izadevs nūskaidruot, ka staraveru vuords vysbīžuok izskaņ taišni leigovu zagšonys tradicejis sakarā. Koč ari Daugovpiļs latvīšu presē pausta dīzgon stereotipiska attīksme pret staraverim, kai ari Latgolys īdzeivuotuojim kūpumā, tūmār publikacejuos atrūnamys vierteigys viests par leigovu zagšonys tradicejis izpausmem gon Daugovpilī, gon Rēzeknē.

Pyrmais staraveru leigovu zagšonys tradicejai veļteitais roksts Daugovpiļs latvīšu presē publicāts „Daugavas Vēstneša” 1925. goda 8. numera sadaļā „Tradicionālais stūrītis”. Roksta autors atkluoj, ka Daugovpilī iz Reigys i Valdemāra ūļneicys styura ik godu piec Zīmyssvātkim puļcejās apleicīnis staraveri, kab sagaideitu maslenicu. „Turklāt visi pēc iespējas uzposušies, lai atstātu turīga cilvēka iespaidu. Visvairāk vecticībnieki mēdz pulcēties piektdienās, tad te var novērot dažādus pārīšus, kā arī atsevišķas personas,” roksta gazetā.

Tai „ Daugavas Vārda” 1927. goda 10. numerī publicātais roksts viestej, ka maslenicā kavaleri zūg izradzātys ļaudovys. Pa leluokajai daļai tys nūteik ar īprīkšeju nūrunu storp zagli i „zūgamū”, nu atsagoda, ka zaglis reikojās ari bez īprīkšejis nūrunys i bez potencialuos leigovys pīkrisšonys.

Par jaunivu zagšonu viestej ari treisdasmytūs godu prese. 1937. goda „Latgales Vēstneša” 18. numerī raksteits: „Kā zināms, vecticībnieki četras piektdienas pirms lielā gavēņa sāk pulcēties uz līgavu zagšanu.” Itamuos dīnuos jaunekli uzaicynuoja sovys izradzātuos vyzynuotīs ci pasastaiguot pa tiergu i ūļneicom, nu vacī nūsavēre sovūs jaunīšūs, pa storpai vīns ūtru pagasteidami ar gluozeiti „seivuo”. Naratai leigovu zagšona beidzēs ari ar kaušonūs, kod konkurenti ceinejuos par gleituos mārgys sirdi.

„Daugavas Vēstneša” 1939. goda 20. numerī losoms par Pītera-Puovula dīnys godatiergu. Rokstā „Rēzeknē šodien zog līgavas” nūruodeits, ka itys tiergs pazeistams ar leigovu zagšonu. Tys nūtics ari itymā reizē, nu autors atzeimuojs, ka tradiceja pamozom izzyud. Nuokamajā „Daugavas Vēstneša” numerī ziņuots, ka piec kaida vītejuo preceibu vadeituoja puorlīceibys, 1939. goda Pītera-Puovula godatiergā izaveiduojušs ap 20 puoru.

Viests par leigovu skaitu Daugovpilī, Vīneibys noma apleicīnē, snādz 1940. goda „Daugavas Vēstneša” 58. numers: „Savi divi tūkstoši jaunu cilvēku ap Vienības namu saskatījās, sasmaidījās, sasveicinājās, sapazinās un, droši, savus 100–150 jaunus pārus vakarā sagaidīja smaidīgi tēvi un mātes ar svecēm un īpatnējo vecticībnieku krucifiksu. Daudzi no viņiem pēc mēneša vai diviem atradīs ceļu uz pagasta dzimtsarakstu nodaļu, daudzi atkal izšķirsies, lai vairs nekad nesatiktos un meklētu pēc Lieldienām jaunu mūža līdzgaitnieku vai līdzgaitnieci. Kāzas vecticībnieki parasti nerīko. Pārved nozagtās sievas pūru un tas viss.” Par tū līcynoj ari atminis, deļtuo ka par lauleibu staraveri bīži skaiteja kūpdzeivis usuokšonu. Bet ir zynomi ari gadīni par lauleibys registraceju dzymtsarokstu nūdaļā ci – rešuok – pi draudzis goreiguo tāva, kurs izdareja īrokstu lyugšonu noma cyvylstuovūkļa aktu registrā. Ite juoatzeimoj, ka staraverim tradicionali beja atļauts apprecēt tikai sovys ticeibys puorstuovus i ūtru reizi lauleiba beja īspiejama tikai atraitneibys gadīnī.

Gazeta „Daugavas Vēstnesis” raksteja ari par Rēzeknē nūtykušajim staraveru tiergim. 1939. goda 79. numera roksts atkluoj, ka Rēzeknē nūtyka tradicionalais stavareru rudiņa svātku tiergs, kurā ari nūlyukuoja i zoga leigovys.

Par ļaudovu zagšonu Rēzeknē viestej „Latgales Vēstneša” 1937. goda 108. numers: „Pēcpusdienā laiks noskaidrojās un uz galvenās ielas sākās vecticībnieku lauku jaunatnes pastaigāšanās un sievu zagšana. Daudz krāšņu tērpu un zelta rotaslietu mirdzēja ielās līdz vakara krēslai. Turpretim vecākā paaudze baudu meklēja traktieros.” Kūpumā lauku staraveru jaunuotne beja nabadzeiga, i zalta rūtys reši kura dama varēja atsaļaut. Sovukuort piļsietneicys, boguotūs staraveru dzymtu atlasis, tū varēja atsaļaut. Itai izrūtuotom, staigojūt pa piļsātys ūļneicom, jom beja īspieja satikt sovus izradzātūs, na vacuoku īsaceitūs leigavaiņus. Tei ari beja īspieja redzēt, kai jaunī puiši spēs juos puorsteigt, izklaidēt i pīruodeit, ka jī ir vyslobuokī.

1939. goda „Daugavas Vēstneša” 21. numera rokstā „Ne tikai Daugavpilī, bet arī Viduseiropā vēl notiek līgavu tirgi” autors izsver, ka apleicīnis staraveru dzeive ir nūslāpumā teita, i par tū vajadzātu pasainteresēt vaira.

Par ļaudovu zagšonu ari literaturā

Leigovu zagšonys tradicejis izpausmis Rēzeknē plaši aprakstejs žurnalists i rakstnīks Adolfs Erss 1939. godā izdūtajā romānā „Zemes balsis”: „Jaungada dienā Rēzeknē, kā arvienu, notika lielais tirgus, kas ir ievērojamākais ziemas tirgus visā apriņķī. Ielas ļaužu pilnas: sabraukuši zemnieki no tālas apkārtnes, pat Ilūkstes apriņķa vecticībnieki lepnos zirgos un bagātos kažokos un arī Piebalgas audēji un ratiņu virpotāji. Daugavpils šoseju nevarēja pazīt. Gar to caur visu pilsētu rindojās audekliem segtas būdas, vezumi, tirgus mantu laukumi un pajūgi, ko nespēja uzņemt mājvietas. Būdās tirgojās ar visu visādiem sīkumiem: pie tām sastājušies ļaudis pērk baranku virtenes, sīrupa maizītes, sulenes, brūnās pākstis baltmaizi un citus gardumus. Citā pajumtē redzamas cepures, zābaki, gatavi priekšauti, karotes. Zem klajām debesīm nometušies ragavu, kamanu, riteņu, saku un spaiņu meistari un kalēji ar cirvjiem. Čigāni jādelēja zirgus, piedāvādami maiņai vai pirkšanai. Nebija uzskaitāma visa bagātība, ko te varēja iegūt par naudu dzīves vieglumam uz jaukumam. Uz lielā tilta stāvēja jaunavas, uzposušās, ka muižnieces, sārta un dažāda kalibra – pasakaini skaistas un šķības, greizas. Tās krievu vecticībnieces gaidīja līgavaiņus. To jau rādīja no rotondām un lakatiem izbāztie sainīši, kuros slēpjas līgavas krekls un dvielis – pēc vecas paražas. Līgavas stāvēja, gaidīdamas, kas viņas zags. Dažai zagšana jau agrāk norunāta ar izredzēto puisi, bet dažai laime nāk nezināma… Redzami jauni puiši braukājot apsegtās kamanās un staltos, lentēm izgreznotos kumeļos, zvaniem pie ilkss. Puiši braukāja gar jaunavām, kuras no viņiem nenolaida acu (..) Daža savu pazīst, un, kad zirgs apstājas un puisis sveicina (..) Šī kāpj kamanās, un abi aizvizinājās uz puiša mājām kaut kur sādžā; tur tēvs ar māti gaida ar sālsmaizi un svētību; pēc nedēļas būs kāzas, ko sauc arī par hļebinām.”[1]

A. Ērss sovā gruomotā „Latgales stāsti” aproksta ari, kū dareja mārgys, kurys natyka izvālātys. „Tās meitas, kuras palikušas nenozagtas, Trejkungu (6. janvāris) dienas naktī iet laukā zīlēt, vai Meteņos nenāks viņu laime. Izgājušas laukā, savu drēbju sainīti viņas pakar uz sētas un noslēpušās gaida, kas sainītim paies garām, vai aizskars to: ja tas neprecēts – tas likteņa izredzētais arī būs. To gaidi, uz to palaidies. Ja precēts – paliksi vecmeitās; ja sieviete – mirsi. – Sainīti manu mieta galā, tavu garu vakariņu! Sirds dreb, kas tik nāks.” [2]
________
1 Erss, A. Zemes balsis. Rīga: A.Gulbis, 1940. 213.-214. lpp.
2 Erss, A. Latgales stāsti. Rīga: Zinātne, 1995. 136 lpp.