Ar Ainu Barsukovu sasarunuoja Renāte Lazdiņa

 

Latgolā ar branču i suprātku organiziešonu Kuorsovys nūvoda Malnovys pogosta maizneicys “Dzīles” saimineica Aina Barsukova pazeistama palykuse jau pyrma kaida laika. Niu jū pazeist ari vysā Latvejā – piec daleibys Latvejis Televizejis šovā “Īstās latvju saimnieces”, kurā ar gūdu aizstuovēja sovu saiminiecys vuordu i īmontuoja ari smolkuos reidzineicys apzeimiejumu. Kasdīnā nu jau pīktū godu Aina cap maizi i eistus latgalīšu kuozu tortus, pījam sātā tyvuokus i tuoluokus gostus, eipašā gūdā tur sātys kuorteibu, senejuos tradicejis, saimis vīnuoteibu, bet niu suokuse darynuot sev tautystārpu.

 

Kaidu vierteibu sovā dzeivē dūdit tautystārpam?

 Šovā “Īstās latvju saimnieces” maņ beja aizlīnāts tautystārps, vīnai meitinei tys beja šyuts kai diplomdorbs. Teišom šmuks, i vyss pa munam izmāram. Maņ žāļ, ka, par pīmāru, daudzi doncuotuoji, kas leluokūtīs tautystārpu daboj jau gotovu, bīži naapjādz tuo vierteibu, kū tautystārps simbolizej i kas jis ir. Pa munam, tys ir taipoš kai tova izejamuo sukne. Seņuok tys beja gūda tārps, tys nabeja kasdīnys tārps. Taipoš, maņ ruodīs, ari braucūt tierguotīs iz amatnīku tiergim, na vysod byutu juovalk tautystārps, dažkuort lobuok byutu apviļkt saimineicys tārpu. Kod apgierbu tautystārpu, jiutūs svineigai, i skaitu, ka tys juonas ar gūdu i cīnu i tei nav līta, kū mes kasdīnā volkojam pa sātu. Ar tū ari navajadzātu struoduot, ar tū navajadzātu virtuvē jimtīs ci vēļ kur, kai vīna sacejuse „mes ar gūda sukni naīmam iz klāvu, taipoš ar tautystārpu”. Pījemūt gostus, tod, nui, izejamā tārpā.

Cik godā bīži saīt apgierbt tautystārpu?

Tautystārpu varātu gierbt Juoņūs, Dzīšmu svātkūs. Mums ir sova naatkareiga vaļsts, i skaitu, ka 4. majā ari sātā vajadzātu apviļkt tautystārpu – tī tok ir vaļsts svātki. Taipoš 18. novembris. Byusim reiz patriotiski i mīļuosim sovu vaļsti!

 

Tod, kod pi sātys izvalk karūgu, varātu apgierbt tautystārpu?

Nui, lai tys nav vīnkuorši taipoš. Ka maņ iz šovu beja aizlīnāts tautystārps, tod niu maņ tūp sovs, na autentisks, bet drupeit stilizāts tautystārps, i vyllaini es izšyustu poša. Maņ byus Abrenis pusis boltais tautystārps.

Laikam ir tai, ka dzeivē atīt taida šaļts, ka vajag skapī sovu tautystārpu?

Nui. Maņ da šam nav bejs, partū ka es najutu sevī, ka es varu tautystārpu nest. Skaitu, ka tautystārpu juomuok nest. Niu brauc gosti, brauc turisti i, ka byus vajadzeiba, maņ byus kū apviļkt.

Tikkū beidzēs šovs “Īstās latvju saimnieces”, kur jius bejot vīna nu dalineicom, kas puorstuovēja Latgolu. Jius ari kasdīnā jiutitēs kai eista latvīšu saimineica?

Tys ir grunteigs nūsaukums, bet es tū tai nauztvieru. Tys ari nabeja dūmuots kai saimineicu nu paguotnis šovs, tuos ir saimineicys tān. Tuos nav gūdu saimineicys, tuos nav vacūs laiku saimineicys, tuos ir “eistuos latvju saimineicys”, taitod šudiņdīnys saimineicys. Vēļ šova laikā beja raksteits, ka pi manis byus suprātykys i mes vuiceisimēs cept asuškys, i kaids beja īrakstejs komentaru: „Voi ta Latgolā nav valenki, samovars…” Latgola jau nav Krīveja, i valenki i samovars pi myusu nikod nav bejs. Daudzi skaita, ka mes Latgolā nūsadzeram, ka mums te nav nikuo. Es šovā gribieju paruodeit, kaida asu. Es sātā gūdūs gierbūs šmukai i valku lobuokū sukni. Munā sātā iz golda vysod ir goldauts, ari kasdīnā, kod ādam.

Šovā jius nūsauce par modernū, na tradicionalū saimineicu. Kai tū uztvēret?

Skaitu, ka mums iz vacūs tradiceju juotaisa jaunuos. Par pīmāru, niu pi grūbu putrys varim dalikt gon sieņs, gon zaļūs zierneišus, piparmātrys, i tei byus pavysam cyta, tei vairs nabyus parostuo grūbu putra, kas beja nazkod. Es šovā saimineicom devu laša zupu, kas beja naparosta: izvuorej laša buljonu, nūkuos, kluotyn dalīc buļbu i burkuonu, i apcaptu laša fileju. Tys jau ir tys modernais, taipoš kai šovā manis taiseitais šokolada fondants ar sātys saldiejumu.

Cytys šova saimineicys gataveja, ka tai var nūsaukt, tradicionaluokus iedīņus, jums vairuok moderni, jius gribiejot kai to atsaškiert?

Nā, tys saguoja najauši. Kaidā nu raidejumim vīnai nu saimineicom beja aizdavums pasaceit komplimentus, i par mani tyka pasaceits: „Ka es nazynuotu, nu kurīnis ir Aina, saceitu, ka jei ir smolka reidzineica.” I nūdūmuoju, parkū naīt itū ceļu. Pi myusu Latgolā daudz kur var atrast tradicionalū, par pīmāru, pi Vijis Kudenis Aglyunā. Es varu i ar vacajom tradicejom, bet itymā gadīnī es guoju modernū ceļu. Varbyut, ka šovā napīsadaleitu Vija, es sovaižuokus iedīņus taiseitu, tūmār ari tod maņ nabyutu pavysam vacī.

Vuords „saimineica” daudzim i ari maņ saistuos ar grunteigu sīvu, bet jius augumā smolka, nu patīsai kai taida smolka reidzineica. Voi gribit lauzt stereotipus par tū, kaidai juoizaver saimineicai?

Es varātu byut ari grunteiga, bet es sevi īrūbežoju, es dūmoju, kū ādu. Myusdīnuos jau nav juobyut mīsuos grunteigai, bet gon ar zynuošonom, ar dažaidim pasnīgšonys veidim, ar dažaidim stilim. Es pi sevis bīži taisu mozuos uzkūdenis, kod to juos sauce par kanapē maizeitem, i saimineicom es taipoš taiseju – izlyku mozū kilaveņu i pusi paipalys ūlenis. Patīseibā mani gryuši puorsteigt ar iedīni.

Jius kasdīnā balavojat sovu saimi ar iedīni?

Es balavoju, i mani ir kas pabalavoj. Bet, pa munam, eista saimineica jau nav tei, kas tikai ēst vuorej.

Kas tod ir eista saimineica?

Es nikod izreizis naīsadūmuotu par iedīni, iedīņs maņ nav tik svareigs. Deļ manis saimineica ir tei, kas prūt sakluot goldu, kas prūt gostus pījimt, kas vēļ koč kū dora: audzej pučis, šyun, izšyusta.

Es nadūmoju, ka tei ir saimineica, kas vysu dīnu stuov pi plitys. Ka ir sakūpta sāta, tod tūreiz tu esi saimineica. Teireiba, kuorteiba i sakūpteiba. Ari šova laikā maņ cīši pi vysom saimineicom patyka. Skaidreite, kas padeve suitu tradicionalū iedīni, – jai ir babys tautystārps. Jai ir saglobuotys vacuos lītys nu paaudzis paaudzē, i jei sagloboj sovu. I ari šovā es naviertieju iedīni kai golvonū, bet konkretuos sīvys stuostu, par pīmāru, suitūs sīvu dzīduošonu i vysu jūs dzeivis veidu kai taidu. I es navaru pasaceit, ka kaida nu saimineicom beja lobuoka voi švakuoka. Lolita beja myusdīneiguo saimineica, kurai ir cīši lela zemnīku saimnīceiba, lela sāta, kurā dzeivoj vairuokys paaudzis. Tī beja saimis sajiuta i saime ir vierteiba. I laikam tei ari ir eistuo saimineica, kod tev vysa dzeive ir sakuortuota nu paaudzis paaudzē – bārni, muotis, tāvi – vyss vīnuoteibā i draudzeibā. Taipoš pi Zandys – jai bārni paleidz picys cept, myus gasteja, nu, kas var byut lobuoks, ka juos bārni deļ myusu koč kū sagatavej. Tīpat beja juos veirs, vadakla, mozī bierneni. Šakur ir vierteiba stresa laikā, kod leluokūtīs vacuoki, kur to nūbrauc i bārni vīni poši Latvejā dzeivoj, bet mamys Anglejā voi mamys vīnys pošys i bārni Anglejā. Zyud lobuo saite, i saime ir puorrauta.

Piec šova ir kas taids, kū gribīs, tai saceit, pašpikuot nu cytu saimineicu?

Vīns ir babys tautystārps. Maņ ari niu byus, i maņ ir unučka, kurai nūdūt. Pi munys mamys sātā vysod sovu izšyutū goldautu lyka. Tys beja pyura goldauts, kas jai beja cīši svareigs. Cīši īspiejams, ka pi munys babys ari beja taids goldauts, moza beju napīmiņu. Es ari izšyvu sovu goldautu, kuru leluokūs svātkūs kluoju iz golda. Maņ jau ir divi goldauti, niu byus trešais Leldīnei*. Kotrs ar sovu tematiku, i kotrim svātkim izlīku sovu izšyutū godautu.

Jums iedīņs nav golvonais, bet, ka tūmār runojam par iedīni, kas jiusu saimē nu tradicionalūs iedīņu ir mīluokais?

Laikam tī poši kuopusti, bet es otkon jūs taisu na tai kai vysi. Maņ štuovātī kuopusteni ir tī, kur ir vasala kapceitys cyukys kuoja, tod apcapta svaiga galeite, tī ir kadiķūgys, tī ir timians, burkuoni, drupeit buļbys, tod līk skuobātūs kuopustus, kū puorlej ar sausū veinu i tuškavoj cepeškruosnī vysmoz divarpus treis stuņdis. Taipoš kai skuobūs kuopustu zupu es vuoreju sovaižuok – gaļu vuoreju atseviški, bet skuobūs kuopustus apcepu iz ponnys, taipoš kluotyn līku ari kaperus, olīvys i citronu.

 

Jums saīt latgaliskys lītys padareit eiropeiskys.

Tai ir! Es koč kur izdzieržu, koč kū īraugu, maņ īpasateik, i tūreiz taisu. Es dūmoju, ka svareigi ir tradicejis na viņ saglobuot, bet ari atteisteit. Es raugu gon saglobout, gon atteisteit. Par pīmāru, maņ cīši garšoj suoleits špeks. Bet tī juobyut sātys cyukys gaļai, kū niule cīši gryuši dabuot. I tūreiz, ka es suoleju, maņ otkon ir sovs recepts, i tī līk timianu i rozmarinu, i casnāgu kluotyn, i vēļ osuo pypura juodaber.

 

Jius runojat par modernom lītom, bet tymā pošā laikā reikojat suprātkys voi asušku meistarklasi, ir ar brančs. Jius ite, Malnovā, asat atroduse sovu nišu?

Tei ir breiva niša. Ir cylvāki, kas brauc pi manis iz tierdzenim i palīk jau kai saimis lūcekli, draugi. Tūreiz es izdūmuoju, ka atīt rudiņs i godskuortys tak nasabeidz vosorā – ir i Muorteni, i Labrenči, i Teņa dīnys, i vēļ vysakuo. Īsasuoc klusais periods, kod nav kur izīt, bet maņ ir vīta, kur taiseit. Tūreiz es suprātkys izdūmuoju, a brančs roduos tai – ir nalels tierdzeņš, kur ir daži amatnīki, i, ka cylvāks atīt, jam nav interesanti, bet svātdīnis dīnā gribīs paēst. Piļsātā ir kopejneicys. Deļtuo roduos dūma par latgaliskū branču, pi manis ir tierdzeņš, i var atīt vysa saime, pasēdēt, paēst, spieļoj dzeivuo muzyka, var pasaklauseit, i svātdīni var pavadeit kūpā, koč dažys stuņdis. Mes niu laukūs koč vaira runojamēs, a kas doruos piļsātuos? Kopejneicuos jaunī siež, jim kotram sovs telepons, planšetnīks i jī pa jū jemās. Jī narunoj vīns ar ūtru. Tierdzeņā tu nasiedi planšetnīkā – atīt vīns, ūtrs, ļauds sasateik. Beja vacuoku godu sīvys, juos suokumā nasaprota, kas tys brančs ir, saceja: „Īsim pi Ainys, tī nikuo navajag, pat čajs nav juopierk, var pi gaļdeņa atsasēst i pasēdēt.”

Ļauds Malnovā pījam jiusu jaunynuojumus?

Tys, kas napījam, tys i naīt, i nazyna, bet tys, kas zyna, atīt i pasauc ūtru. Jī cytu reizi napierk nikuo, pat ādamuo. Ka soltuoks laiks goduos, es pīvuoreju lelū zupys kotlu i lejit, cik gribit, par vīnu eiro, i nūlīku maizi. I es radzu, ka īt vacuoki cylvāki, samoksoj tū eiro, lej zupu i ād maizi. Maņ prīca, ka tys vacais cylvāks īsadreikstiejs atīt, ka jam beja drūsme izīt nu sātys, varbyut aizmierst vysys klopotys, ka bārni pamatuši ci vēļ kas. Klausuos muzyku, verās apleik iz tūs laimeigūs cylvāku, pa lelai daļai vysmoz iz tū šaļti jī jiutās laimeigi. I vēļ kas maņ pateik – iz itīni atīt jaunī. Atīt munu bārnu draugi, munu bārnu tymā reizē var pat nabyut, bet atīt jūs draugi jau ar sovim biernenim.

Bet kas tod ir suprātkys?

Tei ir vakariešona, tys ir zīmys pasuokums. Klusajā laikā gars laiks vīnam sātā, seņuok nūguoja da kaimiņa i parunuoja i padzīduoja, i paadeja, i pasprīde, vys koč kū dareja. Veči sovus dorbus, sīvys sovus dorbus dareja. I ite “Dzīlēs” pasuocem suprātkys organizēt. Vīnā reizē cepem maizi, ūtrajā taisejom puzurus i cepem piparkūkys. A iz Teņa dīnys cepem asuškys. I kaidys asuškys sacepem! Ari pasēdējom, meiklis paminējom.

Cylvāki izsluopuši piec parostom lītom?

Nui, jim gribīs koč kū kūpā pagataveit. Tys maņ īt nu bierneibys, munai mamai vēļ ir divejis muosys, kotrai pa divi bārni. Es vīneiguo meita saimē, i mes svātdīnēs da kuruos muosys guojom gostūs i cepem peirāgus. Mums nabeja problemu vysom trejom saimem sasalaseit i nūīt iz mežu svātdiņ. Pajēmem maizi, špeku, tuos pošys buļbys gunkurā izcepem. Mes braucem iz azarim, givom zivs, guojom iz upi. I vysu dīnu tai kūpā. Laikam tei breivdīnu pavadeišona, kūpeigi koč ku dorūt, – maņ nu tuo laika ari tān gribīs. Munim bārnim augūt, mes ar guojom pavasarī, kod snīgs nūkusa, cept uorā buļbys.

Kuri jums i jiusu saimei ir meiluokī svātki?

Zīmyssvātki. Gaideišonys prīca, i vysi bārni sātā. Agruok munā sātā Zīmyssvātkus svieteja tikai 25. datumā, nikod 24. Muna muote i muna veira muote dzeivuoja patuoli nu bazneicys, i, kod jūs saime atguoja nu bazneicys, tei jau beja vāla nakts voi reits, i deļtuo munā i veira saimē Zīmyssvātki vysod beja 25. decembrī, tai tys ir i tān. Mes sasapucejam, sakluojam goldu, tūreiz duovonys, pasiežam pi golda, tei ir Zīmyssvātku gaideišonys prīca. Mums vysod ir bejuse lela egle leidz pošim grīstim, i vysod braucem kūpā ar bārnim iz mežu piec eglis.

Kai sagaideisit Leldīni?

Byus suprātka sastdīnē pyrma Leldīnis. Sakruosuosim ūlys, byus ūlu kari i šyupuošonuos, vyss byus.

*Red. pīz. Interveja nūtyka pyrms Leldīnis.

Kartenis